14.02.2024.

            T.s. Mīlestības jeb Valentīndienas vakars patiesībā ir ļoti piemērots, lai darītu kaut ko sev ļoti mīļu, svarīgu, nozīmīgu, tuvu. Un, ja reiz lasīšana (un nu jau arī rakstīšana) ir viena no manām kaislībām, kuru laimīgā kārtā akceptē arī mani mīļie cilvēki, gan lasot paši, gan palasot manus rakstu darbus un, iespējams, pat reizēm tos iesakot citiem, tad kāpēc gan lai es neveltītu kādu vakara mirkli pārdomām par grāmatu, kura, manuprāt, arī ir viena liela mīlestības grāmata, jo runā par ģimeni un it īpaši par mammu? Tādas domas savirknējās manā prātā brīdī, kad apsēdos pie sava ķiršsarkanā datora taustiņiem paklabināt par Andras Manfeldes grāmatu “Vai mamma mājās?” (izdevusi “Dienas Grāmata” 2023.gadā, ar pašas autores ilustrācijām, turklāt vāka noformējumā izmantots Augustes Ugāres zīmējums Andras Manfeldes apdarē – diez, ko nozīmē zīmējuma apdare? Līdz šim biju pazīstama tikai ar muzikālajām apdarēm...)

            Meklēt šo grāmatu mani pavedināja kāds ieraksts Instagram`ā, kur iepazīstos ar visdažādākajiem grāmatu (un ne tikai...) aprakstiem. Interesanti, ka arī šī bija grāmata, kuru, mājās pārnestu, ar interesi aplūkoja jaunākais mūsmāju lasītājs, un tā arī pavisam drīz devās uz guļamistabu piedalīties ikvakara lasīšanas pasākumos. Tā kā savulaik arī lielajiem dēliem lasīju priekšā līdz 6.klasei, tad šis ir jau izstrādāts rituāls, kurš gan reizēm mani noved līdz stipri miglainam skatam, kad miegs par varītēm mācas virsū, citreiz pat pēc izlasītās nodaļas, kamēr klausītājs pāršķirsta grāmatu, izpēta bildes un palasa pa rindai pats, es tikmēr atlaižos uz lielās gultas un grimstu snaudienā, vien pa brīdim atņurdot uz jautājumiem vai izteikumiem, kā jau lasīšanas nomierināts cilvēks mēdz darīt...

            Grāmatas ievadā autore ar japāņu hieroglifiem raksta “Paldies!” Kristīnei, kura teica: “raksti!”, un Augustei, kura ar krītiņu uz ķieģeļu sienas uzrakstīja “parastie pidzīvojumi”, kā arī Lienei par sarkano māju un Annai par jautājumiem un zināšanām. Sēstoties pie šī rakstu darba, ielūkojos, kas tad par Andras Manfeldes grāmatu rodams oficiālajās atsauksmēs, un portālā “liepājniekiem.lv” atradu sarunu par šo grāmatu, tās tapšanas procesu un mazlietiņ atšifrēju personāžus, taču tas jālasa katram pašam. Varu vien teikt, ka katra mamma noteikti pazīst gan to prieka un mīlestības gammu, kas mīt mūsu sirdīs pret saviem ģimenes ļaudīm, gan arī brīžus, kad gribas pazust, aizbēgt, visus mīļos kaut kur iespundēt, lai tikai viņi mūs liktu mierā. Uzdrošināšos sacīt, ka tās pazīstamās ikdienas situācijas ir tik pilnskanīgi ierakstītas šajā grāmatā, ka labāk nemaz nav iespējams. Tāpēc arī manā Instagram ierakstā gozējas bilde uz mājas sliekšņa ar grāmatu un zaru slotu pie durvīm – no vienas puses, visi zinām senāku laiku tradīciju nolikt slotu pie durvīm kā zīmi, ka neviena nav mājās, no otras puses – vai gan mamma reizēm nevēlētos lidot uz slotas, lai dotos sev vien kārotos mirkļos, vai arī mājinieku nodēvēta tiklab mīlīgā, kā dusmīgā nozīmē, gluži labi atbilst slotas lietotājas vārdam. Tāpat tik pazīstami mirkļi gan ar tēti, kurš iegrimst darbā līdz ausīm un nemaz nepamana apkārt notiekošo, vai opi, kurš gan var braukt ar velosipēdu, būdams ar ieģipsētu kāju, taču reizē arī netiek galā ar visādiem darbiem un krāmiem. Situācijas, kad tiek vaicāts: “Mammu, kur ir manas...?” pilnīgi liek palēkties un iesaukties: “Taisni kā pie mums!”, lai gan esmu savējiem strikti pateikusi, ka pašiem jāzina, kur kas nolikts, nedzīvoju jau te viena... Šī gan ir frāze, kas saceļ spuras gaisā, jo nezkāpēc šķiet, ka gluži kā sendienu dziesmiņā no radioiestudējuma vai vakara pasaciņām par Vinniju Pūku – Visu ko par visu ko, tikai Pūce zina to, ja jums zināms nav nekas, prasiet viņai, ko un kas! – mamma arī zina visu par visu! Tas mēdz būt gan kaitinoši, jo savādā kārtā brīžos, kad mammas nav klāt, lielākoties visi visu atrod paši... Savukārt brīži, kad bērniem kopā ar mammu izdodas pasapņot, paceļot, paspēlēties, ir reizē tik saldi un tik ļoti reti, jo parasti jau mammai tiešām nav laika – ēst jātaisa, drēbes jāmazgā, māja jātīra un vēl simts un viens darāmais, nav jau brīnums, ka mammu varētu attēlot kā to indiešu dievu ar daudzajām rokām, - tās viņai patiešām ir, kā gan citādi lai to visu paspētu? Jāatzīst, ka es reizēm tā arī bērniem mēdzu teikt – mamma nav priekš spēlēšanās, mamma ir priekš rūpēšanās, jo lielākoties jau sanāk, ka bērni kaut ko līdzās mammai “rušinās”, tiklab spēlējamu, kā pa īstam darāmu, un tad tur galvenokārt sanāk laika sarunām un pārdomām, arī kāda darbiņa apgūšanai, bet spēlēšanās paliek vien tālākā plānā... Un kur nu vēl sabiedrības viedoklis, kam mūsdienās gana liela nozīme (katrs, kam nav slinkums, taču atradīs iespēju izteikties...) par to, kas tad īsti ietilpst mammas pienākumos...

