Lai arī vasaras gaitā noklausītās grāmatas nu jau vairs nav pieejamas, izņemot Džozefa Konrāda grāmatu "Almajera muļķība", ko lasa Nacionālā teātra šarmantais vecmeistars Jānis Skanis, tomēr mazliet vēlos pastāstīt arī par tām, un palieku cerībā, ka gan jau kādreiz tās vēl kaut kur būs pieejamas...

Daces Rukšānes "Ķīpsalas putni" Evijas Krūzes lasījumā bija pirmā, ko baudīju, soļojot pa meža ceļu vasaras novakarēs. Šo grāmatu biju redzējusi veikala plauktā, bet tā arī biju pagājusi tai garām, acīmredzot nesatikāmies īstajā brīdī... Taču klausoties - oho, īsts baudījums gan no stāstu, gan lasītājas balss puses! Tik sulīga valoda, tik precīzi cilvēku raksturojumi un salīdzinājumi ar putniem, tik dzīvi Ķīpsalas apraksti, ka jutos tā, it kā pati staigātu pa turieni un redzētu visu, kas aprakstīts. Jāpiebilst gan, ka tā ir mana "īpatnība" - lasīto un klausīto spēju ļoti dzīvi iztēloties, tāpēc reizēm ir grūti skatīties filmas, jo manā iztēlē radušies pavisam citādi tēli nekā tos redzu uz ekrāna...

Dainas Tabūnas "Pirmā reize" Madaras Bores balsī bija viena no grāmatām, ko biju pacilājusi skolas bibliotēkas plauktā, bet arī laikam neuzšķīrās īstās lappuses, lai es to ņemtu uz mājām lasīšanai. Savukārt klausoties bija interesanti gan iztēloties jauniešus, par kuriem stāstīts, vidi ap viņiem, salīdzināt ar sevi tajā vecumā un pazīstamiem jauniešiem sev apkārt.

Osvalds Zebris "Brīvība tīklos", ko lasīja Uldis Anže, ievilināja tieši ar lasītāja balsi un noskaņu. Stāsti nebija no vieglajiem, brīžiem cauri jaudās savāda mistika, vajadzēja iespringt uz tēlu izprašanu, jo rakstītu lasot tas tomēr vedas vieglāk nekā klausoties, bet tieši stāstnieks bija tā pievienotā vērtība.

Džeimss Stīvens "Zelta pods" Ditas Lūriņas izpildījumā bija īsts prāta un mēles mežģis - senas pasakas, teikas un leģendas, sarežģīti vietu nosaukumi un personu vārdi - visu cieņu lasītājai, man vajadzēja diezgan pavingrināties, kad sagribēju dažus vārdus no dzirdētajiem atkārtot tāpat vien, treniņa nolūkos (ja būtu uzrakstīti uz papīra kā "Kraukļu" seriālā, iespējams, būtu vieglāk, jo tie jau kļuvuši par ģimenes un darba ikdienas "niķiem").

Šie patiešām bija patīkami vakari interesantu personāžu sabiedrībā, turklāt pa brīdim gara acīm parādījās arī paši lasītāji - kādi tie bija redzami uz audiogrāmatu "vāciņiem" teātra mājaslapā. Šķiet, būtu bijis interesanti uzzināt viņu pašu viedokli par ielasītajām grāmatām, kā tās tika izvēlētas, vai patika u.tml. Varbūt kādreiz...