30.09.2024.

            Uzspēlēsim asociāciju spēli! Kas sarosās Tavā prātā, kad dzirdi vārdus “Jānis Lūsēns un Māra Zālīte”? Saki, saki, saki, kas! Kaupēns, mans mīļais? Sfinksa? Un tad, ja skan “Nē, manis nav...”? Jā, jā, dziedi līdzi, gluži kā mēs šovakar, un gara acīm skati Ivaru Stoninu vai Aināru Ančevski? Un, ja pasaka “Eižens Finks”, tad, iespējams, pirmā doma ir par Emīliju Benjamiņu, kurai tika pareģots, ka viņa nomirs badā...  Un tā varētu vēl turpināt, es šobrīd piesaucu tikai pati savus ātri prātā atrodamos gabaliņus.

            Ir atkal pienākusi tā reize, kad trīs draudzenes un kolēģes vienkopus dodas baudīt muzikālu mākslu, kuras autors ir visām vairāk vai mazāk, bet sirdīs tuvs komponists Jānis Lūsēns un stāstu kopā sējusi Māra Zālīte. Jā, tāpat kā Kaupēnu, tā arī Sfinksu mēs atminamies vēl no seniem jaunīb`s gadiem, dziesmas un norises zinām gandrīz vai no galvas (jāatzīstas gan, ka vismaz es Kaupēnu “pazīstu” tuvāk...), un, protams, katrai citā vai visām kopā kādā vienā epizodē vienādi trīc sirds. Es pa dienu vēl aizskrienu uz pagasta bibliotēku, jo gribu ieskatīties lugas tekstā, paspēju akurāt pirmo cēlienu izlasīt, rīt lasīšu otro... Bet izrāde izbaudīta jau šovakar, un pozitīvo emociju krātuvīte īpašā kompānijā atkal piepildīta, kas ir ļoti svarīgi!

            Tātad – stāsts šoreiz par Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes muzikālo izrādi “Sfinksa” par Latvijas leģendāro gaišreģi Eiženu Finku, kuras režisore šoreiz ir Rēzija Kalniņa, un kas tapusi “Producentu grupas 7” paspārnē un pirmizrādi piedzīvojusi 2024.gada februāra izskaņā, pēc tam aktīvi apceļojot Latvijas koncertzāles. Mēs viesojamies Latvijas Nacionālajā teātrī, kur tā pieteikta kā “viesizrāde” un rādās izpārdota. Tiesa, pa dienu ieraugu, ka parādījušās brīvas biļetes, ieskatos “Biļešu Paradīzes” adresē, un... tur ir tieši divas brīvas vietas apmēram zāles vidū, un man mazliet pārskrien skudriņas, jo zinu nostāstu par iepriekšējo “Sfinksas” iestudējumu, kura laikā izpārdotajā zālē allaž izrādes laikā bijušas divas brīvas vietas, un tajās “esot sēdējis pats Finks ar sievu Annu”... Vai tas tiesa vai nē, kas to lai zina, bet nemaz ar` nebrīnītos... Vakarā paskatos šai adresē vēlreiz – brīvo vietu vairs nav... taču tā kā sēžam otrajā balkonā, teorētiski varētu no augšas palūkoties, lai gan īsti parocīgi tas nav... Labi, lai paliek leģendas, kāpēc gan tā nevarētu būt?