            Savādajā brīdī, kad mamma izrādās pazudusi un nākas pieaicināt izmeklētāju, kurš izrādās japānis, nākas piedzīvot arī gana jestrus mirkļus, jo mani vienmēr saistījusi rakstnieku un arī tulkotāju spēja “uzburt” īpašu valodu, kurā runā kāds no tēliem, izmantojot visdažādākās atjautības kombinācijas. Protams, mirklī, kad situācija beidzot atrisinās un visi atviegloti uzelpo, jāsecina, ka tas, kas pēc lielā blīkšķa uzrodas mājās, ir kas ļoti noderīgs mammas ikdienā, tiesa gan, ar piebildi, ka visu to, kas mētājas uz grīdas, mājinieki savāks paši, jo citādi šis “viesis” diez ko aktīvi nedarbosies vis... Tā vismaz mans sapnis par palīgu mājas uzkopšanā diezgan ātri pabeidzās, jo bērnu mantas un kaķa traukus tik un tā nācās savākt, pacelt un grīdu atbrīvot, savukārt vai nu nelīdzenākās vietās, vai kaķa un suņa spalvu ietekmē “palīgs” visai bieži riņķoja uz vietas, “rūca, dūca, taurēja un apkārt braukāja”, bet savu tiešo pienākumu neveica vis... Tad nu pēc kāda laika kārotais palīgs nokļuva atpakaļ kastē un aizdevās līdzi lielajiem bērniem uz dzīvokli, kur, iespējams, viņam klāsies labāk uz līdzenas lamināta grīdas, kur pagaidām vēl nemētājas mantiņas un nav arī visa veida vilnas... Īstenībā jau šis stāsta fragments, manuprāt, ir tik ļoti par to, ka katrai mammai ir vajadzīgs jebkāda veida palīgs, kas ļautu tikt galā gan ar smilšu kalniem no apaviem un smilšu kastes apmeklētājiem, gan mīkstiem fragmentiem no spalvaino mājas iedzīvotāju tērpiem, drupačām virtuvē un ko tik vēl ne... Tieši tāpat kā tam visam līdzās šādas tādas baltas krāsas ierīces, kurām labpatīk darboties ar ūdeni, rezultātā izsniedzot mums visiem spodrus traukus un tīras drēbes... Un, ja vēl mājinieki paši šīs ierīces prastu uzpildīt un iztukšot, tad droši vien mammas varētu nevien paspēlēties, bet arī grāmatas palasīt, nemaz nekrītot aiz dīvāna, un neizgulēto miegu izgulēt vismaz divreiz nedēļā...

            Sapņu grāmata par to, ko pazīstam itin labi, lasāma gan priekšā bērniem, gan kopā ar mīļoto cilvēku, lai pajautātu viņam par viņa sajūtām un pastāstītu par savējām, ja citādi vienam otru neizdodas uzrunāt. Turklāt – kur gan es šogad lasīju par tiem pāriem, kas lasa grāmatas kopā? Tak jau tai pašā Instagram... Tāpēc no sirds paldies Andrai Manfeldei par šo brīnišķīgo stāstu un grāmatu tārpiem, kuri publicē savas pārdomas un domu graudus, ļaujot par tiem aizdomāties arī citiem!