Kādreiz gadās, ka "uzrunā" tieši grāmatas vāks. Ar Laimas Kotas romānu "Istaba" tā arī notika - attēlā plaukti ar pazīstamiem piederumiem, un tiem pa starpu oranžs mandarīns... Tad vēl pie plaukta pašķirstīt, un grāmata mājās gan!

Jāatzīst, ka pie lasīšanas netiku vairākus gadus :(((, kamēr neatsāku savu seno "lasīšanas niķi", jo vienmēr jau laika par maz (pašai priekš sevis un tā, kas sagādā baudu), bet nu esmu "labojusies". Taču pirms lasīšanas uztrāpīju uz Radioteātra iestudējumu un, to klausoties, sapratu, ka jādzen grāmata rokā, jo biju iedevusi kolēģei lasīt. Kamēr atcerējos, kurai, kamēr dabūju atpakaļ, radiolasījums bija noklausīts līdz galam, un nu varēju ķerties pie lasīšanas.

Parasti man veidojas pašai savi tēli, bet šis radiolasījums bija tik spilgts, ka, romānu lasot, man ik pa brīdim ausīs skanēja gan aktieru balss noskaņas, gan pazibēja prātā viņu sejas. Par dažām balsīm gan biju pārsteigta, jo pagrūti atpazīt - izrādēs tik spalgi toņi vai tik burlacīga noskaņa nebija gadījusies, bet - jā, tas tomēr Radioteātris, kad sevi visu jāieliek balsī... Bet nu par lasīto!

Romāns pilnā krāšņumā apraksta dzīvi komunālajā dzīvoklī manas bērnības laikos - 80. un 90.gadi šobrīd varbūt šķiet tāla pagātne, lai gan tepat jau vien vēl ir. Nekad neesmu dzīvojusi komunālajā dzīvoklī, taču esmu bijusi ciemos dažādos dzīvokļos, tāpēc iztēloties tik garšīgi aprakstīto nemaz nenācās grūti. Tāpat filmas tak redzētas, klasiskais piemērs "Mans draugs - nenopietns cilvēks" un viena no romāna varonēm arī īsta madam` Andersones līdziniece. Droši vien bija arī savs šarms šiem dzīvokļiem, jo tā kopības izjūta, kas rodama "Istabas" iemītnieku attiecībās, tāpat kā savstarpējie kašķi, tēloti gana spilgti. Arī padomju laiku negācijas, piemēram, sabiedriskajā ēdināšanā, kad krējumu "kristījuši" ar ūdeni, bet gaļa kotletei "tikai garām gājusi un paklanījusies pa senkrievu modei" - nu kur vēl superīgākus izteicienus, lai raksturotu to, kas tolaik bija pats par sevi saprotams. Un, ak, mans naivums, sākumā domājot, ka jubileju svinēt sanākušie romantiskie ļaudis tāpat vien runā par gada skaitli, kas šodien gaviļniekam - nekā, tas izrādās Latvijas gadu skaitlis, bet par to jau tolaik nedrīkstēja runāt, un pats vainīgs, kas piedzimis 18.novembrī... 

Tā kā "Istabā" kopā mitinājās dažādu tautību ļaudis, tai skaitā ebrejietes, vienā mirklī piedzīvoju sajūtu, ka esmu ieskatījusies citā grāmatā - Māra Bērziņa "Svina garšā", kur gandrīz tādiem pašiem vārdiem aprakstīts notikums par paslēpušos meitenīti, kuras ģimeni aizved uz geto, turklāt arī cilvēku vārdi tādi paši. Sakiet vēl, ka idejas un notikumi "nelido pa gaisu", lai atnāktu pie tiem, kas gatavi tos pierakstīt...

Apbrīnas vērta cilvēku izdoma un rosība, kad "perestroikas" laikā rodas iespēja pelnīt un krāt savam dzīvoklim, lai tiktu prom no komunālā. Un gluži kā šodien, arī toreiz uzrodas "mākleri", kas gatavi iekasēt naudiņu un ieskapēt jums visu, ko vēlaties, tikai naudiņu vispirms, lūdzu! Tad, kad kaimiņi nolemj paši darboties šai lauciņā, var tikai pasmaidīt. Savukārt, kad risinās notikumi  Černobiļā, sirds sažņaudzas gan par to, ko gan mēs toreiz par to zinājām, gan par to, kas notika ar cilvēkiem, kuri tur nokļuva. Tāpat kā tie, kas pabija Afganistānā - ko viņi tur pieredzēja, kam tas bija vajadzīgs un kādi atgriezās mājās?... Jāpiebilst, ka Radioteātrī nevarēju vien uzminēt Afgāņa balss īpašnieku, pilnīgs trakums priekš manis... Un tad visas tās nodarbes - šūšana, kandžas dzīšana un citi peļņas paņēmieni, "aizliegtās" filmas ieskaitot... Mirklī, kad pēc anonīmā zvana ierodas milicija, izdzenā sanākušos un "iekasē nodokļus" par pretpadomju rīcību, tiešām gribas vīstīt dūres tāpat kā romāna ļaudīm, tai pašā laikā brīnoties par viņu atjautību, lai izspruktu pēc iespējas vieglāk...

Grāmata ar pēcgaršu - gan par aizgājušiem laikiem, mazliet nostaļģijas, gan par to, ka cilvēks visos laikos gribējis un mēģinājis izdzīvot, sadzīvot un kas no tā iznācis. Iespējams, arī no šīs iznāktu laba filma, jo tēli tik spilgti, ka vismaz iztēloties nemaz nav grūti. Protams, kāds teiks, ka tā nemaz nebija, kā romānā aprakstīts, taču es domāju, ka gan jau bija ij tā, ij citādi - katram mums sava patiesība, kuras pamatā tas, ko paši esam piedzīvojuši, turklāt vēl svarīgi, kas mēs tai piedzīvotā laikā bijām - lieli vai mazi, un kā jutāmies. Jā, mans iecienītais "lasāmlauciņš" - par cilvēku savstarpējām attiecībām :)))