4.05.2025.

            Vai jums ir gadījies, ka iekārojat kādu grāmatu tieši tās ilustrāciju autora “rokraksta” dēļ? Tā šoreiz notika ar mani, jo uzzinot, ka jaunās Arno Jundzes grāmatas “Virtuves pasaciņas” ilustrācijas darinās Linda Valere, kuras bilžu stils mani brīnišķi “aizķēra” tieši Zanes Zustas dzejas krājumā “Mīļākā melleņu mētra”, bija skaidrs, ka šī nu atkal ir īpaši “medījama” un gaidāma grāmata. Protams, mazliet palasīju arī apgāda “Zvaigzne ABC” mājaslapā jaunumu sadaļā, un tas mani pilnībā pārliecināja, ka šo es gribu lasīt un plauktā turēt! Jāatzīst, ka arī ar Arno Jundzes darbiem esmu vismaz daļēji pazīstama, no lasītā man vislabāk patika “Sarkanais dzīvsudrabs”, un plauktā lasāmrindā gaida “Es nemiršu nekad” par Eduardu Veidenbaumu. Bet, kas attiecas uz grāmatas “medīšanu”, tad tāda sanāca gan, jo brīdī, kad tā apgāda mājaslapā parādījās pie jau iznākušajām, es savā kārtējā vizītē uz divām īpašajām vietām sajutos stipri vīlusies, kad plauktos šo grāmatu nemanīju vis, un vaicājot pēc tās izrādījās, ka sanākusi kāda maza aizķeršanās, tāpēc grāmata pašlaik vēl neesot veikala plauktā. Citviet par dārgākām naudiņām gādāt negribējās, tad nu, otro reizi izveicot lielo iepirkšanos ar nosaukumu “Klases grāmatu plaukts”, biju varen priecīga, ka grāmata tomēr ierāpusies plauktā un varēja nokļūt arī manā iepirkumu grozā. Tiesa, skolā to tikai parādīju un tad vēstīju, ka pa maija svētku brīvdienām stiepju uz savām mājām un lasu pati (skolotāja skopule, vai ne?). Un tad nu brīvdienās tiešām arī esmu izlasījusi, tam vajadzēja tikai vienu mierīgu rītu (iesākts bija jau iepriekšējā vakarā...), kad pie brokastgalda esam palikuši divatā ar vīru, jo lielie bērni savās gaitās bet juniors drīkst izbaudīt savu brīvā laika TV devu.

            Nu tā, garais ievads galā, tagad pie detaļām! Pasakas ir tikpat brīnišķīgas jebšu burvīgas kā ilustrācijas. Jā, jā, tieši burvīgas, jo pilnas ar burvestīgiem notikumiem, kā jau tas pasakām pieklājas. Un kurš ir teicis, ka brīnumi un burvestības mums apkārt nenotiek? Notiek, un kā vēl! Brīnumi patiesībā notiek ar tiem ļaudīm, kuri tiem tic, jo tādiem dotas redzīgākas acis, dzirdīgākas ausis un jūtīgāka sirds. Acīmredzot pie tādiem pieder arī Arno Jundze, jo vai gan citādi viņš būtu pamanījis tās balsis, kuras sačukstas ledusskapī, to nelielo vīzdegunību, kas piemīt virtuves kombainam vai tējkannai, erudīciju, ar kuru izceļas atkritumu spainis, rosību, kura raksturīga uz vaskadrānas uzzīmētam gailim vai mazliet citādo kārtību, kāda varētu rasties pēc tam, kad virtuves piederumi uzrīkojuši mazu ballīti? Nu ne tak! Un tikai nestāstiet, ka tā visa ir vienvienīga fantāzija! Kuram no mums gan nav gadījies piedzīvot brīžus, kad lietas neatrodas gluži tajās pašās vietās, kurās bijām tās nolikuši, vai ka tās uzrodas tieši tad, kad jau domājām pazudušas esam? Ir jau, ir mums apkārt arī netveramais un neizskaidrojamais, bet vai gan visu vajag izskaidrot? Varbūt reizēm ir labāk noticēt brīnumam un arī pašam sev!

