18.02.2022.

Vai var divas dienas pēc kārtas iet uz teātri, lai piedzīvotu divas vienlīdz spēcīgas izrādes? Var, gan tāpēc, ka ilgi gaidītas un piederas pie “atgūstamo” izrāžu klāsta, gan tāpēc, ka reti spēlētas un pie tam Aktieru zālē, kur pašreizējās “šaurības” dēļ biļetes jānoķer, gan tāpēc, ka bija arī jāsaskaņo visi plāni, kā nekā – nevar jau “pārcelties uz dzīvi teātrī”, mājās arī kādreiz jāparādās un citi savās gaitās jāpalaiž... Turklāt pa starpu vēl dažas atcelšanas un pārcelšanas, kad plāni jāpārskaņo vēlreiz, bet nu beidzot tā diena ir pienākusi...

Tātad – “Oligarhs” Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē, Toma Treiņa režijā, skatītājus pirmoreiz satikusi 2020.gada 24.septembrī (atceros, todien devos uz “Īsto sālsmaizi” un manīju arī televīzijas auto pie teātra sānu durvīm, dažus pazīstamus ļaudis ar ziediem rokās, kas devās uz pirmizrādi, un jau drīz pēc tam, kad izlasītas dažas anotācijas, recenzijas un atsauksmes, saņēmu lielā dēla lūgumu sarūpēt biļetes arī viņam, jo šis esot jāredz... Tagad gan, “pateicoties” visiem “tukšā laika” notikumiem, esmu izrādi nolūkojusi pirmā, bet zinu, ka jauniešiem varētu patikt un būt pārdomu vērta tāpat kā man).

Izrādes tapšanas gaitā darinātais Podkāsts Nr. 17 iekš

https://teatris.lv/lapas/e-teatris

arī klausīšanās vērts (tagad pēc skatīšanās noklausījos vēlreiz), tas bija īsts “kumoss pievilināšanai”, kurā tik spraigas sarunas risinās starp Normundu Laizānu (viņš – arī Ainārs Krūmiņš) un Igoru Šelegovski (viņš – arī Oskars Kaktiņš), pilns pārdomu, raitas un mazliet nešķīstas (necenzētas) valodas un atziņu, kas liek aizdomāties – kas ir kas, kādas izvēles mēs izdarītu, ja būtu viņu vietā, un kāpēc... Starp citu, sarunas gaitā pats Normunds Laizāns piezīmē, ka nemaz tik rupji viņi nerunājot, jo, piemēram, “dirsa” esot normāls latviešu vārds. Sliecos piekrist, jo vārdus rupjus jau padarām mēs savās domās un iztēlē, pieredzē, reizēm tieši konkrēti sulīgi pateikts vārds piešķir īsto “smeķi” sarunai, stāstījumam.

Interesanti, ka lugas autors Artūrs Jankovskis nav dramaturgs, bet gan ar teātri labā nozīmē apsēsts jauns cilvēks, kas pēc profesijas ir kokapstrādes speciālists, kurš darbojas Jelgavas Latviešu biedrības amatierteātrī, un ar šo lugu piedalījies Nacionālā teātra lugu makšķerēšanas konkursā, kur ieguvis 2.vietu. Iespējams, arī tāpēc izrāde tik dzīvīga un patiesa, jo “nākusi no tautas”.

Izrāde, kas pavadīta ar smiekliem un dažām iekšējām asarām, dažiem palēcieniem krēslā, kad uz skatuves notiek šaudīšanās un veselu virkni pārdomu. Brīžiem uzmācas vēlme tikt klāt lugu eksemplāriem, lai izlasītu to tekstu vēlreiz un piefiksētu īpaši zīmīgos citātus, kas uzrunājuši vai prasās ar apkārtējiem pārrunājami vai savā īpašajā kladītē pierakstāmi, taču tas jau sapnis vien, kas nu dos lugas lasīt... Interesants izziņas materiāls izrādes programmiņā – gan par oligarha jēdzienu, gan skaitliski salīdzinājumi par miljonāru skaitu Latvijā un viņu naudas summām, kas, neapšaubāmi, ir milzīgas mūsu naudām, bet nekas sevišķs pasaules mērogā. Tāpat arī abu lugas varoņu – krāvēja un biznesmeņa – stundā nopelnītās naudas summas salīdzinājums “diagrammā” ar kastēm.

Un pārdomas, pārdomas, pārdomas... un izteicieni! Piemēram, “šļuru domas” ir tādas domas, kas “uzmācas” un vai nu neļauj kaut ko darīt, vai visu laiku “elpo pakausī” vai ir kāds stereotips par situāciju, cilvēkiem, notikumiem. Un tad tik garšīgi nosmieties par Igora Šelegovska izsaucieniem “šļura!”, ko viņš sarunās velta Normunda Laizāna iedomām par to, kāds tad jauneklis ir vai ko dara. Īpaša vērtība – paša Igora sarakstītais stendaps, kur nenopriecāties gan par prasmi runāt lauzītā latviešu valodā, gan par atziņām, ko savā prātā izfunktierē bērns, kam vecāki šķīrušies, gan par skolas laikā piedzīvotu pusaudža neizpratni par sevi un apkārtējiem, kautrēšanos no citiem un nespēju ar pārējiem brīvi un nepiespiesti sarunāties. Tāpat mirkļi, kad viņš iejūtas žurnālista vai policista ādā – tā brīnumainā pārtapšana sekundes laikā ir tik aizraujoša! Viens mazliet rupjš teiciens man kārtējo reizi šķita piesavināšanās vērts – kad cilvēks pēc sporta stundas visu dienu pavada nesakopies, tad smird kā slapjš pirdiens – balta patiesība, ko turklāt mūsdienās, kad it kā pieejami higiēnas līdzekļi, grūti saprast, kāpēc jaunieši atlikušās stundas pavada sasvīduši... Tad nāk prātā vīramātes teiktais par āzi, kas jo smirdīgāks, jo labāks, - eh, tautas rupjības... 😲

Šī atkal ir izrāde, kur sastopas pusmūža pieredze un briedums ar jaunības degsmi un pasaules lāpīšanas alkām, cīņu pēc taisnības un nesapratni par to, kāpēc nekas šai pasaulē nav godīgi. Normunda Laizāna pārliecības pilnie vārdi par to, cik daudz darba jāiegulda, cik ļoti smadzenes jākustina, ka var peldēt pa straumi un pret straumi atkal liek aizdomāties, ka mēs daudzi noteikti nevaram iedomāties, kā tas ir – “bīdīt biznesu”, likt uz spēles ne tikai naudu, bet arī dzīvību, kā “izgrozīties” no dažādu veidu nepatikšanām un kā saglabāt sevī cilvēcību, un vai tas vispār iespējams tad, ja tu tiec uzskatīts par “biznesa haizivi”, jo vai gan haizivs spēj būt maiga un saudzīga... Jo – ja nenošausi tu, tad nošaus tevi...

Šausmīgi daudz taisnību, nojukt var, ja nav savējās – reiz teica Imants Ziedonis. Un arī šajā izrādē – kuram taisnība un kāpēc? Kas sakņojas mūsu pieredzē; ko varam apgūt skolā, kur taču nemācīja izdarīt pareizās izvēles; kā mūs uztver apkārtējie, un vai tas ir pareizi un patīkami mums pašiem? Jautājumi turpinās... Izrāde visu gadagājumu skatītājiem, kas gatavi šķetināt sevī tos jautājumus, ko sarunās uzdod viens otram abi lugas varoņi.