29.11.2024.

            Tieši pirms mēneša – 28.oktobrī – kopā ar pusi no ģimenes vīriešiem piedzīvoju izrādi, kurā spēlēja tikai vīrieši. Šodien, kad mēnesis riņķī, laiks citai izrādei, kurā savukārt spēlē tikai sievietes, un šoreiz es to skatos viena. Savā ziņā simboliski, jo zinām taču, ka esam katrs no savas planētas, un skaidrs arī tas, ka politiskās spēles un valsts būvēšana nav gluži tas pats, kas citu sieviešu ievilināšana smaržvielu pasaulē, lai arī ar biznesu saistītā... Un, protams, tikpat simbolisks man šoreiz šķiet izrādes nosaukums, par kuru Instagram ierakstā atzīmēju, ka man bija smaržīgs piedzīvojums Paradīzē, kuras vārds ir Nacionālais teātris. Jā, un, lai gan neesmu ne dažādu TOPu veidotāja, pētītāja un statistika vai sekotāju skaits man nešķiet svarīgi, tomēr jāpiezīmē, ka arī konkrētais Instagram ieraksts tāds zīmīgs – apaļš divsimtais (blogā gan par teātra izrādēm – “tikai” 108., maz, vai ne? Ja pieskaita grāmatu sadaļu, tad ir krietni vairāk... Joks, kā jau liela daļa statistikas...)

            Tātad – savādais, statistikas papildinātais ievads – par režisores Endīnes Bērziņas šajā pavasarī Nacionālā teātra Jaunajā zālē uzvesto Mārgaretas Perijas traģikomēdiju “Laiks Paradīzei”. Pamanījāt – “Paradīze” ar lielo burtu? Un tā nebūt nav tā vieta, kurp domājam nokļūt brīdī, kad dosimies pa varavīksnes tiltu ar citu sauli parunāt, bet gan nopietns biznesa plāns... Taču pavisam savādā kārtā šim “biznesa plānam” ir visciešākā saistība ar mums ikvienam tik ļoti vajadzīgo novērtējumu, vēlmi būt pamanītam un saņemt kaut mazu atzinības devu, smaidu, labu vārdu, kaut vai atbildi uz sveicienu, kas taču tāds nieks vien ir, bet mēdz cilvēku apgaismot un sasildīt arī tumšā dienā... Jā, tieši tā sākas izrāde, kurā divas māsas – Daces Bonātes Gabriela un Daigas Gaismiņas Beibija – sarunājas par savām dienas gaitām, kad vienai no viņām veikala pārdevēja pat nav atņēmusi sveicienu, nerunājot par smaidu vai acu skatienu, un tad nu diena sagandēta gan. Tiesa, cepumiņi tomēr veikalā nopirkti, un tie tiek garšīgi nočāpstināti, tā teikt – saldākai dzīvei, vismaz kāda kompensācija par neizdevušos komunikāciju... Ak, pazīstamā “emociju apēšana”... Un abas māsas – tik atšķirīgas, ka izrādes gaitā nemaz nebrīnos par vienas panākumiem, kuri gan finālā man šķita mazliet neizprasti, vai arī... tas bija simbols sava veida vilšanās sajūtai, ko piedzīvojam brīdī, kad kārotais sasniegts, bet varbūt sava veida atzīšanās tajā, ka daudzas “biznesa piramīdas” bieži vien sabrūk kā kāršu namiņi tieši tai brīdī, kad esi paspējis tām noticēt? Jā, viela pārdomām...

