29.01.2023.

            Maigums, sirsnība, dažāda veida mīlestība, sāpes un naids, nodevība un intrigu sajūta – tā īsi varu raksturot savu šīvakara skaisto piedzīvojumu Dailes teātra mazajā zālē, izbaudot Valmieras drāmas teātra izrādi “Es neesmu klaviernieks”. Kā jau minēju iepriekš, nav ļaunuma bez labuma, un šī iespēja valmieriešu veikumu lūkot arī Rīgā uzlūkojama tieši tā – kamēr teātrī nebeidzami un neizprotami garais remonts, tikmēr citas Latvijas malas un stūri var dabūt izbaudīt to, pēc kā parasti būtu jābrauc ne nu gluži kā uz Tukumu pēc smukuma, bet uz Valmieru gan. Un, protams, visu cieņu arī par to, ka “šaurajā bezizejā” tapusi “Kurtuve” un tā jau tiek kurināta ar jaunām un gaidītām izrādēm, domāju, ka gan jau kādā brīdī sataisīsimies uz “divdiennieku” ar kultūras un citu aktivitāšu programmu Valmierā.

            Prieks pašai par sevi, ka izlasīju Maijas Krekles grāmatu “Melanholiskais valsis”, jo tā ne vien paplašināja manu redzesloku par Emīla Dārziņa personību, par kuru, šķiet, lielākā daļa zina ļoti maz, tik vien kā pazīstamāko un populārāko skaņdarbu un to, ka viņš nodzīvoja īsu mūžu, kas beidzās ļoti traģiski, bet arī ļāva izprast vienu otru norisi uz skatuves, par ko citādi, iespējams, nebūtu īstas skaidrības, piemēram, Emīla Dārziņa mīļvārdiņš sievai – Sisenītis. Šoreiz atšķirībā no citām reizēm arī teātra mājaslapu ar izrādes aprakstu biju papētījusi tikai tik vien, ka aptuveni zināju, kas spēlē, un šoreiz tas man šķiet labi.

            Par aktieriem reizēm mēdz teikt – aktieris no Dieva, tā izceļot viņu talantīgumu. Ja drīkst, es arī par Vari Braslu kā par režisoru gribētu teikt šādus vārdus, tik ļoti uzrunāja visa izrāde kopumā. Un, nenoliedzami, lielā veiksme ir arī atrast cilvēku, ar kuru pārī jeb tandēmā var strādāt roku rokā, saprasties no pusvārda un noķert otra vēl neizteikto domu, lai to paturpinātu vai pabeigtu. Tā nu man jāsaka, ka arī Alvja Lapiņa dramaturga veikums, kā programmiņā minēts, “radošā tandēma ciešā sadarbība daudzu gadu garumā ir bijusi nozīmīga ne tikai latviešu nacionālajam kino, bet arī Valmieras teātrim un tā skatītājam.” Dialogi šķiet tik viegli un spraigi reizē, sajūtas, ko atraisa viss uz skatuves notiekošais, tik patiesas, pazīstamas un viegli izprotamas, ka nejūti, kā paiet laiks – viss vienā elpas vilcienā, ka atpazīsti tēlus kā tuvus draugus. Īpašais mirklis šajā izrādē – līdzās aktieriem uz skatuves visas izrādes gaitā ir komponists Emīls Zilberts, kas ik pa brīdim spēlē kādu īsāku vai garāku skaņdarba fragmentu, tā ne vien ievedot mūs mūzikas pasaulē, bet arī “paskaidrojot”, par kādiem skaņdarbiem ir runa konkrētajā situācijā, un arī rosinot tos uzmeklēt, noklausīties pašiem, izzinot pilnīgāk – vesela skaņdarbu jūra šovakar izbaudīta... Jā, brīžiem šķita, ka komponista Emīla Dārziņa gara klātbūtne sajūtama visā nopietnībā, mazums, sēdēja uz pleca vai uz flīģeļa vāka, starp nošu lapām...

