'%3e%3ctitle%3eheart%3c/title%3e%3cpath d='M16 29.728q-0.448 0-0.8-0.32l-11.136-10.752q-0.16-0.16-0.48-0.48t-0.992-1.152-1.216-1.76-0.96-2.144-0.416-2.464q0-3.936 2.272-6.144t6.272-2.24q1.088 0 2.24 0.384t2.144 1.056 1.728 1.216 1.344 1.216q0.64-0.64 1.344-1.216t1.728-1.216 2.144-1.056 2.24-0.384q4 0 6.272 2.24t2.272 6.144q0 3.936-4.096 8.032l-11.104 10.72q-0.32 0.32-0.8 0.32z'/%3e%3c/svg%3e)
4.06.2024.
Šīs sezonas pēdējā abonementa izrāde, par kuru – atzīšos godīgi – man bija ļoti bail, kas tik nu tur būs (gan no iespējamās vardarbības viedokļa, jo stereotips par jēdzienu “Sads” turēja ciet, gan no izpausmēm, ko varēja vērot izrādes tapšanas laikā), tāpat kā iepriekš no “Suņu ciema Nelaimes lāča”. Tagad, kad abas piedzīvotas, jāsaka, ka laimīgā kārtā ar bailēm kaut kā tikts galā un abas reizes tās izrādījās mazliet “lielas acis”, bet – pirmoreiz iznāku no izrādes ar tiiik milzīgu mežģi prātā, ka tagad nevaru saprast, kā lai atšķetina un satamborē gludā domu ritējumā…
Šoreiz stāsts ir par Klāva Meļļa un Rūdolfa Gediņa radīto vājinieku operu “Marats/Sads” Latvijas Nacionālajā teātrī, kas tapusi pēc vācu dramaturga Pētera Veisa lugas “Žana Pola Marata vajāšana un slepkavība, iestudēta Šarantonas dziednīcas teātra trupā de Sada kunga vadībā” motīviem. Uzreiz atzīšos divās patikšanās – Edgara Mākena mūzikai un aktierspēlei, jo tā jandalēties uz skatuves, kā to darīja viņi, - nu tas ir ko vērts! Tāpēc "Bravo!" visam aktieru sastāvam - Inārai Sluckai, Kārlim Reijeram, Matīsam Budovskim, Egilam Melbārdim, Romānam Bargajam, Artim Drozdovam, Mārtiņam Brūverim, Egonam Dombrovskim, Raimondam Celmam, Laurai Siliņai, Annai Klēverei (un Annai daudz laimes dzimšanas dienā, kas bija tieši izrādes dienā!), Daigai Kažociņai, Ancei Kukulei - Sniķerei, Indrai Burkovskai, Līgai Zeļģei! Atsaucoties uz teātra mājaslapā lasāmo Normunda Balmaņa atsauksmi (citēju): “Būt jukušam ir vienkārši, notēlot jukušo un ticami, tas ir jāmāk!”, varu tikai cieņā noliekt galvu tam, kas bija vērojams aktieru izpausmēs. Abas ar draudzeni spriedām, kā, diez, pēc tam ar nogurumu, no vienas puses, un ar pašu fiziskajām izpausmēm, no otras puses, jo pusotru stundu riņķot apkārt visādiem soļiem, veikt vissavādākās kustības un sejas grimases (vai tas varbūt grima nopelns?), un pēc tam, mājās dodoties, neturpināt joprojām raustīt roku vai ik pa brīdim iesaukties nesaprotamā skaņkārtā – diez vai tas ir viegli? Nu labi, nav teātris nekāda vieglā māksla, tas tikai mums no malas tā izskatās - paskatījāmies kumēdiņus, pasmējāmies vai papukstējām un beigta balle. Patiesībā jau tas ir milllzīgs, mežžžonīgs darbs, kas tiek ieguldīts, un tad noteikti ir reizes, kad žēl tā visa, jo vai nu skatītāji parastie vai kritiķi speciālie nesaprot, pārprot, aizvaino ar savu vērtējumu, pat varbūt tikai ar kādu mazu frāzi, viena tēla vai izpausmes nesapratumu, bet mieles paliek visai komandai. Un droši vien mēdz būt arī gadījumi, kad aktieri paši pinas un tinas tajā, ko tad šoreiz režisors iecerējis, meklē tās atslēgas un nevar vien atrast, jo kaut kas ir pretrunā pašam sevī.
