28.08.2024.

            Imants Ziedonis reiz esot teicis: “Nerakstiet sliktu beletristiku, rakstiet  dienasgrāmatas!” Varētu jautāt – kas tās lasīs? Tak nekā, izrādās, ka dienasgrāmatas ir viena interesanta literatūra, jo gan pavisam nesen izdotās Zanes Daudziņas dienasgrāmatas, gan arī jau gandrīz 10 gadus senā Alvja Hermaņa dienasgrāmata ir no tām, kas negarlaikojas bibliotēku plauktos.

            Kā es nonācu pie gājiena uz bibliotēku meklēt Alvja Hermaņa “Dienasgrāmatu 2015/2016” (apgāds "Neputns")? Bija kāds pavisam nesens ieraksts FB “Izcilo grāmatu” grupā (autore Sandra Krauča), kura izskaņā, kā vienmēr, neiztika bez diametrāli pretējiem komentāriem (tas nu nav nekāds jaunums, vai ne?). Un, tā kā ieraksta autore iesaka šo grāmatu VNK izlasīt visiem, ne tikai teātra un operas cienītājiem, tad es skaidri zināju, ka jārikšo uz bibliotēku. Atļaušos šeit vienu citātu no konkrētā FB ieraksta par lasīto:

           “Pēc visa milzīgā trača mediju telpā par Parīzes Olimpiādes atklāšanas ceremonijas saturu un A. Hermaņa izteikumiem par to, pēkšņi atcerējos šo grāmatu un ar milzīgu baudu atkal izlasīju.

Grāmata lasās tik viegli, tik interesanti, brīžiem tik aizkustinoši, lasītais kūst smadzeņu podā kā gards un atvēsinošs plombīra saldējums. Par sevi, par teātri, par māksliniekiem, par mākslu, par cenzūru (!) Rietumeiropas teātros un operās, par, par, par... Un arī tā brīža pārdomas par Eiropas nākotnes perspektīvām, kuras autors ir jau paredzējis 2016.gadā un kuras ir jau piepildījušās, vai mums par lielu netīksmi sāk piepildīties. Bet viss rakstītais nav moralizēšana vai pamācīšana, vienkārši pārdomas, kas izsauc lasītāja pārdomas uz sava veida dueli.”

            Jāatzīst, ka tieši salīdzinājums ar plombīra saldējumu mani aizrāva visvairāk, un varu tikai pievienoties, ka šī grāmata ir lasīšanas vērta ikvienam interesentam, kas labprāt domā līdzi izlasītajam, salīdzina ar saviem vērojumiem. Arī man šeit bija gan smejamas, gan nopietni pārdomājamas, aizkustinošas un vēl visādas citādas vietas, vesels pulks citātu, kas nonāca manā kladītē, un ar kuriem arī iepazīstināšu mazliet tālāk. Manuprāt, vērtīgākais šajā grāmatā ir tas, ka teksts nav “samudrīts”, kā reizēm gadās, ka  nevari saprast – tas autora vai redaktora roku darbs, ka “ne vella” nejēdzu izlasot?”.

            Protams, liela daļa dienasgrāmatas samērā smalki vēsta par norisēm dažādos teātru namos, iestudējot izrādes, saskaroties gan ar mākslinieku, gan tehnisko darbinieku izpratni un neizpratni, gan arī sava veida cenzūru jebšu viedokļu nesakritību. Tāpat interesanti lasīt par sadarbību ar dažādiem cilvēkiem – Mihailu Barišņikovu, Plasido Domingo un citiem, un mūsu pašu JRT aktieriem.

           Jā, ir lietas, kas pa šiem gadiem mainījušās, daži no pierakstītajiem izteikumiem šķiet savā ziņā pravietiski, ko apstiprina apkārt vērojamās norises, savukārt par citiem – piemēram, JRT remontu un tā ilgumu – varam pārliecināties ar šodienas acīm. Un pilnīgi iespējams, ja Alvis Hermanis dienasgrāmatu rakstītu šodien, tā būtu citādāka, bet varbūt arī nē, kas to lai zina? Šo saku, jo man pašai ir interesanti pārlasīt savus dienasgrāmatu ierakstus no tāliem skolas un studiju gadiem – gan vērojot, kā mainās rokraksts, gan rakstīšanas stils, kas svarīgi katrā konkrētā vecumposmā.

           Un tagad – pulciņš citātu, kas mani šai dienasgrāmatā uzrunāja visvairāk!

