1. – 8.02.2024.

        Izrāde, kuras raisītās pārdomas manī lēnām nogulsnējas kā tāds sniegs kārtu kārtām – Dmitrija Krimova “Pīters Pens. Sindroms” Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē (hei, sniega tur bija gana visādos veidos, un arī dienā, kad rakstu, atkal sasnidzis daudz viegla, irdena sniega...)  Esmu bijusi uz pirmizrādi, jo dienā, kad būs skatāma mana abonementa izrāde, būšu vidējā dēla žetonu vakarā, un tas nu nekādi nav iemaināms pret ne mazāk mīļo teātra apmeklējumu. Esmu sēdējusi otrajā balkonā, kas ir gana laba vieta pirmizrādes vakaram, jo pa ceļam var gan sastapties ar zināmiem un kādu laiku pat neredzētiem ļaudīm, gan pamanīties aizsprukt garām fotogrāfa modrajai acij, jo neesmu nekāds “krējums saldais”, bet gan skatītājs sirsnīgi parastais. Esmu priecājusies un baudījusi, arī mazliet skumusi un vēlā vakara stundā rakstījusi fiksās pārdomas Instagram, un tad uzgājusi, ka beidzot parādījušās arī atsauksmju sadaļas gandrīz visos jauno izrāžu aprakstos, kas pēdējā laikā bija nez kur noklīdušas (varbūt mans jautājums sasniedzis modras, par teātra mājaslapu atbildīgas acis?). Kad draudzene dosies uz abonementa izrādi, varēšu sarunās precizēt, vai tie daži mirkļi, par kuriem teātrim paudu nelielu sāpi, ir atrisināti mazliet citādi, jo vismaz man šķita gana svarīgi, turklāt neesmu skatītājs piekasīgais...

         Domāju, ka nav daudz tādu ļaužu, kas  vismaz daļēji nezinātu stāstu par Pīteru Penu, un es teiktu, ka tā ir tāda klasika, kas laiku pa laikam pārlasāma, atsvaidzināma atmiņām jo sevišķi, ja top atkal jauna versija, ko lūkoties kādā skatuves mākslas izrādīšanas vietā. Arī man, tiesa gan, pēc izrādes nolūkošanas, vēlreiz jāpāršķir grāmatas lappuses, jo ar visu ikdienas darbu gūzmu šoreiz neesmu stāstu pārlasījusi pirms gājiena uz teātri, tāpēc, iespējams, kādas nianses piemirsušās vai paslīdējušas garām nepamanītas vai neizprastas. Un jā, šobrīd interesanti sagadījies, ka Pītera Pena vārds rodams arī Dailes teātra jaunākajā izrādē “Pīters Pens saiet sviestā”, kas man liek aizdomāties par to, vai gadījumā mums šos laikus vairāk nekā jebkad ir aktuāla tiklab nevēlēšanās pieaugt, kā nostalģija pēc bijušā, aizgājušā, vēlme pakavēties reiz piedzīvotajā, kas nekad vairs neatgriezīsies, bet tomēr ir ikvienam no mums savā ziņā īpašs, svarīgs un pat neaizstājams?

         Jāatzīstas, ka par Dmitrija Krimova daiļradi līdz šim neesmu pārāk labi informēta, tas būs lauciņš, kas jāpapildina (tā jau tie teātra cienīšanas “mājasdarbi” sakrājas...), lai pilnvērtīgāk izprastu režisora rokrakstu. Savukārt par izrādes komandu varu būt tikai un vienīgi sajūsmā, jo viss notiek tik grodi savērptā diedziņā, tik gludi noaustā audumā, ka varu sevi vien salīdzināt ar mazo meiteni epizodē, kur viņa dodas jūrā – baltais audums, kuru viņa šķeļ ar savu augumu, un manas sajūtas, kad jūtos izrādes stāsta tikpat apņemta, ievilkta kā viņa šajā audeklā. Arī šeit roku rokā, vienā elpā gan kostīmi un grima mākslinieču darbs, kad gan jābrīnās par paveiktajām pārvērtībām, gan jāmēģina uzminēt, kurš no aktieriem tas ir (tik interesanti, ko var izdarīt ar sirmu matu palīdzību!...), gan mūzika un gaismu spēles, kuras ļauj gan paslēpties, gan savā veidā atkailina un paspilgtina sajūtas, kas jaušamas no skatuves. Šodien, kad beidzot esmu tikusi pie pārdomu fināla, gadījies lasīt arī vienu recenziju iekš portāla “lasi.lv” “Krimova laika kapsulas. Iestudējuma “Pīters Pens. Sindroms” recenzija”, autore Ilze Kļaviņa, “Latvijas Avīze”, kā arī rindas par to, ka galvenās lomas atveidotājs pirmizrādes vakarā cīnījies ar slimību un  vēstis par to, ka pirmajās rindās sēdošajiem skatītājiem izsniegti lietusmēteļi, jo izrādes gaitā uz skatuves šķīst krāsas “(šitā jau bija arī monooperā “#DiToo”...) – nu tāds īstens “mikslis”... Un tomēr – es palieku pie savām pārdomām un sajūtām, cenšoties neietekmēties ne no kā...

