28.10.2021.

Jauna un tai pašā laikā jau mazliet pazīstama teātra pieredze – no kuras puses skatās. 😉

Jauna, jo atkal jauna izrāde, turklāt ar tās darinātājiem nudien vēl neesmu pazīstama.

Mazliet pazīstama, jo ZOOM izrādes piedzīvotas jau manā mīļajā Nacionālajā, un arī Liepājas teātra veikums, gan klātienē viesizrādēs uz Nacionālā teātra skatuves, gan arī “Teātris. Zip” ietvaros ir redzēts. Bet – ja reiz kaut kas jauns tiek piedāvāts, turklāt laikā, kad varu mierīgi tam pievērsties – kāpēc ne?

Tātad Liepājas teātra jaunā izrāde bērniem “Sapraši un nesapraši” Dmitrija Petrenko režijā, kurai mani pievilināja vispirms šāda interneta plašumos acu priekšā “izlēkusi” intervija

https://neatkariga.nra.lv/lasamgabali/361374-aktrise-kintija-sture-gribeju-but-medike

ar izrādes autori un aktrisi Kintiju Stūri,

pēc tam manīju arī norādes soctīklos un tapa skaidrs, ka gribu šo redzēt. Diena kā reiz brīva ar “pagarinātajām brīvdienām”, iespēja ir, nu tad aiziet! Paviesojos “Biļešu paradīzē” un sapirku vēl arī citas ekrāna biļetes jaunākajam skatītājam, paziņoju mājiniekiem, ka ceturtdien mums skatāma pirmizrāde (pēc bēdīgās pieredzes, kad neaizeju uz pirmizrādi un ilgi netieku skatīties kāroto, esmu nolēmusi, ka turpmāk nekādu atlikšanu, bet tikai uz priekšu...) un – kārtējais jaukais piedzīvojums manā kontā!

Kā vēstīts izrādes pieteikumā, tā nav ieraksts, bet gan skatāma reāllaikā un ir digitāls piedzīvojums bērniem. Mazliet savādi atkal redzēt ZOOM lodziņus ekrāna augšējā malā, bet tiem šoreiz ir arī sava īpaša nozīme, jo izrādes gaitā jārāda savas emocijas ar paceltiem vai nolaistiem īkšķīšiem (mēs rādījām simboliņus, jo nebijām ieslēguši kameru...). Reizēm internets drusku “pastiepj” aktieru sejas un augumus, kā jau tas gadās, bildei nedaudz “aizķeroties”, bet tai pašā laikā tas nemaz netraucē.

Lai gan stāsts pieteikts kā izrāde, kas visvairāk patiks bērniem no sešu līdz desmit gadu vecumam, tā patiešām ir aizraujoša ikvienam. Skatījos kopā ar jaunāko dēlu, kam vēl divas nedēļas līdz piecgadniekam, bet kura kontā jau ir ne vien “Pifs” Leļļu teātra Dīvānzālē, bet arī “Sarkangalvīte un vilks”, “Skroderdienas Silmačos” un “Sudraba slidas”, tāpat kā “Īstā sālsmaize” filmkoncerta versijā Nacionālā teātra e – teātra zālē un “Dvēseļu putenis” gan tapšanas laikā, gan uz ekrāna vērots. Zinu, ka labprāt šo skatītos kopā ar saviem skolēniem, ja vien būtu tāda iespēja – lai arī ekrānā, jo uz Liepāju tik drīz droši vien netiksim, bet izrāde ir baudīšanas un pārrunāšanas vērta.

Jāatzīst, ka izrādes tēma visnotaļ aktuāla, jo savstarpējās attiecības tieši bērnu vidū, turklāt situācijā, kad ģimenē ienāk jaunpienācējs – brālim un māsai pievienojas jauns brālis no bērnunama. Laikā, kad daudzi bērni piedzīvo šo situāciju, ka vecāki devušies darbā uz ārzemēm, arī sajūta, ka nevienam neesi vajadzīgs vai, gluži otrādi, tūlīt jau viņi atgriezīsies, nav sveša, gluži tāpat kā bērnunama bērniem... Interesanti, ka autore Kintija Stūre, kas pati arī aktrise šai pulciņā, intervijā stāsta, kā tapusi šī luga, un tas, cik ļoti mums vajadzīga sapratne, cik ļoti bieži mēs tiešām esam “nesapraši”, jo nespējam izprast, iedziļināties, iztēloties, iejusties, ir patiešām ļoti aktuāli mūsu ikdienā.