• Vislabākās teātra definīcijas autors ir mūsu teātra aktieris Andris Keišs. Cilvēks nopērk biļeti, lai iegūtu iespēju pāris stundas sēdēt tumšā telpā un pārdomāt savu bēdīgo un nožēlojamo dzīvi. Un vienīgā funkcija tam, kas notiek uz skatuves, ir viņu ierosināt uz šīm pārdomām. Ar to teātris atšķiras no kino, ka šeit stāsta montāža notiek skatītāja galvā, nevis uz ekrāna.
• Ideālam dzejas lasītājam jābūt neitrālam kā stāvošam ūdenim. Jo tikai gludai ūdens virsmai piemīt spoguļa īpašības, un tajā sevi spēj ieraudzīt katrs, kurš tajā spoguļojas.
• Pati lielākā cilvēku dzimuma eksistences problēma ir lēmumu pieņemšanas process. Visa mūsu dzīve sastāv no lēmumu izvēles. Jebkura lēmuma, pat vissīkākā, sekas iekustina ķēdes reakciju un noved mūs nākamajā situācijā, kur atkal jāveic jauna izvēle. Un visa dzīves māksla īstenībā ir izvēlēties pareizos lēmumus. Savukārt lēmumu izvēles kvalitāte ir atkarīga no apziņas stāvokļa, kurā cilvēks atrodas. Izklausās vienkārši.
• Ar mazajiem eju uz kino. Pēdējos gados sanācis redzēt daudz kinoprodukcijas, kas domāta bērniem. Es tiešām apbrīnoju Holivudas izdomu un tehniskās jaudas, kas ieguldītas mūsdienu bērnu filmās. Bet man arī skaidrs, ka diez vai šī paaudze nākotnē vispār kaut ko meklēs teātrī. Informācijas intensitāte, ar kuru skatītājs tiek bombardēts mūsdienu bērnu filmās, mani aizgrābj, taču nogurdina jau pēc pusstundas. Es vienkārši pagurstu no šīs psihedēlijas un atslēdzos. Neticu, ka nākotnes teātris spēs šai paaudzei sagādāt adekvātus piedzīvojumus. Bet varbūt viņi teātrī meklēs kaut ko tieši pretēju? Mieru un lēnumu? Uz to arī visas cerības.
• Izrādes laikā aktieris ir pagalam atvērts un visi kanāli ir vaļā. Visa tā enerģijas masa, kas nāk no tūkstošgalvainā skatītāja, ieiet aktierī un ārdās tur vēl ilgi pēc izrādes beigām. Arī tas ir pierādījums, ka teātris nav nekas cits kā dzīva enerģijas apmaiņa. Aktieri un režisori strādā ar enerģijas plūsmām. Nekādas mistikas. Jo ilgāk esmu profesijā, jo reālāk tas ir sajūtams. Kā mālus mīcīt.
• Mēs Latvijā esam tuvāk tādai tradīcijai, kur teātra apmeklējums drīzāk līdzinās baznīcas apmeklējumam. Kur cilvēki sagaida, ka kaut kas tiek izdarīts ar viņu sirdīm. Teātra skatītāji pie mums, nopirkuši biļeti, tomēr vēl negrib nokļūt “skolas vecāku sapulcē”.
• Esmu sapratis, ka tomēr esmu konservatīvs. Ka pasaule, sabiedrība un galu galā viss kosmoss darbojas pēc stingri noteiktiem likumiem. Un gudrākais, ko cilvēks var darīt, - ir mēģināt šos likumus saprast un pielāgoties tiem. Un tas nav maz. Jo harmonija un “kārtība” prasa grūtu ikdienas darbu pašam ar sevi, prasa gudrību un piepūli.
• Protams, nacionālā piederība diez vai tiek ieaudzināta caur ideoloģiju. Tā atnāk caur sajūtām, caur dabu, caur intonācijām un mentalitāti kopumā. Nacionālā atskārsme līdz cilvēkam drīzāk nonāk caur jutekļiem – ar skaņu, redzi, garšu un tamlīdzīgi.
• Cilvēka dabiskais stāvoklis ir slinkot un tiešām nedarīt neko. Strādāšana un darbs vispār ir mākslīgs izgudrojums. Dabā, dzīvnieku pasaulē, taču neviens nestrādā. 
• Province ir vieta, kur vēl joprojām dzīvo dzīvi cilvēki. Pilsētas mūsdienās ir garlaicīgas, standartizētas un izskatās visas vienādas. Ja neskaita veco arhitektūru. Bet pilsētnieki visā pasaulē tiešām ir kļuvuši pilnīgi vienādi. Nav viņiem vairs nekādas identitātes. Izskatās vienādi, ēd vienu un to pašu, pārtiek no vienas un tās pašas informācijas, un arī galvā viņiem ir viens un tas pats. Provincē vēl ir kaut kāda autentiska cilvēku dzīve. It īpaši Austrumeiropas laukos. Jo Rietumu zemēs, kā zināms, arī lauki ir tik sterili, ka viss izskatās smuki un garlaicīgi.

           Tā, lūk! Lasiet, domājiet, smaidiet un smejiet, piekrītiet vai iebilstiet, bet – tādas nu tās dienasgrāmatas ir – katram sava, citādāka, bet – pārdomu pilna un vērtīga. Paldies, Alvi, ka pierakstīji un uzticēji pasaulei savas pārdomas! Paldies, Sandra Krauča, ka iekš FB atgādināji citiem par šo grāmatu! Bija vērts!

           P.S. līdz sava rakstu darba pabeigšanai un publicēšanai tieku vien 2.septembrī, savā ziņā zīmīgi – sākoties jaunam skolas gadam, kas vismaz no maniem skolas laikiem iezīmīgs ar dienasgrāmatas jēdzienu.