Daces Vīgantes grāmata "Ledus apelsīns" Nacionālā teātra audiogrāmatu plauktam pievienojusies šā gada decembrī. Tā nu savas ziemas pastaigas pa mežu atsāku Annas Klēveres balss sabiedrībā. 

Grāmatā lasāmi (klausāmi) stāsti par nu jau pagājušo gadsimtu - gan par manas bērnības laiku - septiņdesmitajiem un astoņdesmitajiem gadiem, gan arī tālāku pagātni, pat Latvijas brīvvalsts laiku un Sibīrijas gadiem. Tie ir izcili caur sajūtām aprakstīti cilvēku dzīvesstāsti, emocijas virmo apkārt un katrs tēls tik dzīvi uzplaukst acu priekšā, it kā skatītos fotogrāfijā. Un lasītājas balss tik mainīga atkarībā no stāsta, brīžiem tāda tiešām salta, atgrūdoša, brīžiem kā bērnam, brīžiem sirsnīga un aicinoša, patiešām bagātīga. 

Pirmais stāsts "Ledus okeāns" aizved tālā pagātnē un gandrīz burtiski iemet ledainās sajūtās, kādas valda starp cilvēkiem, kuri savus pārdzīvojumus nav spējuši izrunāt, lai gan arī nav pie tiem vainīgi - cilvēki, kuru dzīves sagrāva izsūtījums, un viņu bērni, kuri palika mājās ar vectēvu un vēlāk jau ar citiem radiniekiem, pieredzēja daudz dažādu netaisnību, un mazbērni, kas vēlējās visu atkal izlīdzināt un vērst par labu.

Stāsts "Apelsīns" - tik pazīstamas sajūtas no sērijas "šķīvis jāizēd tukšs", "sataupīt mammai kaut ko gardu", "kāpēc mamma raud, vai tad viņa nepriecājas par gardumiņu?" un vēl notikuma vietas tēlojums - pilnīgi bērnības sajūtas, ko esam piedzīvojuši daudzi padomjlaika bērni... Un kur nu vēl mazās blēņas, par kurām svarīgi, lai neviens neredz, jo nevar jau zināt, vai nedabūs pa mizu...

"Kustība ir gandrīz nemanāma" - stāsts par meitenes - pusaudzes - sajūtām, kad ir savi sapņi un vēlmes, bet vecākiem ir savs redzējums, ar ko bērnam būtu jānodarbojas...

"Cita" - ak, mūžam aktuālā cita cilvēka ienākšana dzīvē, šai gadījumā - cita sieviete kādas meitenes tēta dzīvē! Un sadzīves apraksts - tik "garšīgs", ar visām tam laikam raksturīgajām viesību ainām, ar dāvanā saņemtu konfekšu kasti, kas tiek noglabāta "īpašai vajadzībai", jo tik dārgas un smalkas deficīta konfektes taču nedrīkst apēst tāpat vien, tāpat kā jaunu gultas veļas komplektu vajag nolikt "meitas pūram", jo neko dabūt taču nevar...

"Virtuves dievs" - sirsnīgi izstāstīts parasts dzīvesstāsts ar daudziem no mums tik raksturīgo vēlmi pasargāt tuviniekus no bēdām un grūtībām, neuzbāzties ar smagumu, jo tik un tā ar visu jātiek galā pašam. Mazliet mulsināja šajā stāstā ik pa brīdim mainīgās personas, jo stāstīts tika gan pirmajā, gan trešajā personā, it kā notiekošo vērotu vēl kāds no malas. Un stāsta finālā bērnu sarunas pēc mammas bērēm, cik maz mēs viens par otru zinām pat ģimenē. 

"Nekādu ķep - ļep" - tik "garšīgs" šuvējas monologs par viņas darbu - gan kāzu kleitām, gan apģērbu labošanu, pāršūšanu un dzīvi vispār, pārdomas par to, cik daudz prieka spēj dot darbs, kas ir sirdslieta. Kā odziņa ir stāstā iesprukušie krievu valodas vārdi, kas mūsu ikdienā ir pilnīgi organiski un brīžiem savās sarunās pat nemanāmi, un atziņas par to, cik svarīgi pārzināt "drēbi" gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, kā arī to, ka darbam allaž vajag iedvesmu, jo bez tās nekas nesanāk.

"Diptihs" - savādas un tomēr patiesas norises dzīvē, ko reizēm nevar izskaidrot ar prātu - kālab ir cilvēki, kurus satiekot, galvā un pakrūtē notiek "īssavienojums", un ko ar to iesākt pašiem un apkārtējiem, jo skaidrs, ka pēc tam nekas vairs nebūs kā agrāk.

"Barankas" - kā tāda bērnības atmiņu virkne, kurā savijas gan patiesi piedzīvotās baranku "krelles", gan notikumi, kādi bija pieredzami tikai tiem, kas skolas un studiju gados devās rudens talkās uz kolhozu, gan sava tiesa nostaļģijas, jo tagad patiesi - ne tādu baranku, ne tādu notikumu...

"Ziemeļbriedis" - ar smaidu par to, kā kādreiz no citām republikām uz Jūrmalu brauca ļaudis, kuriem tās bija ārzemes ar iespēju izbaudīt mūsu dārzu un lauku gardumus, sasmelties vitamīnus visai ziemai, kas viņu mājās tik gara, bet mūsējiem savukārt - iespēja nopelnīt naudu, izīrējot sava dzīvokļa istabu, jo viesnīcās visiem vietu nepietika. Līdzās tam - rūgtais mirklis, kad uzzini stāsta varones sirdsēstu iemeslu, kas nāk līdzi visu mūžu, bet mūsdienu sabiedrībā tas noteikti neliekas nekas tik ekstra, lai par to sērotu un pārdzīvotu visu mūžu.

"Mēness parhēlijs" - labi, ka stāsta sākumā šī dabas parādība tiek izskaidrota, jo tad klausoties arī top skaidrs, kāpēc stāstam šāds nosaukums. Jā, cik daudz gan mēs zinām par dabas parādībām un tieši tāpat - par cilvēkiem mums apkārt, to, kāpēc viņi ir tādi, kādi ir, un kas noticis, pirms viņi "nogājuši no ceļa"?

"Skatiens" - vēl vienas bērnības atmiņas par sajūtām, skatieniem, intonācijām un to, ka varēja būt, bet nebij... Bērna pārdomas un iedomas, fantāzijas un pēc tam - jau pieauguša cilvēka skatījums uz tām pašām norisēm. Vientulības sajūta, nespēja to izturēt un reizē arī nespēja izrunāties un atrast ceļu vienam pie otra...

Priecājos, ka man ir bijusi šāda izdevība atrast ceļu pie šīs grāmatas, jo smagie stāsti līdzsvarojās ar vieglākajiem, pārdomas raisījās pie katra. Ja gribas baudīt sulīgu valodu un patīkamu lasījumu, iesaku! 

#eTeātris

#AudiogrāmatuPlaukts

#DaceVīgante

#AnnaKlēvere

#LedusApelsīns

https://www.youtube.com/watch?v=mG7ZC-cyO00&feature=youtu.be