            Kostīmu mākslinieces Lienes Rolšteinas radīto tērpu krāsu gamma un stilistika tik ļoti ieturēta, smalki niansēti toņi kā paši komponista skaņdarbi. Tērpi aicināja gan aizdomāties par to, kādos apstākļos dzīvoja daudzi inteliģences pārstāvji (apģērbs bija vienkāršs, nemanāms, ne ar ko īpašu neizcēlās), gan par to, ka ne jau āriene tā svarīgākā, tā drīkst būt nemanāma, svarīgākais ir tava “”iekšpuse” - sajūtas, pārdzīvojumi, radīšanas spēks. Un Hertas jaunkundzes baltais tērps un zīda kurpītes – kā kontrasts starp nabadzību un turību, starp sūro ikdienu un mūzas lidojuma iedvesmu, starp jaunas, vēl neiemīlējušās un neprecētas meitenes romantiski naivo jūsmu un precētu ļaužu rutinēto ikdienu, kas bieži noplēš rozā brilles, ar kurām esam apveltīti iemīlēšanās periodā.

            Valtera Kristberga scenogrāfija – reizē mākslinieka darbnīca, kurā tiek radīts, un krogs, kurā norit dzīve un sadzīve, dzīvoklis, kurā notiek gan klavierstundas, “plēšoties” par naudu, lai tās būtu pietiekami, gan ikdienišķas un īpašas sarunas starp dzīvesbiedriem, vecākiem un bērniem, kolēģiem. Centrā esošais apaļais paklājs ar flīģeli tā vidū kā simbols tam, ka komponista dzīves centrā ir mūzika un tās radīšana, un tai pat laikā nebeidzamais vāveres ritenis ar nepieciešamību nopelnīt iztikas līdzekļus, līdzsvarot peļņas un radīšanas vajadzību un iespēju. Gaismas, ar kurām spēlējas gaismu mākslinieks Gatis Priednieks – Melnacis, tik daudz izsakošas, gan satumstot, gan spilgti izceļot konkrētos tēlus, gan mazliet pievēršot mūsu skatus virs skatuves izvietotajos prožektoros, aizdomājoties ne vien par zemes gaitu ikdienu, bet arī par zvaigžņu gājumu, to, ko reizēm pasaka kāds nejauši sastapts cilvēks – kā komponista gadījumā – zīlniece, kas minēja viņa 35 gadus kā robežšķirtni, aiz kuras būt vai nebūt dzīvībai... Cik ļoti reizēm cilvēka domas var “pieķerties” kādam izteikumam, vienalga, vai tas patiess un pamatots, vai tādā it kā nereālā plānā kā zīlējums, pareģojums, izteikts...

            Kustību konsultantes Lindas Mīļās veikums – tādi mazi, spilgti, mazliet pat amizanti kumosiņi kā brīdī, kad Hertas jaunkundze demonstrē komponistam, kā viņas skolā lēkušas kekvoku (nācās ieguglēt, kas tad tas tāds ir, izrādījās - sarīkojumu un estrādes deja gadsimtu mijā) vai mirklis, kad komponista biedri šaudās – pa jokam vai pa īstam (mazliet palika neskaidrs, būs jāieskatās grāmatā), vai viens otru iznerrojis un iesprūk skapī, lai nu Emīls glābjot un slēpjot...

            Izrādes programmiņa šoreiz tāds “īsais kurss” komponista un līdzcilvēku dzīves gājumā ar gaduskaitļiem un radurakstiem, ļaujot mazliet ieskatīties vēsturiskos faktos, ko tad katrs no sastaptajiem personāžiem darījis savas dzīves laikā. Savukārt mūzikas un kultūras kritiķa Armanda Znotiņa vēstījums par Emīlu Dārziņu ir labs atgādinājums par komponistu un rosinājums pārdomām.

Aktierspēle, ko šovakar baudīju no pašas pirmās rindas, bija ļoti niansēta, un šeit tiešām  no svara iepriekš izlasītā grāmata, jo tēlu raksturi bija mazliet iepazīti lasīšanas gaitā. Cilvēcisko attiecību līkloči visdažādākajās variācijās, radošais gars, kas tomēr nevar iztikt ne bez naudas, ne bez vājībām, kurās metas, vai nu jaunu iedvesmu meklējot, vai glābjoties no rutīnas, nesapratnes, nepatikšanām, un tomēr bieži paliek vientuļš un nesaprasts gan no vistuvākajiem, gan sabiedrības.

