9.03.2025.

            Pavasaris, skolēnu brīvdienas, labs noskaņojums un kopā būšana – ko gan vēl vairāk vajag? Turklāt tam visam vēl pāri prieks par to, ka bērni “pievilināti” gan grāmatām, gan izrādēm, jo – vidējais dēls pats pēc savas iniciatīvas “uzprasījies” uz biļeti “Sālsvārnas salai” (iepriekšējo kopīgo apmeklējumu nācās izlaist, jo bija darbā..., tad nu atvaļinājumu iesāk ar teātri un turpina ar omes pankūkām!), bet jaunākais kopā ar vecākiem dodas ciemos uz Leļļu teātri (pirmoreiz šajā ēkā!), lai pārliecinātos, vai pirms kāda laika lasītā grāmata par lasi Stasi un Atlasijas okeānu saskan ar uz skatuves redzamo.

            Vakarā, pirms ķerties pie rakstu darbiem, ieskatos savā “blēņu lapā” un secinu, ka ierakstiem par bērnu izrādēm atšķirībā no bērnu grāmatām regularitātes un sistēmas nav galīgi nekādas, tās “nāk un iet” akurāt saskaņā ar uzplaiksnījumiem kalendāros, kad saskan teātru un mūsu plāni, un pie reizes vēl arī biļešu pieejamība. Taču tas nemazina skatīšanās un piedzīvošanas prieku.

            Taču – mazliet “vēstures” par grāmatu. Kā jau tas skolmeistariem “pieņemts”, laiku pa laikam nākas aizvietot kolēģu stundas, un, ja iegadās situācija kad skolēniem patstāvīgi jālasa savas grāmatas un jāveic dažādi uzdevumi par tām, tad es jau nelaidīšu garām iespēju palasīt līdz ar viņiem. Tā arī tajā reizē – bija bērni, kas prasījās uz bibliotēku pēc kaut kā konkrēta, un vienā brīdī, kad visi jau bija ķērušies pie darba (vai vismaz izlikās, ka to dara...), arī es iespruku bibliotēkā, piegāju pie plaukta un “trāpīju” uz Dainas Tabūnas grāmatu “Lasis Stasis un Atlasijas okeāns” (apgāds “Liels un mazs” 2022.g., māksliniece Agate Lielpētere), zinot, ka Leļļu teātrī top izrāde pēc grāmatas motīviem un pirmizrādi piedzīvojusi 2024.gada 29.novembrī. Pēc tam skatījos kalendāros un gādāju biļetes, un te nu mēs esam – izpildījuši teātra mājasdarbu, no sirds izbaudām šo dienu!

            Tā kā Jurģis šai mājā viesojas pirmoreiz, mamma otro, savukārt tētis pa šo vietu dzīvojies gan savā bērnībā, gan vedis lielos dēlus, bet pēc rekonstrukcijas kā skatītājs arī šeit ir pirmoreiz, tad mums ir liela vērošana, pētīšana un salīdzināšana. Pagalmā uz bruģa “sastopam” bildi, kura akurāt atbilst šodienas izrādes tēmai, un uzraksts pie kuras vēsta: “Ko  izmetīsi te – atradīsi jūrā!”, aicinot aizdomāties par katra no mums iespējamās rīcības sekām. Ar aizrautību tiek izpētītas izstādītās lelles un iegādātās programmiņas ceļojuma karte, aplūkotas zivis pie foto stenda, top arī bildes, ievērtēts balkons (cik labi, ka ārā silts!) un tad jau laiks doties zālē. Tur savukārt jāpārliecinās, kā darbojas krēslu mehānisms, kas ļauj mazajiem skatītājiem sēdēt pienācīgā augstumā, lai redzētu uz skatuves notiekošo, - par visu padomāts! Un kur nu vēl zvana melodija – vecais draugs Pifs un dziesmiņas par Parīzi motīvs, to arī Jurģis dzirdējis daudz reižu, lai atpazītu nešaubīgi un uzreiz!

