23.07.2024.

            Nē, šis nav viena darba nosaukums, tie ir divi Kārļa Vērdiņa dzejoļu krājumi – kā jau pēc nosaukumiem var spriest, viens domāts lieliem, otrs maziem lasītājiem, lai gan vismaz “Jandāliņu” iekš viena miera var lasīt visu vecumu interesenti.

            Kā agrā pavasarī, kad divreiz biju baudījusi dzejas un mūzikas piedzīvojumus, sacīju, ka būs jāpieķeras dzejas lasīšanai, un nevarēju solīt, ka tā būs tieši Plūdoņa dzeja (lai nu neņem ļaunā sirsnīgais aicinātājs!...), bet dzejas laiks tiešām bija pienācis, tiesa gan, jūnija sākumā, bet – kā jau man te šovasar raksturīgi, viss notiek “ar nobīdi laikā”. Tak labāk vēlu nekā nekad...

            Un tātad – pirmais krājums no Kārļa Vērdiņa ir “Pieaugušie” (apgāds “Neputns”, 2015.gads). Ko es tur meklēju vai kārtoju skolas bibliotēkā, vai gaidīju, kamēr tikšu pie kopētāja, - kas to vairs atceras, zinu tikai, ka piegāju parušināties pa grāmatu plauktu tāpat vien, un – še tev! – izcēlu no tā šo krājumu. Tā kā bibliotekārei par lielu pārsteigumu, to nebiju lasījusi, tad piereģistrēju un stiepu līdzi. Un, tā kā vasaras agros rītos es esmu klāt jau pirms dežurantes, bet skola vēl ciet, tad šī grāmata man bija labs sabiedrotais (viegla un maza no formāta un svara viedokļa, labi lasāma un patīkama no satura viedokļa...), sēdēju uz soliņa skolas tuvumā un lasīju.

            Vārdi virknējās viegli un pazīstami, kā sarunā ar kādu mīļu draugu, pārdomās par dzīvi un piedzīvojumiem, un tad – bams! – kur es šīs rindas esmu dzirdējusi? Jā, tieši dzirdējusi, nevis lasījusi pati? Hmmm, sāku šķetināt savu atmiņu kamolu, un – nebiju droša, bet šķita, ka kādā teātra gājiena reizē... Un tagad, pirms sēsties pie rakstīšanas, izcēlu no krājumiem, kādi man te uz rakstāmgalda savilkti, lapas ar brrriesssmīgiem skribelējumiem, un atradu – tāds prieks! Tālajā 2018.gada 18.novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī bija tāds uzvedums “Dzimšanas dienas nakts”, kurā aktieri katrs pa dzejolim, stāstam, pasakai, dziesmai ritināja lielā kamolā, to kopā sapīt bija palīdzējis toreizjaunais direktors Jānis Vimba, būdams arī režisors, un – lai gan man šķita, ka šīs rindas runāja kāds cits, izrādījās, ka tās nāca no Ditas Lūriņas lūpām. Kāpēc es šo stāstu? Jo ir tik patīkami atrast atbildi uz jautājumu, apsolījumu pašai sev, ka sameklēšu šai uzvedumā dzirdētās rindiņas pilnībā, un nu vismaz vienu mīklu esmu atminējusi! (Protams, tais pierakstos ir vesels kalns tekstu, kurus arī es zinu, bet neapšaubāmi ir arī tādi, kurus vajag apgūt no jauna... Atzīšos, ka to darīju mājās pie ekrāna, bet nākamajā vakarā šo sirsnības mirkli izbaudīju klātienē teātrī.)

              Un tātad – šis īpašais dzejolis ir “Svešā dzīve”:

Ej pastaigāties vakarā pa ielu

un skaties, vai kāds logs nav atstāts puspavērts.

Tu drīksti atgrūst logu vaļā, rausties iekšā

un iemītniekiem saukt: “Labvakar, es te dzīvošu!”

Tu drīksti paķert TV pulti, pārslēgt kanālus,

un vandīties pa viņu drēbju skapi, prasīt:

“Kamdēļ jūs glabājat šīs lupatas?!”

Un viņi taisnosies: “Pa māju tādās staigāt var.”

Lai saimniece tev rāda tukšo burku kolekciju,

kas plauktā rāmi gaida jauno ražu.

Ej viņu guļamistabā un pārbaudi,

vai spilvens naktsmieram būs gana mīksts.

Lai tevi nobučo un samīļo pirms miega,

lai atnāk miegs kā uzmundrinošs joks,

lai sapnī redzi, kā jūs kopā brauksiet sēnēs,

kā saimnieks paņems līdzi makšķerēt.

Un, zaru ēnās skatoties uz sienas,

tu laimīgs smaidīsi par jauno, svešo dzīvi,

kas galda spēlei līdzinās, kur pērk un krāj,

kā paredz vienkāršie un stingrie noteikumi.

Te kādu dienu, ēdot aličas no burkas,

tu pēkšņi sajutīsi – šī ir tava dzīve.

Tās – tavas sienas, tavas burkas, tavas lupatas,

un arī laiks, kas veltīts zaptes vārīšanai, bija tavs.

Un kļūs tik ļoti bail, tāds niknums pārņems,

ka burkas jānogrūž no palodzes, pa logu jālec

un steigšus projām jāsoļo pa krēslojošo ielu,

un jāskatās, kur logs būs atstāts puspavērts.

