30.06.2021.

Grāmata, kas ir absolūts jaunums un reizē jau kas īpaši iecienīts – diezgan grūti “nepavilkties” uz lasīšanu, vai ne? Vairākkārt grāmatnīcā apstaigāju plauktu, apskatīju, pacilāju, pa laikam pamanīju kādas atsauksmes, līdz beidzot nopirku. Izrādījās, ka ne man vienai tāda interese, arī jaunā paaudze minēja, ka būs jāpalasa un jāsaprot, kas tur ir “tāds”, tāpat draudzene izteicās, ka būtu interesanti izstudēt šo materiālu, un te nu mēs esam. 😉 Tātad Andris Kalnozols "Kalendārs mani sauc", un uzreiz piebildīšu, ka man, pat zinot, kas šeit ir Kalendārs, tik un tā vairāk raisījās asociācijas ar aicinājumu nevis vārdu 😉

Interesanti, ka brīdī, kad ar draudzeni bijām apspriedušas, ka nu jau man šī grāmata ir mājās un drīz ķeršos klāt, izlēmu “pašķirstīt” internetu, vai nav atkal kas jauns par šo parādījies, un – še tev, gabaliņš iekš raidījuma “Grāmatu stāsti”,

https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/gramatu-stasti/laligaba-laureati.-kristofs-onodibio-un-vina-birmiete.a143695/

kurā apmēram no 2. līdz 6. minūtei tiek runāts tieši par “Kalendāru” gan kā LaLiGaBa laureāti debijas jomā, gan arī pausts viedoklis par izlasīto, turklāt viedokļa paudējs ir aktieris Raimonds Celms, kas arī izrādās liels grāmatnieks.

Un tā nu vasaras brīvdienas starp dārza darbiem un kārumiem līdzās bērnu grāmatām tiek veltītas arī pašai interesantu lasāmo gabalu baudīšanai. Nestāstīšu sižetu, jo tas atrodams visādās vietās, bet uzreiz teikšu, ka piesaistīja grāmatas stils – it kā dienasgrāmata, it kā notikumu hronika, meklējumi un pārdomas. Vairākās vietās grāmatā, protams, atkal parādījās līmlapiņas, dažviet riktīgi sanāca smiekli par izteikumiem, idejām, citviet sažņaudzās sirds par līdzīgiem piedzīvojumiem vai sajūtām, un pilnīgi noteikti varu sacīt, ka patiešām ir vērts izlasīt kaut vai tāpēc vien, lai aizdomātos, ka uz pasaules mēs esam tik dažādi, bet kurš gan īsti ir tas “normālais” un kurš – nē? Ja tā labi padomā, cik gan daudz apkārt ir ļaužu, kas zina kaudzēm dažādu gadskaitļu, vēsturisku notikumu, anekdošu, augu nosaukumu vai vēl visu ko citu, ko taču droši vien ielāgojuši kādu īpašu iemeslu dēļ, un vai viņus tādēļ sauc par dīvainiem? Var gadīties visādi... taču arī iemācīties no galvas kalendāru no vienas puses, nav nekāda nieka lieta, bet – no otras – kas gan tur sevišķs, īpaši, ja cilvēkam ir kāds motīvs to darīt. Jāatzīstas, ka arī es zinu lielu daļu kalendāra no galvas, gan ne gluži tā, ka ar datumiem, lai gan ir jau arī tie, bet vairāk tā – kādi vārdi kopā vienā dienā. Tas bērnības noplēšamā kalendāra nopelns, kad ik dienas noplēs veco lapiņu un apskati gan vakardienas, gan arī šodienas vārdus.

Viens no sāpīgajiem mirkļiem, kad Oskars stāsta par to, kā nokļuvis “klīnikā”, liek aizdomāties par ikdienā darbā vērojamo – cik daudz gan mums skolās nākas sastapties ar dažādiem it kā dīvainiem bērniem, kaut patiesībā viņi varbūt ir vienkārši introverti, baidās no sabiedrības, maz socializējušies vai piedzīvojuši kādas sāpīgas situācijas, bet tāpēc vismaz mūsdienās, šķiet, viņus pie ārsta un uz klīniku neved, ar zālēm nespricē atšķirībā no tiem laikiem, par ko vēsta grāmatas varonis. Turklāt stāsta fragments par diviem klīnikas puišeļiem, kas darīja pāri citiem iemītniekiem, un, iespējams, kaut kādā veidā arī darbiniekiem, tik smeldzīgs, jo, kā saka pats Kalendārs – viņš arī nav varējis neko pasākt, noskatījies tikpat bezpalīdzīgi uz notiekošo. Cik bieži gan ar to nākas saskarties...