            Mārtiņa Meiera atveidotais komponists Emīls Dārziņš – tik ieturēts sejā, brīžiem šķita, ka ne vaibsts nepakustas, bet visa izpausme kustībā – strauji soļi, asi pacelts krēsls, tuvu pienākts sarunbiedram -, ka uzreiz skaidrs, kādas jūtas un domas plosās viņa iekšienē. Un savukārt, atvadoties no skatītājiem izrādes beigās, tik sirsnīgs un silts smaids kā tādas maģiskas mūzikas taktis, kas iepriecina ikvienu klausītāju.

            Ievas Puķes sievasmāte – vispirms viens īss uznāciens bez vārdiem, straujš apgrieziens uz papēža un došanās projām, bet viss skaidrs, ko viņa domā par znotu un meitas dzīvi pie viņa, nav šaubu, ka viņa neuzskata par vajadzīgu sarunāties. Citās epizodēs sarunas ar meitu raisās gan žēluma, gan pamācošu nošu pilnas, un var jau saprast mātes sirdi, kas vēl savam bērnam vislabāko, bet dzīve tik un tā jādzīvo pašam.

            Diānas Kristas Stafeckas Marija Dārziņa – reizē trausla un spēcīga, skolotāja, kam arī mājās jāsaliek komati, ja tādi aizmirsušies kādā no vīra rakstītajām kritikām, un kam jājūtas vainīgai vai jāiestājas par taisnību. Interesanti, ka brīdī, kad viņa uznāca uz skatuves, manā prātā nodzirksteļoja – tieši tādu gara acīm redzēju Dārziņkundzes tēlu, grāmatu lasot. Un jo sevišķi prātā iespiedās gan brīdis, kad Marija aizstāv Emīlu Pāvula Jurjāna priekšā, atgādinot viņam par “Vientuļo priedi” kā par jau iepriekš dzirdētu skaņdarbu (visu cieņu arhivāra cienīgajam darbam, saglabājot ikvienu rakstu galu avīzē, kas saistīts ar vīra darbiem), gan arī mirklis, kad Marija paziņo Emīlam, ka ir otrā bērniņa gaidībās – viņas prieks un mulsums reizē, kam pāri skaļi (varbūt mazliet pat pārāk skaļi...) pāršalca Emīla prieks, šo ziņu uzklausot.

            Tālivalža Lasmaņa Andžs Dārziņš, Emīla tēvs – reizē svarīgs un sanīcis, dzīves nastas saguris un vīlies savos ideālos, droši vien arī sievas “zāģēts”, jo sarunā ar dēlu atklāj, ka Marija pie viņa par sievu nākusi vien tādēļ, ka vecāki nav bijuši mierā ar meitas iecerēto, bet pie skolotāja devuši labprāt. Drusku sirdī iedūrās saruna par to, kāpēc tad pats aizbēgi no tās skolas paradīzes, kur taču tik laba alga (300 rubļu gadā!), dzīvošana par brīvu un ēst var pie kopgalda, - laikam taču tā gandarījuma bija par maz, varbūt vēl kas, tik līdzīgs šodienas sajūtām, kad skolotāji izdeg ne pa jokam... Dēla striktais “naudas nav” un beigās tomēr sagrabinātie līdzekļi “mammai muguras zālēm”, tēva nožēlas pilnais skatiens un reizē nicinošais vārds par vīnu, kas garšojot vairāk pēc etiķa – kā sajūtas par dzīves rūgtumu un zudušiem sapņiem.

