11.12.2021.

Izrāde, par kuru paši tās veidotāji saka, ka viss atkarīgs no tā, kā mēs izvēlēsimies uz to paskatīties – kā uz komēdiju vai traģēdiju. Izrāde, kas cieši savij senatni ar mūsdienām, lai atgādinātu gan to, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, gan to, ka ir vērtības senajā un arī jaunajā. Turpat līdzās arī cilvēcisko attiecību stāsti, kas tieši tāpat nemainīgi visos laikos – visiem vajag mīlestības un atbalsta, visiem jāpieaug un arī jāpiedzīvo grūtības, jātiek ar tām galā. Bet otrā cēliena laikā pie manis atnāca doma, ka esmu ļoti pieskaņojusies šai izrādei savā tērpā – pelēkraibajā džemperī, papildinātā ar jaunāko rokdarbu, ko pati nosaucu par puscimdiem (nu tie, kas bez pirkstu daļas...) un tikko no frizētavas ar aktieriem visai līdzīgu matu sasuku izsprukusi (cepure gan dara savu un frizūra allaž saplok...), taču tas nav bijis speciāli, vienkārši tā sanācis, bet jutos ļoti iederīga... Tātad Andrusa Kivirehka romāna “Vīrs, kas zināja čūskuvārdus” dramatizējums Ivara Pellu režijā Latvijas Nacionālajā teātrī – beidzot viens pavisam “svaigs” darbs, kam nav bijis jātop noliktam plauktiņā ar mērķi gaidīt satikšanos ar skatītājiem, ne arī jāiekļaujas jauno izrāžu “maratonā”, kas tika piedzīvots septembrī.

Kā jau rakstīju izlasīto grāmatu sadaļā, šo izrādi tiešām vērts baudīt, pirms tam izlasot grāmatu. Neskatoties uz jau tā izretināto zāli, bija ļaudis, kas pēc pirmā cēliena devās projām, un saprotu, ka šis tiešām ir gadījums, kad literārā darba izlasīšana pirms izrādes skatīšanās būtu ļoti no svara, jo mēs varbūt zinām savas tautas vēsturi un folkloru (tā saku, balstoties savā pieredzē), bet par citām tautām mums ir vien aptuvena nojausma, ja vien neesam kādi īpaši pētnieki, un tādēļ uz skatuves notiekošais varētu mulsināt un būt nesaprotams. Lasīju dažas pēc pirmizrādes publicētās atsauksmes (es biju otrajā izrādes dienā) un izdomāju, ka jāklausās sevišķi uzmanīgi, bet tās dažas parupjās vietas, manuprāt, tur bija tīri iederīgas, nevar jau visas situācijas tikai “baltiem cimdiem” ņemt. Iespējams, dažiem skatītājiem vēlmi doties projām raisīja tāda jūtīga tēma kā attieksme pret Dievu un dievībām, kas arī uzklausāma šajā izrādē, turklāt jāņem vērā, ka šajā savādajā laikā mēs tiešām esam kļuvuši daudz jūtīgāki, reizēm pat neiedomājami asi izjūtot to, par ko “parastos laikos” pat neaizdomātos...

Gana daudz laika pavadīju smejot (šoreiz nebiju vienīgā smējēja...), jo arī grāmatu lasot, bija daudz smejamu vietu (kā uz to paskatās...), bija brīži, kur zinot, kas tai epizodē darās grāmatā, trīcēja sirds – vai un kā tas tiks rādīts, un dažviet atvieglojums – fūūū, nebija!... Taču man ļoti patika gan scenogrāfija (scenogrāfe Kristīna Pellu), gan tērpi (kostīmu māksliniece Trīnu Pungitsa), kuri kā tāda laika, laikmeta iezīme mēdza mainīties atkarībā no tā – meža vai ciema iedzīvotājs - ir mūsu priekšā. Jaunie, modernie ciema ļaudis un arī maize, ko taču mežā nepazīst, bija tērpti celofānā, kas arī man raisīja pārdomas, cik daudz mēs šodien tērpjamies sintētiskos apģērbos? Savukārt meža ļaudis – pelēkos vilnas tērpos, kas atkarībā no situācijas papildināti ar dažādiem elementiem. Vienīgais nemainīgais bija Igora Šelegovska atveidotais Lēmets, kam gan vienubrīd izdevās izkūņoties no sava tērpa līdz pusei, tā atklājot, ka abiem ar Madaras Reijeres atveidoto Hīi iestājies riesta laiks, bet citā – sevišķi sāpīgā – brīdī viņš uzvilka tērpa kapuci, tā slēpjot sevi no pasaules un sērojot, nu gluži kā mūsdienu cilvēki, kas arī labprāt slēpjas kapucēs.