Atbraucot mājās, ar skubu metos lasīt oficiālās recenzijas, kas rodamas teātra mājaslapā. Lasīju, lobīju, funktierēju, pārskatīju skatītāju viedokļus, kuru nav diži daudz, arī sociālajos tīklos lasīto, ko par izrādi teikuši man vairāk vai mazāk zināmi cilvēki, no kuriem daži ir, bet daži nav (tikai tādā skatītāja, teātra mīļa režīmā) profesionāli vērtētāji. Un arī no šī man skaidra bilde neradās, sasodīts! Nē, nu ne tā, ka nemaz neradās, bet kaut kā vēl jāsalīmē kopā, un to klīsteri nevar atrast vai sabrūvēt…
Jā, ir cilvēki, kas saka, ka šobrīd vardarbības jau tā ir gana daudz riņķī un apkārt, un es varu tam tikai pievienoties, jo arī man šķiet (par to jau rakstīju pēc “Suņu ciema…” noskatīšanās), ka tāpēc vien, ka mēs par vardarbību runājam, tā mazāka nekļūst, un arī mācīties cilvēki lielākoties mēdz no savām, ne citu kļūdām. Vai, runājot par ciešanām, arī to kļūst mazāk? Diez vai… Bet, iespējams, ka režisoram vai sabiedrībai ir nepieciešams izsāpēt, izrunāt, izgriezt uz āru (kā izrādes tēliem – iekšas uz āru) to, kas viņus sāpinājis, darījis gauži, lai pēc tam dzīvotu tālāk ar mierīgu sirdi.
Ja rudenī, pēc “Spēlēju, dancoju” noskatīšanās programmiņu tāpat kā savas lasāmgrāmatas papildināju ar līmlapiņām, tad šorīt programmiņā rodamo interviju ar režisoriem “izrotāju” ar pasvītrojumiem ar domu, ka tas varētu palīdzēt. Jā, neesmu nekāda dižā “vēsturniece”, kas varētu spriest par Franču revolūciju un ar to saistītajām norisēm, tāpēc viennozīmīgi varu piekrist šajā intervijā Klāva Meļļa vārdiem: “Mēs, aktieri, varbūt, varam iemācīties visu, vispārīgi ņemot, - bet piespiest skatītājus izstudēt Franču revolūciju – varam tikai sapņot.” Priekšstats par to mums lielākoties no literatūras un kino, varbūt kādam bijis arī fantastisks vēstures skolotājs, lai gan liela daļa vēstures stundās mācītā, man šķiet, mēdz sakņoties arī konkrētā pedagoga pārliecībā – ko tieši viņš domā par konkrēto laikmeta norisi.
Kā lasām teātra mājaslapā izrādes pieteikumā, “tas ir dzīvnieciski juteklisks un filozofiski pielādēts darbs, kas risina jautājumus par revolūcijas nepieciešamību un to, vai pārmaiņām jāsākas sabiedrībā vai īpatnī”. Jā, un kas tad ir pārmaiņas, kālab cilvēkam tās vajadzīgas, vai varbūt – tieši otrādi, nav vajadzīgas, jo kālab tad ir gan revolūciju piekritēji, gan pretinieki? Un tas jau nav stāsts tikai par revolūciju, bet par jebkurām izmaiņām sabiedrībā, lai tās būtu reformas kādā jomā, citāds dizains, citāda mode vai citāds dzejas pantmērs. Un raug – atrodu interviju ar Kārli Reijeru (tiesa gan, nedabūju izlasīt visu, jo neesmu konkrētais abonents…), bet ar šo atziņu jau varu kaut ko iesākt: "Stāsts ir par to, ko ar revolūcijām izdara tie cilvēki, kas nāk pie varas pēc tam, un kā viņi šīs revolūcijas tulko." Jā gan, idejas jau bieži vien ir labas gan revolūcijām, gan reformām, bet tikai pēc tam, kad tās notikušas, izrādās, ka vai nu kas nogājis greizi, vai kāds “neīstais” cilvēks kur gadījies, vai vēl kāda ķibele notikusi, un rezultātā sanāk ne gluži tas, kas iecerēts.
Un tad atradu nākamo domu, kurai pieķerties - Marķīza de Sada lomu atveido Ināra Slucka, kura stāsta par, viņasprāt, svarīgākajiem izrādes jautājumiem: "Tās ir pārdomas par to, kas ir kas? Kas tad ir svarīgākais – ola vai vista? Es sev esmu noformulējusi, ka marķīza de Sada uzskats ir, ka vispirms cilvēkam ir jākļūst iekšēji brīvam un tikai tad viņš var būt ārēji brīvs. Savukārt Marats uzskata, ka vispirms vajag šo ārējo brīvību, šo revolūciju, kas visu gāž, un tikai tad var nonākt pie iekšējās brīvības.” Arī par šo spriedām, ar draudzeni mājup braucot, - kas tad ir svarīgāks – katrs atsevišķi vai visi kopā, kura interesēm dot priekšroku un kā attīstīties sabiedrībai, kas taču ir kopums, ja katrs indivīds “rok” tikai savu “lauciņu”, neņemot vērā citus? Nu jā, un tā ir mūsdienām raksturīgā iezīme, kad katrs viens ir svarīgāks par citiem, kad katrs jāpieņem tāds, kāds viņš ir, viena alga, vai vienāds vai atšķirīgs no citiem, un kādēļ atšķirīgs, jo, kā zināms, ir atšķirības, ko nevaram ietekmēt, bet ir arī tādas, ko varam izauklēt, pavērojot apkārtējās norises un kultūras un ētikas normas, nevis uzstādot savu “es” augstāk par visu citu. Jāāa, filozofijai šis darbs “pievelk” viennozīmīgi…
Vērojot norises uz skatuves, bija daži mirkļi, kad gan, godīgi sakot, gribējās spiest ausis ciet, jo norises uz moku sola, par kurām tika stāstīts, nav mans mīļākais žanrs, iztēle ved savos labirintos un acu priekšā “zīmējas” ainas no senlaikiem, kad taču tās sodu izpildes tiešām ir bijušas kā veselas izrādes jeb šovi, mūsdienu vārdiem runājot, uz kurām pilsētnieki ieradušies apmierināt savu – asinskāri, ziņkārību, instinktus?... Vai varbūt – atbrīvojot sevi no tām dziņām, kas slēptas varētu gruzdēt mums katram iekšā, tikai tās izpaust neļauj laikmets, sabiedrības viedoklis, statuss, un tad, redzot tās mokas un vardarbību, tiek gūts kaut kāds apmierinājums, atvieglojums?