            Lai nu kā ar to biznesu, domāju, ka mēs katrs pazīstam situācijas, kad vai nu paši esam iesaistījušies vai iesaistīti kādā pasākumā, par kuru tiek solītas brīnumu lietas (jums tikai jānopērk “starta komplekts”...), vai tādā piedalījušies mums pazīstami un tuvi ļaudis, vēlāk mēģinot ievilināt arī mūs, turklāt zinām arī gadījumus, kad pēcāk no šiem “valgiem” ir grūti un pat neiespējami tikt vaļā... Tāpat gan jau ir arī gana daudz situāciju, kur cilvēkam tiešām ir pārdevēja un iedvesmotāja talants tiklab patiesi, kā “apvārdojot zobus” piedāvāt cilvēkiem viņiem vajadzīgas, noderīgas, bet reizēm – varbūt pavisam nevajadzīgas lietas, kuras taču... ir katram sevi cienošam cilvēkam... un jūs brīnīsieties, kā agrāk bez tām iztikāt... Tā arī izrādes dāmas – bez divām jau minētajām vēl arī tikpat burvīgās un šarmējošās katra ar savu “odziņu” – Lienes Sebres Aleksa, kura iesāk visu šo iesaistīšanu un uzrunāšanu, Marijas Bērziņas Lorija, kura izturas ar zināmu skepsi un vēlas skaidri saprotamus norādījumus par to, kas un kā jādara, lai gūtu panākumus, azartiskā Samiras Adgezalovas Karla un viņas draudzene Sanitas Paulas Antija, kura spēj pateikt “nē” biznesam un sasniegt savu sapni, šķiet, aktiermeistarībā, izdarot izvēli par labu tam, ko pati uzskata par svarīgāko. Un kur tad vēl suģestējošā Evijas Krūzes Fionas Frenksas balss, kas tik psiholoģiski niansēti spēj iedarboties uz klausītājiem/skatītājiem, ka jau šķieties pats klātesot šajā “Paradīzes” konferencē, kurā kopā sanākušas gandrīz visas iesaistītās dāmas, kas jau “kļuvušas par ģimeni”! Ikvienā varam saskatīt kaut ko no sevis vai sev apkārt sastaptiem personāžiem, atpazīt ikdienas sajūtas, šaubas, pārdomas, kaut vai mirkļos, kad lielās konferences ietvaros jādalās pieredzē, tādējādi “veidojot un stiprinot komandu”... Neiebildīšu, ka komandai jebšu kolektīvam jābūt tuviem un atklātiem, godīgiem, lai spētu labi sadarboties, taču – vai vienmēr kolēģi (lai arī kādā nodarbē...) būtu jāuztver kā draugi, ārpus kuriem savas privātās dzīves nemaz nav? Un vai allaž viņi spēs līdzi just, būt patiesi, vai tomēr reizēm tā būs tikai poza, kuru ievērot liek biznesa attiecības, darbošanās vienotā “lauciņā” un bailes no konkurences? Ne jau velti ceļā uz zāli ir divi lieli plakāti, vienā no kuriem lasāms “Vienmēr esi tu pati... bet ne līdz galam...”. Taisnība jau vien ir – reizēm savu atklātību nožēlojam vien tāpēc, ka mums tā sāp pašiem un šķiet, ka citiem šāda “iznākšana no skapja” būs iespēja mūs sāpināt vēl vairāk, bet citreiz tā pēc, ka liekas – no ko es te ar tādām stulbībām, izskatījās galīgi “crazy”... Patiesībā jāskatās uz otra plakāta tekstu – “Neuztraucieties, ko par jums domā citi. Visdrīzāk viņi nedomā neko.” – akurāt, kā saka psihologi un citi speciālisti, “pa lielām šaibām” mūs ikvienu interesējam tikai mēs katrs pats, lai arī cik narcistiski tas neizklausītos... Jāatzīst, ka viena no “skapja” tēmām ir draudzeņu Karlas un Antijas seksuālā orientācija, kuru viņas savstarpēji atklāj uzreiz, taču citām – pamazām. Īsti gan nesapratu dažu skatītāju iziešanu no zāles tai brīdī, kad uz skatuves risinājās tieši šie mirkļi, acīmredzot tika aizskartas kādas īpaši jūtīgas stīgas... Savukārt Lorijas atzīšanās, ka viņa nokļuvusi lielos parādos un dalība “Paradīzē” ir viņas cerība nopelnīt, lai izkultos no šiem parādiem, bet iemesls parādu veidošanai ir tiiik aizkustinošs – vēlme uzlikt savai četrgadīgajai meitiņai visskaistāko kapa pieminekli pasaulē... Jā, cik gan mēs viens par otru zinām, un vai ir iespējams izmērīt sāpju dziļumu vai to, kā mēs katrs ar tām tiekam galā? Laikam gan nē...