               Savukārt Baibas Valantes Marija Dārziņa, Emīla māte, - it kā reizē maiga un mīloša, bet arī savu panākoša un paģēroša. Mātes mīlestība, kavēšanās kopīgās atmiņās ar dēlu par senajām dienām, sarunas par sasniegumiem un mierinājums apvainojumā par plaģiātismu, tāpat neapmierinātība ar vedeklu un prieks par mazdēlu, kas esot tik līdzīgs tēvam, - tik daudz lasīts par šādām attiecībām, kad māte nespēj savu bērnu “palaist vaļā”, ej nu sazini, vai tas cēla vai gremdēja arī pašu komponistu? Bet toties tik sirsnīgs tas brīdis, kad māte lūdz dēlam, lai iemāca viņai spēlēt visus viņa “gabalus”, un vēlāk atzīšanās, ka sanākot jau tīri labi, - cik liela ir mātes mīlestība un atzinība par sava bērna veikumu, ka gribas iemācīties to viņa radīto nospēlēt?

               Janusa Johansona krodzinieks Kazarovs un Vizmas Kalmes Kazarova vešeriene – tik sirsnīgi savās rūpēs par krogū ienākušajiem (un arī par savu biznesu...), tik amizanti savās izpausmēs un “savu lietu” zinoši, ka katra epizode ar viņiem šķita īpaši gaidīta kā kūkas odziņa.

              Visi daudzpusīgie un daudzveidīgie Emīla Dārziņa laikabiedri – gan Krišjāņa Salmiņa Pāvuls Jurjāns (tāds nopietns un pat zināmā mērā greizsirdīgs, ar kādu intrigu azotē – nu nepatika viņam tā Dārziņa kritika par diriģēšanu...), gan Riharda Jakovela Artūrs Bobkovics (aizrautīgs diriģents, kas zina tik daudz, “deg” par kultūras attīstību un reizē ir mazliet satrūcies, kad tiek iepazīstināts ar citiem “dižiem gariem”), gan jestrie puiši – Kārļa Freimaņa Kārlis Jēkabsons (kam taču jāraksta tās “dzejas gleznas”, kuras nemaz tik viegli nedodas rokās, un mīlas lietās arī neveicas...) un Ingus Kniploka Pāvils Gruzna (šis virtuozais vairāku jomu speciālists, kas katru vakaru uz skatuves šauj, tā arī nevienu nenošaudams...) – tik pazīstami intelektuāļu, studentu un radošo personību, bohēmas cienītāju paraugi, ka tikai turies! Ienāca prātā – nez, kas būtu, ja šo radošo garu pulciņam vēl būtu piepulcināts Viktors Eglītis kā manis lasītajā grāmatā, tad, droši vien, tur ietu vēl lustīgāk, un krodziniekam par prieku dziesma par mello kuili skanētu vēl biežāk...

                Gaišais tēls – Klintas Reinholdes ģimnāziste Herta, kura nāk pie Dārziņa mācīties klavierspēli, - tāds liels kontrasts gan ar savu balto tērpu, gan ar to, ka ir vēl pavisam jauna, pat nezina, ko nozīmē iemīlēties, taču izrādes izskaņā paziņo Dārziņam, ka pārtrauc klavierstundas, jo precas, un joprojām nevar atbildēt uz jautājumu par mīlestību.

                Tie īpašie brīži, kad apkārtējā skatuve satumst, izgaismojot tikai vienu tēlu – to, kuram tai brīdī kāds atmiņu pavediens par Emīlu Dārziņu šķetināms, kāds nu katram tas izrādījies – gaišs, līdzens, mezglains, netīkams... Kā ikviens šai pasaulē, arī lielie gari un viņiem apkārt esošie, nav pasargāti ne no kļūdām, ne no kā cita, un tās atmiņas tā savērpjas vienā grodā pavedienā, ko kopīgā kamolā satin tieši izskaņā spēlētais “Melanholiskais valsis”, ka man asaras izsprūk no acīm pavisam negaidot, jo tieši šo skaņdarbu ieskanamies gaidīju visu izrādi – nevar taču būt, ka bez šīm skaņām paies laiks... – un brīdī, kad tas notika, sajūtu gamma bija tik pilnīga, ka ne ko pielikt, ne atņemt.

              Paldies par šo skaisto piedzīvojumu! No sirds iesaku visiem, ja redzat, ka tuvumā gaidāmas Valmieras teātra viesizrādes, dodieties baudīt! Būs skaisti!