Savukārt epizodes, kad no abiem balkoniem tika pausts par Maratu, kāds tad nu viņš bijis bērnībā un skolas gados, ko sasniedzis vai vēlējies, man no vienas puses atgādināja politiķu jandāliņus priekšvēlēšanu laikā, kad katram tiek atrasts kāds “melnums aiz naga” pat tad, ja viņam tāda (konkrētā) nemaz nav, un no otras puses saskatīju līdzības ar sociālajos tīklos tik aktuālajiem komentāriem par visu apkārt notiekošo, jo “katram” (lielākoties, vai ne?) ir viedoklis, un to vajag paust, neskatoties uz to, cik tas patiess, aizvainojošs, attiecināms uz konkrēto situāciju. Un tās bumbiņas, kas kā sniegs, kā krusa, kā lietusgāze nāca lejā, man asociējās ar to reizēm neapturamo lavīnveidīgo straumi, kas mūs pārklāj, ierauj sevī arī tad, ja nemaz to nevēlamies, vienkārši esam tur bijuši tuvumā.
Nu tā, laikam viens žūksnis filozofijas būs aptamborēts. Tagad vēl pie godīgas atzīšanās piederētos pateikt, ka visu cieņu arī skatuves noformējumam jebšu scenogrāfijas un kostīmu darinātājam Adriānam Tomam Kulpem par spēlēšanos ar visu no “iekš- un ār- puses”, un no sirds cerēt, ka Marata jebšu Kārļa Reijera ciešanas, mērcējoties tai slaimam (tā taču to sauc? Man skolēni reizēm atstiepj uz skolu un tad ķēpājas, kamēr uzrūcu un lieku gādāt atpakaļ uz mājām…) līdzīgajā vielā nav tik lielas, kā izskatās no malas, un ir viegli nomazgājamas un veselību neskādējošas, tai pašā laikā radot gana pilnvērtīgu priekšstatu par to, cik grūti ādas kaitēm sirgstošie varētu sajusties. Un, protams, varam arī iztēloties šo vielu par tiklab olbaltumu, kurā uzturas svaigi perēts cālis kā jauna dzīvība un ideja, vai vanckaru, kas aizperēts un lāgā nekas nav sanācis ne no idejas, ne izpildījuma, kā tas ar reformām un revolūcijām mēdz gadīties…
Un tad nu vēl jāatzīstas, ka mēģināju ķīķerēt, kurš no aktieriem akordeonu spēlē “īstāk”, kurš mazāk īsti, jo man tas šķiet riktīgi sarežģīts instruments (bet skanēja tiešām labi, tāpat kā dziesmas!). Iespējams, kādam šis liksies smieklīgi, kādam – aizskaroši, bet – tādas trakomājas izpausmes, kad viens aizdomīgi smaida, cits bezmērķīgi riņķo, vēl kāds bāžas citam virsū vai piecas dāmas nevar vienoties, kura būs kura, - manā ikdienas darbā ir visai bieži sastopamas, līdz pat sajūtai, ka kāds konkrēts prototips ikdienā redzams, jo – bērni gan ir patiesi, bet reizēm arī tās izpausmes lielā barā daudz neatšķiras no tāda jandāliņa, kādu vērojām šai izrādē. Jā, jā, arī vardarbīgās noslieces, kad kādam klases vai skolas biedram varētu “rīkli pārgrauzt" gan no neiederēšanās viedokļa, gan vienkārši tāpēc, ka “viņš uz mani ne tā paskatījās”.
Nu tā, šoreiz, iespējams, sanāca gauži citādāk nekā parasti, jo arī izrāde bija citādāka nekā ierasts, kas gan nenozīmē, ka sliktāka, vienkārši man laikam vēl jāpaaugas vai arī jāpastudē filozofija un vēsture, bet varbūt tomēr literatūra. Bet tik un tā – paldies visiem, kas šo radīja un izturēja, un lai citas izrādes top vieglāk un varbūt arī saprotamāk, ar mazāku ciešanu devu!