Melanholiskais valsis | pluumiitbeerns.com

22.01.2023.

Interesants mirklis – rakstīt par grāmatu, kas izlasīta un vēsta par komponistu, un fonā austiņās klausīties radiosarunu par mūziku – “Muzikālās bankas 2022” ekspertu stāstījumu par to, kā tad viņi vērtējuši izvirzītās dziesmas un veidojuši savu topa sarakstu, kas bijis tas, kas pamudinājis izvēlēties konkrēto dziesmu, kas uzrunājis vai, tieši otrādi, nešķitis īpašs, pamanāms. Tā kā pēdējā laikā radiomūziku esmu klausījusies maz, tad vērtīgs papildinājums ikdienas gaitām, būs jāpaklausās. Un vēl svarīgāk par šo atklāsmi ir sajūta, ka pa šiem gadiem, kopš dzīvojuši grāmatā aprakstītie personāži, un kamēr par viņu gaitām grāmatā izlasām mēs, nekas diži nav mainījies – visas patikšanas pamatā joprojām ir katra klausītāja subjektīvās sajūtas, un tikai tad seko dažādas objektīvās patiesības par nošu rakstu, balsi, mūzikas instrumentiem un izpildījumu. Vai patiesi kā senākā Latvijas Radio reklāmā – un nav nekā jauna šai pasaulē...?

Šīs pārdomas pie Maijas Krekles romāna “Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību” (izdevējs "Latvijas Mediji" 2019.g.). Zīmīgi, ka šī grāmata manā plauktā bija jau pasen, jo sākotnēji to biju nopirkusi ar domu dāvināt draudzenei, kura bija izteikusi vēlmi pēc tās. Taču viņas meita pasteidzās pirmā, un tā nu plānotā dāvana palika pie manis. Tad pērnajā rudenī sastapos ar citu Maijas Krekles grāmatu par Vili Plūdoni (lasāms citā šīs adreses lappusē), un pēc tās izlasīšanas drīz vien, strauji pārskrējusi pāri žūksnītim bērnu literatūras, kas bija atkal cita veida baudījums, metos pie Emīla Dārziņa, jo, neliegšos, ir arī sava veida teātra “mājasdarbs” – Valmieras Drāmas teātris vedīs uz Rīgu viesos izrādi “Es neesmu klaviernieks”, un to nu ļoti vēlos noskatīties.

Kā jau pati autore sacījusi gan romāna par Vili Plūdoni pēcvārdā, gan arī šajā grāmatā, ka ikviens lielais gars reizē ir bijis arī cilvēks ar visiem saviem niķiem, stiķiem un vājībām, kas, iespējams, cilvēkam parastajam nemaz nav izprotami, un tāpēc reizēm ir tāda savāda sajūta, kad uzzini kaut ko, par ko skolu programmās nestāsta, bet man šķiet, ka tieši šo putekļu nopūšana un atzīšana, ka grūti kalpot vairākām mūzām – mākslai, mūzikai, literatūrai un ģimenei – vienlaikus, varētu ļaut pilnīgāk iztēloties, cik viegli vai grūti būt par slavenību, elku, cik ļoti atpazīstamība uzliek slogu jau kopš senseniem laikiem. Jā, mēs zinām biogrāfiskus faktus par dažādiem ļaudīm, mēs zinām viņu darbus (par kuriem mums stāstīts, kuri nav slēpti...), mums tie patīk vai nepatīk, bet sīkumus, detaļas no sadzīves vislabāk pārzina gan cieši līdzās bijušie dzīves un laika biedri, gan tie, kam vēlākos laikos bijusi iespēja pētīt šo cilvēku gaitas muzejos, arhīvos, vēstulēs un citos materiālos. Protams, ir tas, kas dokumentēts vēstulēs, ziņās, laikrakstu slejās – kā, piemēram, Emīla Dārziņa rakstītās muzikālo notikumu kritikas, bet tam līdzās arī cilvēku savstarpējās attiecības, par kurām, iespējams, ne visiem bijusi nojausma, cik tās skaistas vai sāpīgas, vērtīgas vai gremdējošas. Un arī šos romānus mēs varam pieņemt gan kā pilnīgu patiesību, gan kā zināmu fantāzijas augli, jo tieši līdzas jau neesam stāvējuši, un arī tie, kas tur bijuši, - vai nu allaž no pusvārda nolasījuši sakāmo un pateikt gribēto?

