21.08.2022.

Grāmata, par kuru rakstītas rindas es laiku pa laikam pamanīju FB grupā “Izcilas grāmatas”, taču ne reizi tās neuzrunāja tik ļoti kā pirms nedēļas, kad aprakstā bija ievīti arī vairāki citāti, viens no kuriem man skaidri pateica, ka vēlas tikt izlasīts pilnībā kopā ar pārējiem.😉 Tad nu pirmdienas rītā izpētīju pagasta bibliotēkas vasaras darba laiku un brīvā brīdī spēros turp, tiku pie grāmatas un nevarēju vien sagaidīt vakaru, lai tiktu pie mierīgas lasīšanas... Tā es satikos ar zviedru rakstnieces, žurnālistes un pedagoģes Sofijas Lundberjas romānu “Sarkanā adrešu grāmatiņa”, ko izdevis apgāds “Zvaigzne ABC”, tulkojusi Dace Deniņa.

Interesanti, ka mēs ikdienā staigājam garām tik daudz kam, bet pienāk brīdis, kad to it kā pierasto pamanām citādā gaismā, tas mūs uzrunā kaut kā īpaši. Tā arī man ar šo grāmatu – acīmredzot īstais citāts, kas bija uzrunājis citu lasītāju, gaidīja arī mani. Uzreiz jāpiebilst, ka dažkārt citāti no grāmatām paliek vien šeit vai manā īpašajā citātu kladē, bet citreiz tie nokļūst apsveikumu kartītēs, īsziņās un sarunās, un šis konkrētais arī gatavojas tapt ierakstīts kādos īpašos vēlējumos. Reizēm pat gadās tā, ka acu priekšā uzaust kāds konkrēts cilvēks vai situācija, kam vēlos veltīt atrastās rindas, jo esmu meklējusi ko piemērotu, un tad pēkšņi – džinks! – un klāt ir!

Romāns “Sarkanā adrešu grāmatiņa” ir aizkustinošs stāsts par mīlestību, kas aptver veselu mūžu un paņem lasītāju līdzi ceļojumā uz aizgājušo laiku Parīzi, Ņujorku un Stokholmu – tā varam lasīt uz grāmatas pēdējā vāka. Es teiktu, ka tas ir kā brīnišķīgs un reizē skarbs ceļojums ar ieguvumiem un zaudējumiem, ar pārsteigumiem, atradumiem un pārpratumiem, ar cerībām un vilšanos, ar ticību labajam, brīnumam un cilvēcībai. Tas savij kopā mūsdienas, galvenās varones Dorisas vecumdienas un atmiņas par dzīvi ar viņas bērnības un jaunības gaitām, ar mūsdienās tik bieži sastopamo vientulību mūža nogalē, kuru reizēm kliedē kāds telefona zvans vai saziņa skaipā ar māsas mazmeitu Dženiju. Un izrādās, ka arī citur pasaulē pie veciem, vientuļiem ļaudīm nāk aprūpētāji no sociālā dienesta, un viņi ir tik dažādi – kāds iemāca vecajam cilvēkam rīkoties ar mūsdienu tehnoloģijām, kāds uzklausa, bet kāds tikai pavirši uzsilda ēdienu mikroviļņu krāsnī un priecājas, ka tiek no maiņas projām. Tieši tāpat arī citur pasaulē sieva un māte rūpējas par ģimeni, un to pa īstam pamana un novērtē tikai brīdī, kad viņas nav klāt, jo mājās viss iet šķērsām un vīram nekādi “nepielec”, kā gan ar to vispār iespējams tikt galā... Un tieši tāpat dažādās pasaules malās mēdz mitināties cilvēki, kurus izšķīris liktenis un laiks, un dažiem no viņiem, pateicoties līdzcilvēku uzņēmībai, ir ļauts un lemts sastapties kaut vai pašā mūža nogalē, kaut vai ar ekrāna starpniecību, lai piepildītu savu sirdi ar mīlestību tāpat kā sendienās...

Un tagad – tie gabaliņi, kas mani uzrunāja lasīšanas gaitā:

• Tieši madame man iemācīja, ka cilvēki var būt ļoti dažādi. Ka tas, ko no mums sagaida, ne vienmēr izrādās pareizi un ir daudz ceļu, ko izvēlēties mūsu kopīgajā gājienā pretim nāvei. Ka mēs nokļūstam sarežģītās krustcelēs, taču vēlāk ceļš atkal var iztaisnoties. Un līkumi itin nemaz nav bīstami. (25.lpp.)

• Es vēlu tev pietiekami daudz visa. Pietiekami daudz saules, lai apgaismotu tavas dienas, pietiekami daudz lietus, lai tu spētu novērtēt sauli, pietiekami daudz prieka, lai tas stiprinātu tavu dvēseli, pietiekami daudz sāpju, lai tu spētu novērtēt dzīves mazos priekus, un pietiekami daudz tikšanos, lai šad un tad tu spētu izturēt atvadas. (..) Mātes vārdi kļuva par manas dzīves vadzvaigzni, un doma par tiem allaž dāvāja man vajadzīgo spēku. Pietiekami daudz spēka, lai izturētu visas grūtības. Grūtības, kas nāk mūsu visu dzīvē. (36. - 37.lpp.)