            Lai arī šis stāsts man šķiet krietni drūmāks par, piemēram, Kaupēnu, mūzika mūs ņem savā varā jau pirmajās minūtēs. Tik vienkāršā un reizē ietilpīgā scenogrāfija, kuras autors ir Normunds Bērziņš (MAD) līdz ar kostīmu mākslinieces Beātes Gleimas (BeaA) darinātajiem melnbaltsarkanajiem tērpiem vilina atgriezties gan tālajā Latvijas laiku pagātnē, pa atslēgas caurumu vai vārtu spraugu ieskatīties Preses ballē, paša Finka dzīvoklī, viņa bērnības un jaunības atmiņās cirka arēnā un viņa sirdssāpēs gan par mīlestību, ko Maksims Busels tik skaisti izdzied duetā ar Beāti Zviedri, gan maigi izdejo ar Meiteni uz trapeces Lauru Erdlāni un saudzējoši izstāsta Vallijai, Kaupēna līgavai Elīnai Bojarkinai (tai brīdī sirdij pārskrien tik savādi siltas trīsas, jo “Kaupēn, mans mīļais” motīvs ir ļoti īpašs mirklis mums visām trim, un ir tik veldzējoši un reizē neparasti to sajust, tā kopā sēžot...),  gan ugunīgi saspēlējas ar čigānu kori, gan vientuļš un nesaprasts stājas pretī daudzajiem ļaudīm, kuri nāk pie viņa pēc pareģojumiem un netic, ka pareģis nav nekāda izklaide, ka tas ir ļoti nogurdinošs un iztukšojošs darbs, ko cilvēks nemaz pats nevar izvēlēties vai neizvēlēties, tas vienkārši tā notiek ar tiem, kuri izredzēti. Sirds raujas čokurā tais epizodēs, kad jāpiedzīvo dažādu varas iestāžu pārstāvju ierašanās ar mērķi pratināt, apcietināt, izsūtīt, nogalināt, spīdzināt, kurās visnotaļ staltie puiši izpaužas riktīgi “zvērā”, bet pats Finks smagi gumst tik fiziski, kā dvēseliski, to, šķiet, var sajust ar pirkstu galiem pat zāles tālākajos nostūros. Apaļais dzirnakmens, galds, dzīves vai moku rats griežas un sadalās, atkal savienojas, ritinādams dzīves laikā nenorimstoši sastopamos jautājumus, brīžiem slēgdams savās skavās mīlošus cilvēkus, brīžiem piekaldams pie sevis mocekļa gaitās, un zelta kalumiem rotātie vārti (šķiet, ka tie varētu būt meklējami Benjamiņu nama apkārtnē... būs jāiet aplūkot...) ir gana  nedroša un mānīga aizmugure, kas pārtop par dzelzceļa vagonu vai izsūtījuma baraku, kurā atkal satiekas gan Finks un Anna, gan Finks un Benjamiņa kundze. Gaismas staru kūļi izveido mēnesnīcu, sastindzina vientulībā cilvēku vidū, sasilda mīlestībā un zib gan iekārē, gan sāpēs, gan sava veida ārprātā, ko savij cilvēku rīcība pret saviem apkārtējiem, reizē pa šaltij iemetot arī skatītāju zālē un sasienot skatuv`s abas puses savdabīgā mezglā, jo – vai gan ikviens no mums nebūtu ar mieru kādreiz uzzināt kaut ko no likteņa lēmumiem, un vai reizē nebaidītos no tādas iespējas? Vai gan katram no mums nav savu sirdssāpju un noslēpumu tāpat kā priecīgo brīžu? Un vai gan savureiz neesam teikuši, ka šis pasaul`s vājprāts mūs dara trakus, iztukšotus, nogurdina un liek sajusties nesaprastiem, nevajadzīgiem? Jo gaišreģis nevar pats sev palīdzēt, pats sev izzīlēt ko citu nekā vien to, ko liktens nolēmis, - kā programmiņā rakstīts paša Eižena Finka vārdiem: “Pagalam nevaru ciest cilvēkus, kas par visu varu grib ieskatīties likteņa noslēpumos. Tas, kas dodas pie gaišreģa – muļķis, jo no likteņa tik un tā neizbēgsi.”

            Savukārt Maksims Busels par izrādi saka tā: “Šī izrāde dod iespēju stāstīt par mūžīgo, par svarīgāko. Mākslas valodā. Stāstīt par cerību, ka mēs varam soli pa solim mainīt pasauli visi kopā. Lai uzvarētu mīlestība un būtu miers.” Uz šīs stīgas šūpojoties, saku paldies visiem izrādes darinātājiem un vēlu tik daudz gaismas sirdīs un apkārt kā šovakar izrādes izskaņā, kad vispirms čukstējām līdzi dziesmas vārdiem, bet pēc tam jau pievienojāmies ar gaismiņām un skanīgākām balsīm, sajūtot to enerģiju, kas plūda no skatuves līdz pašiem zāles griestiem!