Grāmatas stāstījums ieturēts tādā skolnieciskā stilā, vismaz sākumā tiešām tāds apmēram sākumskolēna vēstījums, taču laika gaitā tas kļūst pilnīgāks, bagātīgāks, jo Oskars raksta un tātad arī izkopj savu valodu. Arī tas, ka viņam rakstot izteikties ir vieglāk nekā runāt ar cilvēkiem (to viņš bez grūtībām var tikai pa telefonu, iespējams, tad nav jāredz sarunu biedra sejas izteiksme, iespējamās reakcijas, vari pārtraukt sarunu, kad vēlies – diezgan raksturīga mūsu laikmeta iezīme, vai ne?), savukārt runāt tikai ar tiem, kas neko speciāli nejautā, neuzbāžas – it kā varētu šķist savādi, taču – vai gan ikviens neesam ar to saskārušies? Kā pamanīju kādā no atsauksmēm par šo grāmatu – reizēm Oskars izsakās kā mazs bērns, bet reizēm gudrāk par daudziem pieaugušajiem, un jāpiekrīt, jo bija gana daudz atziņu, kuras arī te nocitēšu. Turklāt mana pieredze rāda, ka reizēm tiešām tie, ko uzskatām par garā vājiem vai savādiem, ”nepareiziem”, ir redzīgāki, jūtīgāki pret apkārt notiekošo par “pareizajiem, normālajiem”. Šeit gribas atsaukties uz Raimonda Celma “Grāmatu stāstos” pausto domu, kas tad ir slims un kas ir vesels. Paldies Tev, Raimond, par šo atziņu, ļoti “aizķēra”! 👍 Arī grāmatas 128.lpp. Oskara dialogs ar mācītāju Arvīdu, kurā viņš saka, ka grib būt vesels, jo visi ir, un mācītājs viņam oponē, manuprāt, spilgti parāda to, ka mēs jau tikai tā iedomājamies, ka tas ir vesels, bet tas slims, taču patiesībā, vismaz attiecībā uz garīgām kaitēm to ir ļoti grūti noteikt – vai nu gluži katru, kurš nesarunājas ar visiem pretimnācējiem, sauksim par slimu? Tāds pārdomu mirklis... Gluži tāpat kā Oskara pārdomas par kaunu grāmatas 182.lpp. – par to kaunu, kad cilvēki, kas pazīst kādu citādo, kaunas par šo pazīšanos un vismaz noteiktās situācijās izliekas nepazīstam, jo tas, lūk, ir citādāks...

"Tiem, kam dzīvē ir vairāk notikumu, ir arī lielāks apjukums no patiesības. Un cilvēki jau pārsvarā melo tāpēc, ka viņiem kaut kas nepatīk patiesībā. Viņi grib savādāk, un tad viņi tā saka." (34.lpp.) Jāpiekrīt vien ir – cik gan bieži gadās, ka gribētos par kaut ko notikušu nemaz nedomāt un nerunāt, jo neiznāca jau tā, ka gribējās...

Interesanti, ka Oskars nolēmis padarboties ar telefongrāmatu (šķiet, ne visi vairs šodien zina, kas tas ir 😋) un līdzās tam top atziņa, ka daudziem veciem un vientuļiem cilvēkiem gribas parunāt kaut vai pa telefonu, jo bieži jau nav vairs neviena, ar ko runāt.

Tas brīdis, kad Oskars stāsta par izrādi, ko noskatījies – akurāt kā stāstītu bērni par filmām vai lugām, un tad izrādās, ka šo izrādi sauc “Pērs Gints” (186. – 187.lpp.) – smiekli caur asarām, jo stāstījums patiesi amizants, bet konkrētajam personāžam gauži atbilstošs, un, kad nu vēl izrādās, ka šis notikums Oskaru iedvesmojis lasīt lugas, tad jau tā pavisam labi ap sirdi paliek...

Atziņa man pašai “Teātris ir izlikšanās. Tā man sākumā likās. Es domāju, ka teātris ir telpa, kur sanāk aktieri un izliekas par cilvēkiem, kas dzīvo savādāk nekā viņi paši. (..) Man sākumā likās, ka izlikties ir tas pats, kas melot, bet tad, kad es līdz galam izlasīju Ibsena lugu, man kļuva skaidrs, ka Pērs Gints daudz vairāk ticēja tam, ko viņš meloja, nevis tam, ko citi redz patiesībā.” (189.lpp.) uzdzina pārdomas par to, ka reizēm, šķiet, vairāk teātris ir mūsu ikdienas dzīve, nevis tas, ko redzam īstajā teātrī uz skatuves, jo allaž ir šķitis, ka no skatuves tomēr “jāmelo” tā, lai skatītājs noticētu, bet sadzīvē mēs nemaz tik ļoti nepārliecināmies par to, vai noticēja un vai tas vispār ir svarīgi.

“Neviens nevienam nepieder, izņemot to, ka mēs drīkstam izvēlēties būt piederīgi bērniem, otram, Dievam vai dabai. Kā nu kurš to domā.” (209.lpp.) Tieši tā – kā nu kurš to domā. Manuprāt, mēs katrs esam sava ceļa gājējs, un ar katru cilvēku, ko sastopam, paejam kopā īsāku vai garāku ceļa gabalu, kaut ko iegūstot no šī gājuma, un, iespējams, arī piederot, - akurāt domājams gabaliņš...

