30.01.2025.

            Satikt kaimiņieni, kura vaicā, vai manos grāmatu krājumos nav pieejama kāda konkrēta grāmata. Precizēt grāmatas nosaukumu. Pārliecināties, ka tomēr nav. Būt ieintriģētai un ielūkoties bibliotēkas katalogā, un atrast to. Aizsūtīt dēlu uz bibliotēku, jo pašai nav laika, un palūgt grāmatu izņemt uz mana vārda un aizgādāt uz kaimiņmāju. Pēc dažām dienām saņemt to atpakaļ un izlemt izlasīt arī pašai. Tāds – viegli samudžināts – mans satikšanās stāsts ar Džeimsa Bouvena grāmatu “Ielas kaķis, vārdā Bobs” (izdevis apgāds “Zvaigzne ABC” 2014.gadā, no angļu valodas tulkojusi Elita Saliņa).

            Tagad sekos otrs “mudžeklis”, jo apmēram nedēļas garumā kārtējo reizi pārliecinos par to, cik ļoti līdzīgs pievelk līdzīgu. Vaicāsiet – kā un kāpēc? Ļoti vienkārši – gan šajā grāmatā par ielas kaķi Bobu un viņa “kompanjonu” Džeimsu, gan vakar izlasītajā Elizabetes Šteinkellneres grāmatā “Papīra klavieres” stāstīts par dzīves grūtībām un to pārvarēšanu, par to, cik bieži apkārtējā sabiedrība mēdz būt liekulīga pret tiem, kas kaut kādā veidā “neiederas” viņu iedomātajā pasaulē tikai tāpēc, ka viņi ir nabadzīgāki, mazāk izglītoti, ar kādām atkarībām vai varbūt citām “dīvainībām”, un tas tik ļoti sasaucas arī ar svētdien jau piekto reizi izbaudītajā izrādē “Tagad un tad” šoreiz saklausīto atziņu, ko jau pierakstīju attiecīgajā lappusē teātra izrāžu sadaļā, bet iecitēšu ari šeit: “Es nezinu, kāpēc, bet cilvēki domā, ka ja tu esi bagāts, tad tu esi labāks cilvēks. Labāks. It kā tas izdzēstu visu slikto tevī. Un ja tu esi nabadzīgs, neatkarīgi no tā, cik laba tu dari savā dzīvē, mēs domājam “ei, ar to čali gan kaut kas nav kārtībā”. Kāpēc tā ir?” Es arī nezinu, kāpēc tā ir, bet to, ka abās šajās grāmatās par to ļauts krietni padomāt, gan redzu un sajūtu.

            Tātad – mazliet par pašu grāmatu. Kā lasāms grāmatas sākumā, “Džeimss Bouvens ir ielu muzikants Londonā. 2007.gadā viņš sastapa kaķi un nosauca to par Bobu. Kopš tā laika abi ir nešķirami.”  Grāmatas pamatā ir patiess dzīvesstāsts – no narkotikām atkarīgs ielu muzikants, kurš uzsācis grūto un sarežģīto ārstēšanās ceļu, sastop ievainotu un noklīdušu kaķi, pieņem to savās mājās un abi kļūst par vienu veselumu, iedvesmojot vienam otru cīnīties ar dzīves grūtībām. Šajā stāstā varam izlasīt gan par ielu dzīvi Londonā, atpazīt (ja esam tur bijuši) pilsētas vietu nosaukumus un iztēloties norises tajā, gan arī uzzināt par cilvēku sajūtām tiklab ārstējoties no atkarības, kā muzicējot vai tirgojot žurnālus uz ielas, turklāt tur valda krietni skarbi likumi gan teritoriju pārdales ziņā, gan savstarpējās attiecībās. Tiesa, rudais kaķis piesaista apkārtējo ļaužu uzmanību, izpelnās viņu labvēlību un pat dāvanas našķu, rotaļlietu un pat kaķu apģērbu veidā, taču līdzās tam tiek stāstīts arī par sadzīvi, vizītēm pie vetārsta (kas, no vienas puses, nav lēts prieks, bet, no otras puses, ir arī labdarības organizāciju atbalstītas vetklīnikas, turklāt ir iespēja saņemtos pakalpojumus apmaksāt pa daļām) un problēmām, kas rodas, mēģinot pieradināt “ielas kaķi” mājas dzīvei.

            Tā kā manī vēl “mutuļo un vārās” sakarā ar grāmatu “Papīra klavieres” pārdzīvotais, tad zinu, ka pie izdevības pavaicāšu kaimiņienei, kā viņas skolā ar šo grāmatu par ielas kaķi Bobu, kas taču arī bija norādīta kā obligāti lasāma, - vai nav kāda “šūmēšanās” manāma, jo neba nu viss aprakstītais būtu “tikliem un pareiziem” ļaudīm pieņemami... Piemēram, stāsta detaļas par ārstēšanos no narkotikām vai tas, kā Džeimss dzīvojis agrā jaunībā, kad bijis narkomāns un bezpajumtnieks, vai tas, ka devies prom no mājām un ģimenes... Tomēr, manuprāt, vidusskolēniem gana piemērota grāmata, kurai turklāt ir skatāma arī filma ar pašu īsto Bobu titullomā (Bobs gan 2020.gadā devies uz labākiem medību laukiem...), lai sarunātos par dzīvi “tur, ārā” un norisēm tajā, pārdomātu to, cik dažādi mēs esam, un cik ļoti sastapšanās ar citiem - vai tas dzīvnieks vai cilvēks -, spēj izmainīt un ietekmēt mūsu gaitas.

            Tagad došos pie sava grāmatu plaukta, lai izceltu no tā vēl vienu “kaķgrāmatu” par Djū – bibliotēkas kaķi, ko savulaik sendienās vinnēju kādā konkursā laikrakstā “Rīgas Balss” (tas tādos senos “dinozauru laikos”...), bet līdz šai dienai vēl neesmu izlasījusi. Citātu šoreiz nebūs, grāmata ir tieši tik laba, lai to necitētu, bet izlasītu no vāka līdz vākam. Paldies, Estere, ka meklēji grāmatu pie manis, bet es – bibliotēkā, bija jauka sastapšanās!