           Lai arī Pītera Pena stāstā dominē vēlme palikt mūžam tai laimīgajā bērnības zemē, šajā izrādē viņš ir pieaudzis, no dzīves noguris pusmūža vai varbūt pat vecāks vīrs, kuram gan līdzās ir viņa feja, taču ik pa brīdim abu sarunās uzšvirkst tas nemierīgais un neapmierinātais “Kurš te ir Pīters Pens – tu vai es? Nu lūk!...”, kas, manuprāt, it bieži jaušams divu ilgu laiku kopā esošu cilvēku starpā, kad viens otru zinām līdz sīkākajam matiņam un vārdiņam, kad reizē viens otru mīlam un nīstam, zinām jau no pusvārda, ko tas otrs teiks vai darīs, un tas mūs dažkārt pat nešķīsti kaitina... Un tad mūsu glābiņš ir vai nu kāda maza dvēselīte (mazbērniņš, par kuru rūpēties un stāstīt savas sendienu mīļās pasakas...) vai seno dienu draugi, kuri taču arī tajās pašās pasakās vien joprojām dzīvo (pazīstat to sajūtu, satiekot īstenus bērnības draugus, ka varētu turpināt sarunu no tās vietas, kur viņreiz palikāt?...) Jā gan, amizanta ir abu varoņu ierašanās no balkona ložas, nometot smagās ceļasomas un pašiem nolecot uz skatuves, tāpat kā Fejas apsēšanās un pārģērbšanās, bet tai pašā laikā – kurš no mums, atgriežoties mājās, savā ierastajā vidē, gan nemēdz līdzīgi rīkoties? Jo sevišķi liela noguruma brīžos mēs noteikti izdarāmies stipri līdzīgi... Un kurš ir teicis, ka Pīters Pens nedrīkst būt noguris? Domājat, dikti viegli lodāt apkārt, stāstīt un rādīt visiem brīnumus, kas bija brīnumi sendienās, bet mūsdienās – kas tad ir brīnums?... Zināmā mērā es šeit sajūtos kā tāds “dinozaurs”, jo gana bieži esmu saskārusies ar viskautko redzējušajiem (kādos tik ceļojumos, kādas tik spēlītes un mantiņas, kādas tik drēbes un mašīnas, istabas iekārtas un vēl nezkas...), kuri neko no redzētā vairs par brīnumu neuzskata, un tad jebkuram Pīteram Penam vai viņa amata brālim, kas rūpējas par brīnumiem pasaulē, nākas sarūgtinājumā novērsties, jo viņa no sirds dotais tiek uzskatīts par nevērtīgu... Vienā izrādes brīdī man ļoti spilgti prātā “ieslēdzās” senā filma “Bezgalīgais stāsts” gan ar to mirkli, kad ir tumšs un zēns ar meiteni sarunājas par to, ka sākumā vienmēr ir tumšs, un tad fantāzija rada brīnumus, tikai vajag ticēt, gan ar to, kad baltais zirgs nogrimst purvā, jo zaudējis ticību sev, gan vēl daudzas citas epizodes... Tā gan, ja mēs zaudēsim ticību brīnumam, turklāt jebkurā jomā, domāju, dzīvot kļūs daudz grūtāk, jo brīnumi notiek ar tiem, kas tic, brīnumi izkrāšņo mūsu ikdienu un dod spēku, ļauj augt un attīstīties.

            Tikko pamanīju, ka šajā reizē sev neraksturīgi neesmu minējusi komandas dalībnieku vārdus, tas laikam kaut ko nozīmē, tikai ko?... Gribas, lai katrs pats izlasa un iepazīst to, ko šajā reizē no sirds mums piedāvā radošā komanda, lai katrs pats ierauga tēlus un izpildītājus, pats pafantazē par savām sajūtām, pakavējas atmiņās un pamēģina uzminēt, kurš aktieris vai aktrise slēpjas zem šīs parūkas, kurš runā šajā balsī...

            Ļaujamies sapņiem un atmiņām, ļaujamies tam mazajam bērnam sevī, kurš, cerams, priecāsies par kādreiz piedzīvotiem skaistiem mirkļiem, iespējams, dažbrīd baidīsies tāpat kā sendienās, bet arī ticēs brīnumam! Lai top!