Nepārstāstīšu izrādes saturu, bet to gan pateikšu, ka bija ļoti daudz prieka, labestības, tieši jauniešiem raksturīgā runas veida, arī apvainošanās un otra nepieņemšanas. Lai gan Kintija Stūre intervijā saka, ka lugas varoņiem ir 5 un 7 gadi, man viņi šķita nedaudz vecāki, turklāt visi viena vecuma, bet tas jau nekas.

Ar aizrautību un labestīgu smaidu klausījos sākotnējo Aleksandra stāstījumu par piedzīvoto bērnunamā, kur vai katrā teikumā bija teiciens “es tāds...”, lai paskaidrotu, ko tad viņš tai situācijā darījis, un atcerējos, ka arī pati savulaik tā esmu runājusi ar saviem vienaudžiem.

Priecājos par jaunvārdiem un salīdzinājumiem, piemēram, vai jūs zināt, kas ir pudeļstampis, un ka skolotāja reizēm uzvedas kā kaimiņu sanbernārs, jo viņa ir vai nu nogurusi, vai izsalkusi, vai grib doties ceļojumā, vai neviens viņu nav samīļojis... Iesmaidīju par to, ka “Tik Tok” ir pasaules lielākā kaķu apsmiešanas platforma, jo pilna ar smieklīgiem kaķu video, bet vai jūs aizdomājaties, ka kaķim varētu nepatikt būt tērptam 60.gadu stila kostīmiņā, un tad, kad viņš gribēs, pats atnāks iedot jums buču, bet ne jau kameras priekšā – jā, paties`, vai gan mēs paši to gribētu? Ne jau velti daudziem video tas kaķa ģīmis tiešām sanācis nīgrs un reizēm tiešām jāsaka – ja tas filmēts speciāli, tad diez cik godīgi pret kaķi nav vis... “Kāpēc jācieš kaķiem, ja jums ir garlaicīgi?” Un vai varat iedomāties, ka ods varbūt nemaz negrib būt asinssūcējs, bet vienkārši atvadīties no ballītes saimniekiem, savukārt sniega dēļi ir saskumuši, ja nav sniega un tātad arī iespējas doties uz kalnu? Tāpat iedomāsimies, ka datorā visi strādā kopā vienotā orķestrī, bet kāds spēlētājs ir sastrīdējies vai aizgājis no darba, tad nu še tev – error! 😋

Sāpīgās atziņas, ko, iespējams, bērni uzreiz varētu neizprast, ja viņiem nav vai nu attiecīgas pieredzes un zināšanu, vai neviens ar viņiem par to nav runājis – man nav ģimenes, kas par mani parūpētos, var jau domāt, ka pie tā pierod, bet tā nav vis... Lelle pazuda, jo tu viņu pameti tāpat kā jūs pametat savus Ziemassvētkos dāvinātos kaķus – nevajag savus mīļos atstāt bez uzraudzības! Es biju nesapraša, jo nespēju ieraudzīt, kā Aleksandrs jūtas...

Šī patiesi bija izrāde, kas aicināja pārdomāt, iejusties un sarunāties, arī mēs ar mazo parunājām par to, ka sniegadēlis gaida sniegu, lai varētu vizināties no kalna, bet kaķis nevēlas, ka viņu tramda un speciāli filmē...

Tagad jāpaseko līdzi novembra izrāžu datumiem, gan izdosies pievilināt pārējos mājiniekus un, ja vēl iegadītos laiks skolas stundu laikā, sēdētu ar klasi nevis pie gramatikas, bet gan pie izrādes ekrāna visi kopā un pēc tam droši vien būtu vismaz daži skolēni, kas šo skatītos paši savās mājās (arī tādi, kas “pavelkas”, man ir sagadījušies klasē...).

Sirsnīgs paldies Liepājas teātrim par jauko piedzīvojumu! Lai izrādei veiksmīgas gaitas ekrānos! 👍