Katram aktierim šajā izrādē pa vairākām lomām, katrā sava odziņa, bet visvairāk man patika Kaspara Zvīguļa tapšana par lāci Murkšķi – nu to murrāšanu, murkšķēšanu, to balss tembru, tas bija kaut kas fantastisks, tik ieaijājoši, mierinoši un vilinoši reizē, miljons! Savukārt Jura Hirša tēvocis Votele – nu tāds īsts lauku mieramika, kam svarīgi paēst un ticēt tam, ko redz, spēt pastāvēt pāri tam, kas patiesi nav pārbaudāms un ir tumsonīgs, nejēdzīgs, vai atkal Lēmeta vectēva lomā – īstens dzīvesprieka iemiesojums neskatoties uz to, ko bruņinieki ar viņu izdarījuši... Agneses Budovskas čūskas Inta tēls tik čūskisks – nu tā vīšanās un tīšanās ap Lēmetu, uzreiz skaidrs, kas tas par “putnu”, protams, arī čūsku kronis galvā. Un graciozi čaukstošais plēves tērps, kad viņa iejūtas Magdalēnas tēlā – atkal pārtapšanas “burvestība”...

Vieglumu šai izrādei, manuprāt, deva arī tas, ka jaunieši Lēmets, Hīe un Pertels kopā ar čūsku Intu čaloja, ķircinājās, aprunāja notiekošo kā tādi skolasbērni, brīžiem pat tā čalošana tāda juceklīga, šķiet, ka tu stāvi blakus un nesaproti, par ko īsti viņi tur spriež... Protams, brīžos, kad parādās māte Daigas Gaismiņas veidolā un māsa Salme Ingas Misānes – Grasbergas atveidojumā, bilde kļūst “nopietnāka”, jo svarīga ir gan ēšana, gan attiecības, arī paklausība mātei un tradīciju ievērošana, tai pašā laikā – nevajag jau visas muļķības, ko māte savulaik pieļāvusi, tagad atkārtot... To mums visiem derētu atcerēties gan kā vecākiem, gan kā bērniem esot! Voldemāra Šoriņa ciema vecākais Johanness – tāds diezgan lēnprātīgs, kā jau kristītam cilvēkam, kristietim, pieklājas (un  tā galvasrota!...) un viedais Ilgass mežā ar saviem gariem un upurēšanu – divi pilnīgi dažādi cilvēki un šķiet, ka pat aktieri dažādi, lai gan zināms, ka nē (līdzīgi kā izrādē “Sarkanais un melnais” arī viņam vairāki tēli, tik kontrastējoši viens ar otru, un tomēr tik pilnskanīgi...)

Īpašie brīži šoreiz uzdzina pārdomas un arī sirsnīgus smieklus, tās izpausmes vērojot - tas mirklis, kad puiši ciemā priecājas par atrasto bruņinieku ķiveri un pēta zirgābolus, kuru turklāt vienam no viņiem ir vesela kolekcija – vai gan mēs arī šodien nepriecājamies par dažādiem no ārienes ievestiem priekšmetiem, lai gan mūsu pašu meistari darina tikpat labus, ja ne vēl labākus. Savukārt zirgāboli – vai gan reizēm negadās, ka mums jebkuru sū cenšas “iebarot” jeb iesmērēt par vērtīgu mantu, un mēs, “nogaršojuši” un atzinuši par labu esam, to arī pieņemam. Tāpat čūsku kroņu ēšana, lai saprastu putnu valodu – mūžīgās alkas pēc nepiepildāmā, nesasniedzamā, arī slinkums, jo kurš gan nav savureiz licis grāmatu pagalvī ar cerību, ka zināšanas pašas “ieies” galvā, kamēr gulēsim.

Vēl viena pievienotā vērtība - jandalēšana pa zāli, tikai skatītājiem jābūt gataviem, ka būs jāskatās no un uz visām pusēm, visā zālē, ne vien uz skatuves. Jauka mūzika un gaismu spēles, kas brīžiem tīri ieaijāja. Sasmaidīšanās ar aktieriem brīžos, kad viņi nāk cauri zālei ar saviem tēliem... Rekvizīti – Pertela – Pētrus “sirpis” bija vienkārši burvīgs, un Johannesa galvasrota arī, tāpat maizes lize un josta, ar ko atbaidīt vilkus – skatījos, kas gan tā būs, jo jau biju apradusi ar šiem priekšmetiem, un te – hops! – šo lenti es nebiju varējusi iedomāties...

Savukārt izrādes programmiņa šajā reizē atkal vērtīga lasāmviela, jo ietver gan režisora pārdomas, gan veselu interviju ar romāna autoru Andrusu Kivirehku, kā arī mazliet bilžu, lai mēs saprastu, kāds tad izskatās tas Ziemeļu Rupucis, par kuru runā izrādē...

Izrāde, kuru iesaku izbaudīt, būt gataviem visāda veida jandalēšanai, bet vēlams pirms tam veikt sagatavošanās darbu – iepazīties ar grāmatu un varbūt arī ar šiem atradumiem:

sarunas ar aktieriem par izrādi

https://www.youtube.com/watch?v=l8IPQteCWMM

saruna ar režisoru

https://www.la.lv/cilveki-grib-redzet-cehovu