• Mēs nekad nezinām, kas mums pieder, pirms to zaudējam. Tieši tad mums tā pietrūkst. (61.lpp.)

• Patiesībā man šķiet, ka biju viņā mazliet iemīlējusies. Lai gan zināju, ka viņš uz mani neskatās šādi, ka viņu nesaista sievietes. Taču mums bija kaut kas cits – pavisam īpašs. Saikne starp mūsu sirdīm, mirdzoša varavīksne, kuras spožums mainījās gadu gaitā. Taču nekad neizzuda. (63.lpp.)

• Ar cilvēkiem, kuri piedzīvo spēcīgas ilgas, kaut kas notiek. Acis lēnām aizmiglojas un zaudē spēju saskatīt skaisto apkārtnē, ikdienā. Es skatījos tikai atpakaļ. Izskaistināju visu, kas palicis pagātnē, visu, kā daļa es vairs nevarēju būt. (73.lpp.)

• Ar grimu uz sejas, tērpušās savās skaistajās kleitās, mēs iztaisnojām muguru un baudījām skaistuma varu. Skaistā cilvēkā ieklausās, viņu apbrīno. Tas kļuva vairāk nekā skaidrs vēlāk dzīvē, kad mana āda piepeši zaudēja elastību un mati sāka sirmot. Kad ļaudis pārstāja skatīties uz mani, ja es gāju cauri telpai. Tā diena pienāk. Visiem. (81.lpp.)

• Dažkārt nemaz nevajag vienas intereses vai vienu stilu, Dženij. Pietiek ar to, ka viens liek otram smieties. (96.lpp.)

• Dzīves laikā mums paslīd garām tik daudz vārdu. Vai esi domājusi par to, Dženij? Visi šie vārdi, kas nāk un iet. Kas salauž mums sirdi un liek asarām līt. Kļūst par mīļotajiem vai ienaidniekiem. Es reizēm pārlapoju savu adrešu grāmatiņu. (191.lpp.)

• Visiem ir kāda mīlestība, ko nevar aizmirst, Dženij. Tas ir normāli. Nepabeigta mīlestība, kurai nav noslēguma. Visiem tāda ir. Kāds, kas iekļuva tavā sirdī un tur palika. (..) Un ar gadiem šķiet labāks nekā īstenībā? Protams. Tas pieder pie lietas. Nav nekā tik ideāla kā zaudēta mīlestība. (206.lpp.)

• Tieši tāpat kā zaudētas mīlestības, viss, kas pastāv tikai mūsu sapņos un atmiņās, beigās kļūst par kaut ko īpaši fantastisku. (227.lpp.)

• Sāc izkopt savus talantus, nevis staigā apkārt, prātodama, ka nekam nederi. Atsāc rakstīt. Strādā ar savu iekšējo pasauli. Beigās tikai tas ir patiesi svarīgi. Tu nekad nebūsi nekas cits kā vien tas, kas esi savā dvēselē. (233.lpp.)

• - Tomēr es te esmu pavisam izmisis. Es patiešām nesaprotu, kā tu tiec ar visu galā! Tas ir šausmīgi grūti. - Es tieku galā tāpēc, ka jūs mīlu. Tas nav ne vienkāršāk, ne sarežģītāk par to. (237.lpp.)

• Pievilkšanās rodas, kad satiekas radniecīgas dvēseles un kļūst par vienu. Mīlestībai ir nospļauties par dzimumu, un cilvēkiem vajadzētu darīt tāpat. Lielākā drošība dzīvē ir tā, ka iespējams brīvi izpaust savu viedokli un saņemt pretī tikai mīlestību, pat ja domas atšķiras. (261.lpp.)

• Nebaidies no dzīves, Dženij. Piedzīvo. Izbaudi. Smejies. Dzīve nav paredzēta tam, lai tevi izklaidētu. Tev pašai ir jāizklaidē dzīve. Uzdrošinies izmantot iespējas un radi no tām kaut ko labu.(282.lpp.)

• Zem katra kapakmens dus mīlestība. Daudz mīlestības. Mirkļi, kas liek zaudēt līdzsvaru visai dzīvei. Cieši sadotas rokas uz parka soliņa. Vecāku acis, pievērstas tikko dzimušajam bērnam. Tik stipra draudzība, ka nemaz nevajag kaislību. Divi augumi, kas atkal un atkal saplūst vienā. Mīlestība. Tas ir tikai vārds. Tomēr tas ietver tik daudz. Beigās svarīga ir tikai mīlestība. Vai tu mīlēji pietiekami stipri? (288.lpp.)

* Cilvēka mūžā ir daudz mīlestības, laimes un arī skumju. Ja vien mēs atvēlētu laiku uzklausīt savus mīļos... (pēdējais vāks)

Šoreiz nekomentēšu nevienu no citātiem, jo, iespējams, kādu tie uzrunās tāpat kā mani, kādam šķitīs vienaldzīgi un lieki, bet kādam varbūt sakārosies izlasīt grāmatu un pārdomāt to. Lai izdodas, un nevajag kaunēties no asarām, kas sariesīsies lasot, un no atmiņām un pārdomām, kuras uzjundīs šī grāmata! Tas bija tiešām svētīgi!