            Autors ir pievērsis uzmanību tādām smalkām detaļām kā iesaiņojumi, aromāti, krāsas, kuras sastopamas ledusskapī, ražotājvalstij un no tās tradīcijām, iespējams, nākušajām piederumu uzvedības manierēm, kā arī tai īpašajai patiesībai, ka katrā sievietē mīt arī kaut kas raganisks, jo “visas mazās meitenes sapņo kļūt par princesēm, bet, kad izaug, visbiežāk kļūst par raganām. Domā, tu esi kāds izņēmums?” Nu, ja šitā man pajautā, skaidrs, ka es teikšu, ka neesmu izņēmums, nav jau viduslaiki, kad par raganu būt nebija droši, šobrīd tas ir pat ieteicami, it īpaši brīžos, kad nākas atgādināt, ka katrs lido ar to lidaparātu, kurš viņam pieejams, un, ja nu eņģelim apgriež spārnus, vieta jau tukša nepaliek, lidošanai tiek izvēlēta slota (tas no manas un tīmeklī lasītās pieredzes...). Savukārt raganas mājai, kura aiz vecuma (un ne tikai...) beidzot devusies pensijā un var veltīt laiku sevis apkopei un uzfrišināšanai, jāatzīst, ir zināma līdzība arī ar pašām raganu māju iemītniecēm, no kurām daļa, kā zināms, līdz pat pensijai lielākoties velta sevi visa cita aprūpei, savukārt sevis apkopi atstāj pēdējā plānā... Nu jā, katrā pasakā ir sava daļa patiesības, un katrā patiesībā – savs pasakas (un pasakainuma) grauds.

            Viens mirklis šajā grāmatā vedina uz sava veida ģeogrāfisku izmeklēšanu – vai tik tā virtuve, kurā norisinājušies minētie notikumi, nav tuvos kaimiņos kādam nu jau aizsaules orķestrī muzicējošam komponistam ar apaļām brillītēm viņa aksesuāru klāstā, jo vai gan citādi viņš būtu izvēlēts par muzikantu virtuves ballītē, kurā muzicējis tik jestri, ka visi virtuvnieki vēl ilgi pēc ballītes, to atminoties, spēj nopūsties “E, kur jauki bija!”? Jā, jā, grāmatas mēdz piedāvāt arī šādus brīžus, kad saproti, ka ar namu, vietu vai cilvēku esi kaut kādā veidā pazīstams, un gribas “parušināties” dziļāk...

            Viens fakts, kas, iespējams, valodas gramatisko kategoriju zinātājiem šķitīs iebildumu vērts, varētu būt tas, ka visām stāstos minētajām būtnēm, neskatoties uz to, ka ikdienas dzīvē, dienas gaismā un mums redzot, tie ir priekšmeti, tomēr ir doti vietniekvārdi “viņš” un “viņa”, nevis “tas” un “tā”, kā māca gramatikas zinātne. Bet – latviešu valodā vislabāk skan tieši šie “dzīvie” apzīmējumi, un tam, manuprāt, ir saistība ar mūsu pašu dzīvesziņu un pasaul`s uztveri, jo latvietim dzīvs ir viss – “i sunītis Dieva laists, i uguns pagalīte”, tad kāpēc lietot nedzīvo “tas”?

            Tāpēc no sirds paldies Arno Jundzem par spēju saskatīt un pierakstīt brīnumainās norises virtuvē, un māksliniecei Lindai Valerei par brīnišķi dzīvajām ilustrācijām! Īss, skaists piedzīvojums, ar kuru dalīties tālāk, jo arī maniem skolēniem zināmā vecumposmā kā viens no radošajiem uzdevumiem tiek dots radīt konkrētas pasakas, un ziniet – sanāk labi! Tātad – ticam brīnumiem, un dzīvojam tālāk!