            Pats  autors par krājumu "Pieaugušie" saka tā:

“Tas koncentrējas uz izjūtām, kas pavada cilvēku, atvadoties no jaunības un tās ilūzijām par neierobežotām nākotnes iespējām, piedzīvojot atskārsmi par dzīves ierobežotību un trauslumu. Šīs izjūtas sasaucas ar dzimšanas, nobriešanas un nāves ciklu, kas krājumā izpaužas gan priekā par jaunas dzīvības rašanos, gan laikabiedru dzīves vērojumos, gan epitāfijās tuviem aizgājējiem.”

           Savukārt redaktors Jānis Rokpelnis turpat “Neputna” mājaslapā min: “Kārļa Vērdiņa jauno dzejoļu krājumu spilgti raksturo neimitēts gaišums un mīļums, ko mēdz dēvēt par “vācietisko”. Vienlaikus krājuma manuskriptā neiztrūkst dramatisku, traģisku dzejoļu. Vērdiņš gluži ikdienišķas norises bieži aplūko no neierasta skatpunkta, veido nelielas noveles. Skaidrā, tīrskanīgā izteiksme bez samākslotiem mežģījumiem kā allaž apliecina dzejnieka ievērojamo meistarību.”

            Es īsti nevaru pateikt, ar kura dzejnieka stilu man vairāk asociējas šie dzejoļi, taču skaidri zinu vienu – skolā, gatavojot skolēnus skatuves runas konkursiem un arī baudot citu kolēģu veikumu, vairākkārt saskāros ar interesanti sagatavotiem tieši Kārļa Vērdiņa dzejoļiem, un – sev par lielu sirdssāpi – arī ar dažu kolēģu viedokli, ka tā nu gan neesot laba, konkursiem piemērota, un kāda tik vēl ne – dzeja... Man – gluži otrādi – šķiet, ka ne jau tas, vai dzejā ir tik pierastās atskaņas, bet gan domas skaidrība un kodolīgs izteiksmes veids ir svarīgāks. Jācer, ka šādi viedokļi iet mazumā, jo kā gan citādi mums vispār piedabūt lasītājus pie dzejas iepazīšanas, ja mēs to noliedzam, neatzīstam par kādiem kritērijiem (kas taču šajos skatuves runas konkursos bieži ir subjektīvi...) atbilstošiem?

            Bija vēl virkne dzejoļu no šī krājuma, kas mani uzrunāja, tos var aplūkot bildēs manā Instagram kontā @pluumiitbeerns, tagad laiks otram krājumam.

            Tātad – dzeja bērniem “Jandāliņš” (apgāds “Liels un mazs”, 2023.gads, māksliniece Lote Vilma Vītiņa). Šī bija grāmata, ko lasīju priekšā savam junioram vairākus vakarus pirms gulētiešanas, un mums abiem tā ļoti patika. Amizantās ilustrācijas tika pārskatītas vēl un vēlreiz, savukārt teksts – pārrunāts tai pašā brīdī, kad izlasīts. Visvairāk pa prātam bija dzejoļi par mammu – “Māmiņas dziesma dušā”, “Māmiņas dziesma par raizēm”, kā arī “Tētis strādā mājās” un “Čučumuižas ekspresis”. Tā nu mums bija viela sarunām, ka, redz, tā notiek daudzās, ja ne visās, mājās, ka mammai sava laika bieži vien ir tik ļoti maz, ka brīžos, kad vecāki strādā no mājām, tad apkārtējiem viņi tomēr īsti nav pieejami, un tad, kad jādodas uz Čučumuižu, tik ļoti vēl gribas palikt augšā, bet pamazām, pamazām, palēnām miedziņš visus aizved čučēt. Citus vakarus, kad šo grāmatu bijām jau izlasījuši, Jurģis turpināja to pārlapot, atcerējās lasīto, savukārt es varēju labsajūtā murrāt, ka arī šī grāmata iepatikusies.

             Brīdī, kad lasījām, vēl nebija tapis zināms par Jāņa Baltvilka balvai nominētajām bērnu grāmatām, bet tagad, rakstīšanas brīdī, ir palicis pavisam mazs mirklis līdz apbalvošanai – tā notiks 24.jūlijā, rakstnieka Jāņa Baltvilka 80.dzimšanas dienā, un es no sirds ceru, ka “Jandāliņš” iegūs balvu!

            Interesentiem iesaku gan izlasīt šo krājumu, gan arī noskatīties mazo video iekš Instagram @lielsunmazs, kurā pats Kārlis Vērdiņš atbild uz trim jautājumiem par dzejoļu krājumu. Varu tikai pievienoties autora teiktajam, ka vislabāk par konkrēto tematu iespējams uzrakstīt tad, ja “pārzini drēbi”, šajā gadījumā – ja tev ir bērni, jo tad “var nozagt idejas”, kuras citādi droši vien nemaz neienāktu prātā...

            Turēšu īkšķus par balvu un papildināšu savu grāmatplauktu un sava jaunākā bērna lasīšanas pieredzi ar citiem Kārļa Vērdiņa bērnu dzejoļiem (un tad jau būs laiks ar tiem iepazīstināt arī mazbērnus...)!