            Lai arī bezgala sievišķīga no visām pusēm (tulkotāja Ieva Viese – Vigula, horeogrāfe Laura Gorodko, gaismu māksliniece Lienīte Slišāne, izrādes vadītāja Marija Avotiņa, producente Linda Helviga), tomēr pavisam bez vīrišķā pieskāriena neiztikt, un tas šoreiz ir apbrīnojami smalks un niansēts tērpos un scenogrāfijā (Andris Kaļiņins), viegli muzikāli gaistošs kā smaržīgie ēterisko eļļu mirkļi (Kārlis Tone), savukārt skaņas pieskatījuši skaņu režisori Reinis Indāns vai Lauris Stanke, un dāmām skatuves pārtapšanas brīnumus vieglus un reizē stabilus radījuši atbildīgie skatuves meistari Raitis Mackevičs un Kārlis Purvens. Ja par visu citu vīrišķajā izrādes pusē tā kā skaidrs, jo tā tehniskā sadaļa jau viņu rokās pavisam ikdienišķi, tad par to, cik ļoti burvīgi tērpi, kas tapuši tieši vīrieša veidoti, man bija ārkārtīgs prieks (tas baložpelēkzilais Aleksas bikškostīms, akdies, to audumu, krāsu un piegriezumu!... un tie citi ar`!)

            Izrāde, kas man uzdeva ne vienu vien “mīklu”, tai skaitā arī praktiskas dabas – vai tie smaržu viļņi, kas pa brīdim virmoja gaisā, bija tieši no izrādes “izpūsti”, vai arī skatītāji tos sanesuši zālē, bagātīgi šķiezdamies ar saviem krājumiem? Tāpat programmiņā lasāmais par aktrišu un viņu atveidoto tēlu gulēšanas paradumiem – vai tas ir stāsts par nosapņoto paradīzi, kur mēs katrs labprāt nokļūtu dzīves laikā un justos tik labi, cik vien iespējams un kārojas, vai tomēr vēlme izkāpt no nemitīgā vāveres riteņa, kurā griežamies cerībā pēc labākas, ērtākas, patīkamākas dzīves, kārojot pēc atzinības, slavas, naudas? Vai varbūt atgādinājums par to, cik svarīgs mūsu dzīvē ir miegs (par ko nu jau ceļ trauksmi arī mediķi, vērojot cilvēku hronisko neizgulēšanos dažādu sadzīvisku un sociālu iemeslu dēļ), un to, ka sapņi mēdz parādīt to, kā mums pietrūkst, par ko neuzdrīkstamies atzīties pat paši sev? Izrāde – mīkla, kas paliek prātā gan ar Gabrielas spārnu pūkām un, iespējams, kādaprāt, viegli “šīzīgo” ideju par sava vārda un eņģeļa saistību, izmantojot to veiksmīgā mārketingā, gan finālā skarbi šķindošo tukšo ēterisko eļļu pudelīšu šķindoņu un neveiksmīgu mēģinājumu tās izbirušas atkal savākt vienkopus gluži kā norises dzīvē, kad pirms kā jauna sākumā jāatskatās uz pagājušo.

            Ja esat gatavi paspoguļoties visdažādākajos sabiedrības spoguļos nesarkstot un nepametot zāli, pārdomāt par sevi un apkārtējiem, tad šī izrāde ir jums! Paldies visiem tās darinātājiem par uzdrīkstēšanos!

P.S. Pirms sākt šo rakstīt, izsaiņoju, izlasīju un samīļoju kādu īpašu atvadu dāvanu no cilvēka, ar kuru kopā pavadīti daudzi gadi darbiņā, un atcerējos seno teicienu par to, ka atmiņas ir vienīgā paradīze, no kuras mūs neviens nespēj izdzīt. Tā jau ir – lai vai kādas, tās ir un paliek ar mums, uzplīvo gan sauktas, gan neaicinātas, pavada un tiklab apgaismo, kā noēno dzīves ceļus, un ir labi, ka tā...

Double-click here to add your own text.