Ja izrādes ir divas, abas cieši saistītas gan ar radītājiem, gan stāstiem, tad ir skaidrs, ka jāredz! Mazliet gan nočammājos, varbūt vajadzēja piedzīvot abas pirmizrādes secībā, bet "ieslēdzās" - vai mājinieki būs ar mieru mani divas dienas pēc kārtas laist "savvaļā"... Taču nemaz nebiju noskumusi, izbaudot priekšpēdējo rudens pastaigu pa pilsētu.

Šķiet, tā bija viena no retajām vai pat vienīgā (tas jājautā pašiem izrādes darinātājiem) pastaiga, kad lija lietus, lai gan - atkal jāsecina, ka Nacionālajam ir "blats" pie mākoņu dīdītājiem vējiem, jo pusceļā lietus pārgāja (gluži kā vasaras "Tik mīla vien" Mežaparka Zaļajā teātrī, kad vēl pirms pašas izrādes gāza kā no spaiņa, bet, aktieriem iznākot uz skatuves, drīz vien norima un pat saules stari izlīda no mākoņiem). 

Tā kā atkal sākušies "tukšajam laikam" tuvie ierobežojumi, tad "bruņojamies" ar maskām vismaz teātra foajē, gaidot kopīgo izgājienu pa pilsētu. Maza instruktāža par to, kā jālieto klausāmierīce (šoreiz bija mazliet sarežģītāk nekā mežā, kā nekā pilsēta jau arī ir sarežģītāka vieta nekā mežs...), un tad jau mūsu pulciņu savā ziņā pārņem pirmais pilsētnieks - Romāns Bargais. Šķelmīgs skatiens, raits solis pa visiem pazīstamām vietām, kas papildinās ar atmiņu stāstiem, kuriem līdzās vari šķetināt savējos, jo tieši tā tiec aicināts darīt. Un deja pie tuneļa, tas bija vienreizēji! Jā, patiesi, tagad allaž, ejot garām vai cauri tunelim, acu priekšā mirdzošā žakete un tas, kā mēs tur visi dejojām lietū, zem lietussargiem slēpušies... 

Tunelī dodamies nopietnākas pilsētnieces Daigas Gaismiņas vadīti. Šoreiz stāsts ievirzās domīgāks, varbūt pat mazliet nīgrāks - labi zināms, ka pilsētnieki savā ikdienas rutīnas skrējienā tādi mēdz būt... Arī pārdomas mazliet citas, ne vairs vienkārši par atmiņām, bet tādas mazliet eksistenciālas. Ielas kļūst šaurākas, jāsaspiežas starp mašīnām ielas malā un māju sienām...

Un tad jau pāri ielai ieraugām smaidošu un aicinošu Artura Krūzkopa vaigu. Viņš mūs ved tālāk, uz nomali, ko apdziedājis Rīgas dzejnieks Čaks un Grīziņkalna puika, Vārnu ielas republikānis Jānis Grīziņš (īstajā vārdā Jānis Voldemārs Griķis - nemaz ne tik tālu no Grīziņkalna jau šis vārds nav). Nu jau stāsts pavisam "nikns", un varu tikai piekrist stāstniekam, ka es arī negribu, lai kāds skatās pa maniem logiem un aicina risināt savas svešās problēmas, ja pašai savu pietiek, tāpat kā pilsētai savējo... Toties dzeja parkā uz soliņa - nu īsti romantiski! 

Kad stafeti pārņem Madara Bore, jūtos kā mājās, jo šajā pusē esmu kādu laiku dzīvojusi - mans stāsts ir gluži kā "Tautumeitu" iedziedātajā "Čiekurkalna gaiļi dzied", kur Grīziņkalna puisēniņš apņēmis par sievu Čiekurkalna meitenīt`... Atmiņu un pārdomu stāstā savijas gan dzirdētas, gan jaunas ziņas, arī kaut kas piemirsies, un nu ir pavisam intriģējoši - pa kuru no ielām mēs dosimies, jo ir sajūta, ka galapunkts būs man labi zināms. Tā arī ir, jo nonākam Rīgas augstajā kāpā, kur Rīgas puikas reiz grieza karuseļus un taisīja zukserus uz tramvaja sliedēm, un darīja citas blēņas... Ek, vēsture un bērnības atmiņas! 

Saldais ēdiens - nu ir visi pilsētnieki kopā, sagaida mūs ar siltu un vērtējošu skatienu, ir tāda savējo sajūta, jo - esmu pilsētniece, lai arī nomales meitene, bet bija patīkami ieklausīties stāstā, kas uzrunāja tieši katru no mums, klausītājiem. Pilsēta kā lielais bišu strops, skudru pūznis, kur nav miera ne dienu, ne nakti, kas ievelk sevī un piepilda tevi ar ziņām un informāciju kā sūkli ar ūdeni, un tad jādomā, ko no tā visa paturēt sevī, ko palaist vaļā. Atšķirībā no meža pastaigas, kur biju klausītāja, jo mežinieki runāja savā starpā, šeit visu laiku turēja pavadā tā sajūta, ka runā ar un par tevi, jo ik stāstā bija pa drupatiņai no pašas piedzīvotā - redz, cik ciešām saitēm mēs tomēr esam saistīti... 

Atceļā iegriezos sen neapmeklētā vietā - saldumu fabrikas "Staburadze" (Vilhelma Ķuzes radītajā...) kafejnīcā panašķoties ar "Cielaviņu", pierakstīt raisītās pārdomas un sajūtas, un atpakaļ izlēmu doties pa to pašu ceļu, pa kuru nācām šurp. Un - tu brīnums! - sastapu pēdējās šī rudens pastaigas pulciņu tai ceļa posmā, kad no vienas ielas, kam baznīca galā, viņi iegriezušies citā ielā - atkal ar baznīcu priekšā, savukārt citus pilsētniekus sastapu, ejot pāri ielai un ripojot man pretī ar velosipēdu.

Diena patiesi izdevusies, mājiniekiem atkal pilnas galvas piestāstītas un tagad jāgaida pavasaris, lai savējos laistu šajā piedzīvojumā, jo tas jāizbauda katram pašam, jo sevišķi tiem, kas Rīgas iedzimtie!

https://teatris.lv/izrade/pilseta

#ValtersSīlis

#LindaRudene

#DaigaGaismiņa

#RomānsBargais

#MadaraBore

#ArtursKrūzkops