19.04.2025.

            Vai iespējams ar grāmatu satikties kafejnīcā? Kāpēc gan ne? Turklāt tie, kas mani pazīst, zina manu niķi reizē ēst un lasīt, kā arī zina, ka viena īpaši mīļa vieta Rīgā, turklāt tuvumā citai tikpat mīļai vietai ir kafejnīca. Kura? Nu, protams, tā, kurā ir grāmatas, tātad “Zvaigznes kafejnīca”.

            Un tā nu vienā no saviem gājieniem uz īpaši mīļo vietu pa ceļam - kā parasti - pusdienas šajā mīļajā vietā, bet plauktā, pašā kaudzes virsū - ak, man' dieniņ! Lienes Margevičas un Natas Brambergas jeb dueta “Lauru lapa” grāmata “Vienaldzīgo nav! Vircoti lasāmgabali miesai un dvēselei” (apgāds “Zvaigzne ABC”, 2024.gads, ar Aigara Truhina ilustrācijām, grāmatas un vāka dizainu, kā arī fotogrāfijām no autoru personīgā arhīva). Jāatzīstas, ka šis “duets” man pirms tam nebija pazīstams, vien brīdī, kad “Zvaigzne” sāka šo grāmatu reklamēt, pamanīju, painteresējos un – ieinteresējos!

           Ar skubu todien kafejnīcā ķēros klāt gan maltītei, gan grāmatai, un lasīju aizgūtnēm, brīžiem nācās likt karoti pie malas un valdīt smieklus, nevar tak pavisam "neiznesties"! Un, protams, ka pēc pusdienām devos pāri kāpņu telpai uz “Zvaigznes” grāmatnīcu, un līdz ar to vēlāk uz otru mīļo vietu - teātri - jau ar smagāku somu, kurā gozējās grāmata! Pie galda vēl tapa dažas aprakstu rindiņu bildes, kas ar skubu tika nosūtītas gan ģimenes čatā, jo arī manam vīram ir pastāsts no "ceļa zinātāja Tom Tom" sērijas, kad šis jakas kabatā pēkšņi dveš "Apgriezties, kad iespējams!" tieši tai mirklī, kad Ēriks dodas iekšā veikalā, un draudzeņu čatā, lai rudens pusē zinātu, ka tie "Lāčplēša gurķi, kuru pieaug pilna pakaļa" ir nekas cits kā kabači.

            Un tad pa vakaram, pa rītam, pa mazam stāstiņam un kārdinājumam apkārtējiem grāmata izlasīta gan! Ja jau reiz runa par pavārmākslu, tad apzīmējums “garšīga” grāmata un valoda būs īsti vietā, lai ko arī teiktu valodas zinātāji. Visiem taču zināms, ka noformējums jebšu “āriņa” ir svarīgs, un kāpēc lai tā nebūtu ar recepšu grāmatu, - kamdēļ tad lielāka piekrišana ir tām krāšņi noformētajām, ja ne tāpēc, ka cilvēks bauda vispirms ar acīm? Protams, kādam nebūs mazsvarīgi arī tas, cik vienkāršas vai sarežģītas ir grāmatā atrodamās receptes, cik daudz laika prasa pagatavošana vai īpašu izejvielu sagāde, un te nu varu teikt, ka, manuprāt, šai grāmatā viss ir sastellēts pilnīgi proporcionāli. Tie, kam interesē tikai pašas receptes, lai lasa tās, taču es gan stipri šaubos, ka izdosies pavisam palaist garām acīm un, iespējams, arī ausīm (brīžos, kad pie grāmatas lasīšanas būs ticis kāds stāstiņu cienītājs...) tos varen apetītlīgos aprakstus, kas vai nu noveduši pie konkrētas receptes vai saistīti ar kādu īpašu piedzīvojumu, notikumu dzīvē.

Interesants ir jau pats satura rādītājs jebšu ēdienkarte. Tā patiesi atbilst pavārgrāmatas stilam, jo ietver gan zupas, gan pamatēdienus, gan uzkodas, salātus, mērces, cepumus un kūkas, kā arī desertus un dzērienus. Katra nodaļa nosaukta divos “paņēmienos” – stāstiņš un receptes nosaukums. Tad nu lasītāja ziņā ir vai nu izvēlēties recepti, vai lasāmgabalu dvēselei, vai abus divus, turklāt, iespējams, gribēsies sekot nevis sendienās ieaudzinātajam “Vispirms zupa, pēc tam kārumi!” vai mūsdienu dietologu ieteikumiem, bet gan tikai sev vien zināmām norādēm, kur nu kuru lasītāju vilinās viņa acis un fantāzija, vai varbūt garšas kārpiņas.

              Jāpiebilst, ka stāstiņos visdažādākie epiteti ņirbēt ņirb, spēj tikai lasīt un priecāties, piemēram, man jau svarīgs viss, kas saistās ar skolu, vai ne? Un tā nu pirmajā receptē – stāstiņš sākas ar atgādinājumu, ka “katram skolotājam uz pieres un brillēm rakstīts, ka viņš ir skolotājs. (..) Smalkāka par rādītājkociņu un bālāka par krītu! Vai zin!” Par visiem pārējiem nestāstīšu, jālasa pašiem, vai zin`!

Tā kā jau pienācis pavasaris, un dārzs rāda gana daudz interesantu vietu, tad arī fotosesijai nācās rāpties dobēs, bet man šķiet, ka tas tieši šai grāmatai īsteni piederas. Izdevās smuki – pie rabarberu cera un sīpollokos, kur viena pašiesējusies atraitnīte skaisti uzziedējusi! Baltu salvetīti apakšā paservēju, tā kā lappušu daiļums apskādēts netika!

              Kas šajā grāmatā ir garšīgāks - receptes vai pastāstiņi? To spriest lasītājam pašam, taču viens ir skaidrs - C vitamīna deva smieklos garantēta, un noteikti arī kāds kārdinošs moments vai atmiņu lādes pavirināšana garantēta! Tādēļ iesaku ielūkoties ikvienam, neatkarīgi no jūsu attiecībām ar pavārmākslu un dažādu tautu virtuvi, būs interesanti! Šķiet, jāpiekrīt, ka vienaldzīgo nebūs, jo kādam jau patiks, kādam nē, bet nu es šoreiz bez šīs garšvielu devas nekādi, neņemiet ļaunā! Un no sirds paldies abām Lauru lapām – Lienei un Natai - par jestro valodu un izvērstajiem recepšu pierakstiem! Lai Lauru lapas turpina burbuļot un piepildīt ikdienu ar smeķīgiem brīžiem!