“..savest kārtībā savu dzīvi un nokārtot attiecības ar cilvēkiem, kuri man ir darījuši labu. Man liekas, ka ikdienai no tā arī vajadzētu sastāvēt. Sakārtot ap sevi istabu un domas, pateikt paldies cilvēkiem, kas tev kaut ko ir devuši, neko neprasot pretī.” (219.lpp.) Cik ļoti jauki būtu, ja mums izdotos katram ap sevi radīt šo kārtību, darīt labu un neko neprasīt pretī... Vai tas maz iespējams? Esmu piedzīvojusi, ka ir iespējams, un tās sajūtas ir brīnišķīgas – kā tāds spēka malks tālākām gaitām...

Šai grāmatā ir arī tādi smejamgabaliņi, piemēram,

“”Skaitļotājos” dzīvo bezpajumtnieki. Diezgan burtiski, jo pusei mājas nav jumta." (240.lpp.)

“Negaiss ir interesants vārds. Ne-gaiss. Tas, kas vairs nav gaiss. Kurš, nez, izdomāja pērkona laikā noliegt gaisu?” (257.lpp.)

“Bet man pašam galīgi neliekas, ka Kolumbs atklāja Ameriku. Kolumbs vienkārši ir pirmais, kurš tai zemei pielika savu vārdu. Galu galā tie indiāņi jau sen bija atklājuši savu zemi. Ar pirmajiem soļiem. Nemaz nerunājot par tiem putniem un skudrām, kas tur rāpoja sen pirms tam. Vai tām šūnām, kas izvazājās no ūdens un nesaprata, kur dēties.” (151.lpp.)

“Un tad es domāju par sevi. Man liekas, ka es negribētu nevienam šaut, bet savu pilsētu aizstāvēt gan es varētu. Sazagtu visādas notekcaurules un aku vākus un apkarinātos ar tiem kā bruņām. Lai man nevar trāpīt ar lodēm. Un tad es savāktu visus kabačus, kas ir pie Janīnas vai baznīcā burkās, vai dārzos. Un tad es tos sanestu uz pilsētas kalna virsotni (tas saucas Pilskalns) un mestu pa tiem stulbeņiem, kas gribētu nākt manā pilsētā un spridzināt ielas, pa kurām man tik ļoti vajag iet, un mājas, kurās visi labprāt dzīvo, un tur ir arī sunīši un kaķīši taču.” (153.lpp.)

No vienas puses, var teikt, ka izsauca smieklus, bet no otras puses – neiztika arī bez pārdomām šais vietās, gluži kā bērnu teiktie vārdi, kas reizē ir gan mīļi smieklīgi, gan ar kādu dziļāku domu graudu pildīti.

Grāmatai tuvojoties izskaņai, kad jau piedzīvota gan Oskara organizētās zupas virtuves gaita, gan savdabīgas teātra izrādes iestudēšana, dažādu cilvēku satikšana un iepazīšana, kā vērtīgs atgādinājums nāca nodaļa, kurā ierakstīts mācītāja Arvīda sprediķis , kurā gan lasāma Pāvila vēstules korintiešiem 13.nodaļa par mīlestību (“Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis”), gan arī paša mācītāja vārdi – tik patiesi un sirsnīgi, it kā ikdienišķi, varbūt mazliet smieklīgi, bet iz dzīves, jo – kas gan mēs esam bez mīlestības, bez spējas sajust, iejusties, just līdzi, būt līdzās? (313. – 316.lpp.)

Un jā, “Pēdējās nedēļas sākums” 321.lpp., kad Oskars dodas ceļojumā un mācītājs viņam novēl svētīgu ceļojumu, bet “es pats to saucu par iešanu pretī. Iešanu pretī ticībai, cerībai un mīlestībai, kā teica Pāvils pagājušajā pirmdienā. Tā ir iešana pretī, iešana meklēt. Ja ir jābūt godīgumam un svētībai, ja ir jābūt līdzcietībai un izturībai, ja ir jābūt draudzībai un sapnim, ja tam visam ir jābūt, tad nav laika gaidīt. Nav laika gaidīt, ka tas varētu atnākt. Tas var arī neatnākt. Tāpēc ir jāiet tam pretī. Un vienmēr tas ir jādara tagad.” Tādā mazliet Imanta Ziedoņa garā, vai ne? Bet – ir jāiet meklēt to, kas mums katram visvairāk vajadzīgs, kas dod spēku, prieku, enerģiju, jo sevišķi šajā savādajā laikā, kad brīžiem sāc ticēt tikai tam, ko redzi savām acīm, bet ne tam, ko dzirdi vai izlasi ziņās... Ir jāiet meklēt un jācenšas sevi un apkārtni piepildīt ar to, kas labs un vērtīgs, noderīgs.

Paldies Andrim Kalnozolam par mazliet citādu skatījumu uz pasauli! Bija to vērts! ❤