30.09.2021.

“Iekrist” bērnu grāmatās un priecāties par tām kā bērnībā, kad vēlies izlasīt jo ātrāk – tas par mani! Turklāt, lai cik savādi nebūtu, šī grāmata bija iegūlusi plauktā, bet es – pilnā pārliecībā, ka tā jau izlasīta, turklāt atrodas citā plauktā, meklēju, jo solīju saviem audzēkņiem “spēlēšanai bibliotēkās”, nevaru atrast, un – še tev! Izrādās, ka šo nebiju vis vēl lasījusi pati, tad nu mudīgi ķēros klāt.

Dzintara Tilaka skolas brīvlaika piedzīvojumu romāns “Labo blēņu vasara” stāsta par zēniem, kam vasaras brīvlaikā gadās daudz interesantu piedzīvojumu, lai gan sākumā šķitis, ka vasara rādās būt garlaicīga, jo vecāki ar saviem “nedari blēņas!”, “jālasa grāmatas!”, “nebrauc ar riteni tur un tur!” un citiem norādījumiem, kā allaž, pamanās sabojāt noskaņojumu jau pirmajā brīvlaika dienā. Taču, par laimi, ir ome laukos, ir kaimiņu puisis un meitene, ir daudz jaunu atklājumu, ideju un beigu galā noskaidrojas, ka arī grāmatu lasīšanai ir sava pozitīvā puse – to var darīt lietainās dienās, pie tam grāmatas izskatās interesantākas par filmām... Turklāt ome izrādās gauži sakarīga, nemaz nepukst par “mūsdienu samaitāto jaunatni”, bet drīzāk gan par to, ka bērniem jau tā īsajā vasarā vēl jālasa un visādi “projekti” jātaisa (būtu zinājusi, kas tie par projektiem, diez vai tik mierīga būtu...).

Interesanti, ka autors grāmatā sniedzis ieskatu jēdziena “blēņas” definīcijās, atļaušos nocitēt 188.lpp., ko romāna varonis Aivis jau vasaras beigās, atgriezies pilsētā, interneta plašumos atradis par šo tēmu:

* Nelieli (parasti bērnu) pārkāpumi, nerātnības, nedarbi. Zēni izdarījuši blēņas. Rājiens par blēņām.

* Nepatiesība, aplamība; arī nieki. Runāt, stāstīt, klausīties blēņas. Netici tādām blēņām!

* Kas nevērtīgs, mazsvarīgs. Izdot naudu par blēņām.

* Nodarboties ar visādām blēņām. Blēņas ir jūsu pašu izdomāti likumi, kas ierobežo jūsu enerģiju, jūsu dievišķo saikni, jūsu vienotību. Ikviens ierobežojums ir blēņas.

* “Vecumā rakstīt liriskus dzejoļus – tās jau ir blēņas,” sagaidot savu 80.dzimšanas dienu, teica dzejnieks un tulkotājs Knuts Skujenieks.

Lai gan bērni ir mūsu dzīves lielākais prieks un acuraugs, nereti viņu pastrādātās blēņas vecākus ne tikai pārsteidz, bet arī rada ievērojamus finansiālus zaudējumus. Apdrošināšanas sabiedrības dati liecina, ka visbiežāk – 40% gadījumu – atlīdzības tiek pieteiktas par bērnu blēņošanās un nedarbu rezultātiem.

Jā, ja tā padomā, interesanti, cik viens vārds var būt daudznozīmīgs, reizē labu un ne tik labu vēstošs! Arī es reizēm niekojoties šos savus rakstu darbus saucu par “blēņu lapu”, jo ir taču gadījies dzirdēt, ka tie “skribenti” jau tādi blēņu meistari vien ir, taču tai pašā laikā tās ir tādas “mīļās blēņas”, kas sagādā prieku un gandarījumu, gluži tāpat kā romānā pirmā lielā “projekta” blēņa ar ezerā peldošo briesmoni... Doma taču bija tik laba – piesaistīt lauku miestam tūristus un citus interesentus, jo ezerā mitinās kas nezināms – kas, mēs sliktāki par Skotiju, ko?

Tikko ienāca prātā, ka vārds “blēņas” ir daudzskaitlinieks, vai tas varētu nozīmēt, ka blēņas nekad nav vienas, vientuļas, vienkāršas? 🙃 Nu jā, allaž vajag kādu, kas tās izdomā, labāk, ja ir divi domātāji un realizētāji vismaz, tad noteikti sanāk labāk (vai nesanāk... atkarībā no tā, ko dara...) Cik gan bieži sanāk, ka blēņas nemaz nav domātas kā blēņas vai arī sākotnēji labi iecerētais laika gaitā mainās... Gluži kā Lennebergas Emīlam ar viņa nedarbiem – visa pamatā taču bija laba gribēšana... Tā arī šeit – doma ar laivu nokļūt uz ezera salas, pārnakšņot dārza mājiņā tā, lai neviens nepamanīts nevarētu ienākt (tātad jātaisa kaut kāda aizsardzība jeb lamatas!), izpētīt, kas gan slēpjas kaimiņu dārzā zem lūkas vāka. Bet pats trakākais, manuprāt, bija notikums ar Spalvaiņiem un traktorista Šubas traktora iedzīšana ezerā. Savukārt sirds sarāvās sāpēs, lasot par suni Pirātu, un tad atvieglojums – izdevās glābt!... Lasi, kuru grāmatu lasīdams, allaž bērni vēlēsies dažādus glābšanas un citus darbus paveikt bez pieaugušo palīdzības, kaut reizēm tas būtu ļoti noderīgi, ja pieaugušos iesaistītu jau pašā sākumā. Un tomēr – varbūt arī ne, īpaši, ja tie ir no tās uztrauktās pieaugušo “zortes”, kas neļaus pamēģināt, jo – ka tik kaut kas nenotiek!

Īpašais pārsteigums man šajā romānā bija viena no galvenajiem varoņiem Aivja apjausma par detektīva gaitām un vēlme to apgūt nopietnāk, kā arī policista atsaucība, kad zēns lūdza padomu turpmākām gaitām. Cik interesanti, ka reizēm pietiek viena notikuma, situācijas, kurā kļūst skaidrs, ar ko vēlies nodarboties!

Tad nu rīt, 1.oktobrī (zīmīgs datums!), grāmata uzsāks savu “bibliotēkās spēlēšanu” pie maniem audzēkņiem, redzēsim, kā patiks... Varu pačukstēt, ka cita Dzintara Tilaka grāmata “Šausmiņa” jau devusies savās gaitās pie manas klases audzēkņiem, un šķiet, ka apmierinātas ir abas puses – gan lasītāji, gan pati grāmata, jo – cik var gulēt plauktā, kādu reizi arī “jāpavēdinās”!