            Izrādi visi trīs vērojam aizturētu elpu un smaidu sejā, izbaudot teātra brīnumu. Ir prieks, ka izlasīta grāmata, un var “uzķert” pa kādai niansei, kas atšķiras, vai – tieši otrādi – precīzi saskan ar lasīto. Var brīnīties par niansēto gaismas un tumsas saspēli, visām smalkajām detaļām, kas rada pilnīgu zemūdens pasaules iespaidu. Var priecāties un domās draiskoties līdzi lasim Stasim un pēc tam pārdomāt, kā gan tas brālēns Lavrentijs tāds “kūdītājs” uz nedarbiem, skandēt pantiņu par krabi un starpbrīdī vēlreiz izpētīt fotografējamās zivis – lelles, no kurām asariem ir melna otra puse. Var saskatīt kādu mazliet pamanāmu ēniņu, kas ir aktieris – brīnuma radītājs, un paklanīšanās laikā vērot aktieru melnos samtainos tērpus, kuri palīdz būt nemanāmiem, paslēpties no skatītāju modrajām acīm. Starpbrīdī, izejot no zāles, noejam gar skatuvi, lai mazliet “pieskartos” šim brīnumam, kurš ir tik dzīvs un aizraujošs. Atceramies vasaru, kad viesojāmies “Zvaigzne ABC” veidotajā teātra un grāmatu dienā, kur varēja arī palūkot leļļu smagumu, kustināšanas iespējas un to, cik tās dažādas un daudzveidīgas. Vēl iečukstu Jurģim, ka izrādes mūzikas autors ir tas pats, kas radījis mūziku arī filmai “Straume”.

            Var tikai apbrīnot, cik sirsnīgi grāmatas autores vēstījums dramaturģes Ances Muižnieces rokās pārtapis par skatuves stāstu, ko iedzīvinājis režisors Edgars Kaufelds ar komandu – mākslinieci Rūtu Briedi un asistenti Eviju Stukli - Zuitiņu, komponistu Rihardu Zaļupi, gaismu mākslinieci Jūliju Bondarenko un ilustrāciju autoriem Rūtu Briedi un Arti Briedi. Un vēl vairāk apbrīnot un sajūsmināties par pašiem aktieriem – Agri Krapivņicki, Lienīti Osipovu, Arnitu Jaunzemi, Kristīnu Varšu, Artūru Putniņu un Miķeli Žideļūnu, kuri savās rokās burtiskā nozīmē iznes izrādes smagumu, jo ikviena lelle darbojas tik ciešā saskaņā ar pārējām, ar dekorācijām ar gaismām un tumsiņām, ka sajūsma vienkārši palo pār dvēseles malām kā tādi pavasara ūdeņi.

            Ieskatoties Leļļu teātra mājaslapā, izrādes aprakstā lasām, ka lelles un dekorācijas veidotas no audumu atgriezumiem, brāķētiem audumiem un lietotiem apģērbiem, jo pasaulē ik gadus tiek izmestas 92 tonnas tekstila izstrādājumu – prātam neaptverams skaitlis! – un te nu mēs redzam, cik brīnišķīgi un lietderīgi iespējams izmantot it kā nevajadzīgo, bet brīnuma radīšanai tik noderīgo. Šī mājaslapa tagad būs mūsu ar Jurģi interešu lokā, lai iepazītu it pamatīgi, jo skaidrs, ka pirmā viesošanās reize ir tikai sākums, un tādu reižu būs vēl daudz.

            Gan grāmata, gan arī izrāde aicina aizdomāties par visdažādākajām lietām – savstarpējām attiecībām ģimenes locekļu un radinieku, un paziņu starpā, izpalīdzību un draudzību, pasaules daudzveidību un to, ka mēs ikviens varam būt atšķirīgs no citiem, par dabas dažādību un to, cik daudz mēs, cilvēki, zinām par norisēm jūras dzelmē vai kādā citā dabas vidē, cik daudz mūsu rīcība ietekmē dabā notiekošo. Te neatradīsim klaju didaktiku, bet gan sirsnīgus stāstus, kas pieskaras mūsu sajūtām ar pirkstu galiem – reizē maigi un spēcīgi, iedrošinoši un iedvesmojoši, lai pēcāk rastu laiku un iespēju sarunām gan par dzīvniekiem, gan par norisēm cilvēku mājokļos. Un ir tik labi sajust, ka grāmatas lasīšana bijusi no svara, jo nu bērnam ir pavisam skaidrs, ko nozīmē mammas teiciens par teātra mājasdarbiem.

            No sirds iesaku šo stāstu piedzīvot ikvienam mazam un lielam skatītājam tāpat kā paviesoties grāmatas lappusēs, jo sirsnīgi un tuvības pilni brīži mums ir ļoti nepieciešami! Paldies visai izrādes komandai par šī brīnuma radīšanu!