Taču, lai nu būtu kā būdams, mūzas apciemo un aprūpē izredzētos, toties mīlestība gan piemeklē ikvienu uz šīs zemes, turklāt nešķirojot ne pēc kā. Un kas lai zina, kāpēc satiekas un iemīlas cilvēki viens otrā no pirmā acu skata, kāpēc ir tādi, kuri viens otra negrib ieraudzīt ne acu galā, un ir tādi, kur vienam sirds vai lūst, bet otram tīri kā ledū kalta un atbildes jūtu nav nemaz? Ja vēl varētu saprast tās sagadīšanās, kad dvīņu māsas vai brāļi nonāk savādās situācijās ar iemīlēšanos, jo otrs cilvēks varbūt vēl nemaz nezina par dvīni, vai – tieši otrādi – dvīņi mēdz izspēlēt savus īpašos dvīņu jociņus, tad šajā stāstā tas, ka līdzās ir divas skolotāju jaunkundzes Marijas, no kurām vienu iemīl pats Emīls, bet Emīlu savukārt iemīl otra, ir tas sāpīgais, ap kuru vijas un tinas viss notikušais. Tā Marija, kuru iemīlējis jaunais komponists, vēlāk kļūst par rakstnieka Viktora Eglīša kundzi un mūzu, bet ar Emīlu Dārziņu viņu saista vien kopīga mīlestība pret mūziku. Savukārt Marijai, kuru vēlāk Emīls sauc par Mēriju Dārziņu, nākas piedzīvot arī gana daudz rūgtu mirkļu, un ne jau tikai tādēļ vien, ka draugu trāpīgi iedotā iesauka – Iemīlis – ir Emīlam tik atbilstoša, jo it bieži viņš veldzē sirdi kādās citās acīs un lūpās. Jā, visam līdzās arī mūžīgā cīņa par iztikas līdzekļiem – jāstrādā vairāk, lai nopelnītu vairāk, lai varētu atļauties vairāk – gan greznāku dzīvesvietu, gan vasarnīcu jūrmalā, gan dalību kādos pasākumos, un vēl, un vēl... Tāpat cilvēku netikumi gan krogus gaitās, gan savstarpējās intrigās un aprunāšanās, skaudībās un nenovīdībās, mūžam aktuālajā interesē par citu privāto dzīvi, - patiesi nekas daudz nav mainījies. Un kur nu vēl vecākās paaudzes iesaistīšanās jauno gaitās gan ar padomiem, gan ar palīdzības prasīšanu un vajadzīgu un nevajadzīgu līdzās būšanu, aprūpes un atbalsta prasīšanu – visi notikumi “iet pa riņķi” pasaulē...

Un tomēr – tā kā tas ir “sapnis par mīlestību”, tad šai reizē manas līmlapiņas pielipa, šķiet, galvenokārt tajās vietās, kur bija par mīlestību, pie tam visādos veidos... Tad nu reiz par ilgākiem laikiem atkal brīdis citātiem:

“Mīlestība nav akla, jo tā var cilvēkā saredzēt daudz laba. Tā arī viņa laikam tevī saskata to, ko tu pats nemani. Bet, aks meklē patiesību, tas mīl. Kas mīl, tas dzīvo. Mēs dzīvojam tik ilgi, kamēr mīlestībā patiesību meklējam. Tiklīdz atrodam, mirstam kā dzīvībai, tā patiesībai un mīlai.” Šos vārdus Viktoram Eglītim saka studiju draugs Konrāds Bullāns, kas vēlāk pieņēmis pseidonīmu Fallijs, kad abi spriež par studijām un meitenēm.
Savukārt Viktors savai Marijai raksta vēstulē šādus vārdus: “Mīlestība ir uguns, sper kā pērkons un dvēseli pārpelno. Tamdēļ uz viņu vajag sagatavoties, lai dzelžainās gudrības bruņās tai stātos pretim, nevis atdoties kā pa miegam, bez vajadzības, pāragrā jaunībā – visam savs laiks. Esi šķīsta un stingra līdz divdesmit pieciem gadiem, pēc tam atdodies savam vienīgajam, vēlāk pārbaudi arī citus: cilvēkam vajag daudz dvēseļu sevī sasmelt.” Sākotnēji grūti saprast, ko Viktors Eglītis domājis ar šiem vārdiem, taču, izlasot par viņa un Marijas gaitām, viss top skaidrs.
Šķiet, viens no skaistākajiem apzīmējumiem, kādu esmu lasījusi, ir šis: “no saules zelta un no vieglas debess tu esi veidota, mana Marija...” – tik trausls un patiesīgs, tām sajūtām, kas mūs piemeklē iemīloties, atbilstošs.
Interesanta atziņa gan kā skolotājai, gan kā mammai, bet reizē tik ļoti sasaucas ar manu pārliecību, ir šī, ko Viktora Eglīša Marija raksta viņam vēstulē: “Neticu, ka cilvēks kļūst par to, ko no viņa grib izaudzināt – lai gan Tu esi audzinātājs pēc savas dabas. Daiļu dvēseli nevienam nevar iedot, ja tāda ir iedzimusi, tad ir. Ja nav – tad no nekā nekas arī nerodas. Dvēsele grib prom no ikdienības aploka, kurā ieslēgta. Savukārt māksla ir pasaules dvēsele, kamēr zinātne – miesa.”
Savukārt šī Emīla Dārziņa atziņa – “katrs cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Vēlēties ko citu ir veltas pūles.” – ļoti skaidri parāda, ka pašos pamatos mainīties laikam cilvēkam nav iespējams ne ar mīlestības, ne kā cita palīdzību, jo vajadzīga arī paša griba un sajūta, ka tas, ko dara, ir vajadzīgs. Ja ne Emīla Dārziņa mīlas mokas, iespējams, tiešām tā dzīves gaita būtu izvērtusies citāda, bet – tikai iespējams...
Mūžsenā vajadzība atbalstīt kultūru, izglītību, zinātni bijusi aktuāla arī tajos laikos, kā raksta Emīls Dārziņš vienā no saviem rakstiem: “Nav jāaizmirst, ka taisni mūsu dzejnieki, rakstnieki un mākslinieki būs tie, kas ne vien radīs latviešu kultūru, bet reiz iznesīs savas dzimtenes slavu arī tālu pār viņas robežām. Jo, tikai pateicoties mākslai, mēs varēsim spēlēt savu lomu uz lielās pasaules skatuves.” Tiesa gan, šie sasniegumi, lai arī sākotnēji grūtāk pamanāmi, ir tikpat vērtīgi kā ražošana, kas atpazīstamību sniedz daudz ātrāk. Un jau drīz savās sarunās ar kolēģiem viņš piebilst: “Bet mūsu mietpilsoniskā Rīga ar saviem uztūkušajiem naudas maisiem nespēj pat ne vienu vidēju simfonisko orķestri uzturēt.” Ak vai, cik pazīstami arī šodien!...
Vēl viena, gan jāatzīst, personiski pazīstama epizode, kurā man droši vien varētu pievienoties daudzas, ja ne visas, mammas, ir brīdis, kad Marija, tā, kas Eglīte, strostē savu mazo dēlēnu, lai gan viņš jau tikai pamodies no māmiņas klavierspēles un nav ļāvis viņai to prieku izbaudīt kopā ar uzticīgu klausītāju – dzejnieku Edvartu Virzu. Cik ļoti gan mums katrai vajag šo laiku sev, un tikpat ļoti mums vajag, lai mūs saprastu, atbalstītu, lai mēs nejustos nospiestas no visa ikdienas rūpju smaguma, kas, būsim godīgi, tomēr vairāk gulstas uz sieviešu pleciem, lai kā arī viņas mīlētu tos, par kuriem rūpējas, un otrādi... Un pēc tam mocāmies sirdsapziņas pārmetumos, jo gan sāp tas, ka esam bijušas skarbas pret bērnu, kurš to varbūt nemaz nav pelnījis, gan tas, ka to mirkļu tomēr vajag, un tie nebūtu “jāzog”...
Un tad ir viens mirklis, kad Emīla Dārziņa mīlestība pret mūziku un tās izpildītājiem man sasilda sirdi. Viņš runā ar savu kolēģi Alfrēdu Kalniņu par dziedātājiem, klausīdamies to priekšnesumu Dziesmu svētkos, un saka: “Tomēr paklausies, cik lieliski dzied koristi! Es noņemu cepuri viņu priekšā. Ikdienas darbā aizņemti, apkārtējo nesaprasti, viņi ir iznesuši uz saviem pleciem dziesmu svētkus. Viņi ir pierādījuši, ka tagadējos materiālisma un industriālisma laikos vēl ir iespējams atdzīvināt mūsu tautasdziesmu garu.” Arī šodien mums, kas piedalās Dziesmu svētkos, bieži jāsastopas ne vien ar prieku par to, ko darām un sniedzam citiem, bet arī ar neizpratni par lieku un tukšu laika un līdzekļu šķērdēšanu...
Grāmatai tuvojoties izskaņai, sāpīgs, bet izlīdzinošs šķiet brīdis, kad Emīls pēdējo reizi viesojas pie Marijas Eglītes, un viņa, vērojot komponistu, domā: “Vai viņa vainīga, ka jaunībā nav iemīlējusi Dārziņu, bet devusi priekšroku Eglītim? Ko Marijai kāds drīkst pārmest?” Jā, vai gan mēs savai sirdij varam pavēlēt, kuru iemīlēt, bet kuru – nē?...
Un noslēgumā – pašas autores Maijas Krekles pēcvārda pēdējā rindkopa: “Jo vairāk mēs zinām, jo vairāk mīlam. Izlasot grāmatu, varbūt no Dārziņa tēla nobirs zelta putekļi, bet es ļoti vēlētos, lai viņš kļūtu lasītājiem par mīļu un tuvu cilvēku, kura traģiskās dvēseles neremdināmā sāpe būtu sajūtama aiz nebēdnīga vieglprāša maskas. Saprast, mīlēt, piedot un ticēt – tik vien ir cilvēkam vajadzīgs. Paldies visiem, kas man ticēja.”

Uz šīs nots arī beigšu savas pārdomas, kas šoreiz lasīšanas gaitā sanāca vairāk uz iekšu vērstas, jo bija gan asaras, gan dusmas, gan neizpratne par to, kāpēc notika tieši tā. Bet – paldies autorei, jo es patiešām viņai ticēju, un man Emīla Dārziņa tēls nezaudēja nenieka no savas burvības, ko tam devusi brīnišķīgā mūzika.