Lai nu kas, bet koncerti Nacionālajā teātrī ir kas īpaši sirsnīgs! Un tas nekas, ka Īstais teātra virtuves koncerts spiests pārtapt par Īstās sālsmaizes koncertu, jo galvenais ir satikšanās prieks, lai cik ilgi arī jāgaida!

Šis atkal ir pasākums, kas tiek izbaudīts vairākkārt. Vispirms jau kā abonementa īpašniece esmu godam klāt savā iedalītajā datumā un vietā. Sirds trīc no laimes ienākt atkal teātrī un satikt savus patiesi mīļos aktierus, sajusties gaidītai un ļauties baudījumam. Un diapozitīvi iekš foajē Ulda Siliņa vadībā ar iespēju minēt, kurš no aktieriem redzams kurā bildē - gluži kā bērnībā, kad skatījāmies ceļojumus, jubilejas un izlaidumus, ciemojoties pie draugiem un radiem! Pie reizes interesanti pavērot, kur tad nu katrs no zināmajiem abonementa "kaimiņiem" zālē ieraugāms, jo zināms, ka regulāri redzētus ļaudis  tomēr ar laiku ielāgo. Pēc koncerta sevī nosmējos, ka gluži tāpat kā draudzene, kas šo baudīja mazliet pirms manis, arī es atļāvos neuzvesties kā "pieklājīgai" abonementa publikai klātos, jo uz dejošanu un dziedāšanu atsaucos no visas sirds, finālā sirds lēca pa muti ārā un vienīgais mierinājums, ka gan jau pašiem aktieriem arī kādu brīdi vajadzēja atelsties pēc sirsnīgajiem dančiem, lai pēc tam pārsteigtu mūs ar "Li-li-li-li-li-li-li-li-li-li-lilioms" (kāds prieks ātri "atšifrēt" melodiju un pievienoties arī tādā variantā!)... Koncerts, kas patiesi "norāva jumtu", lai gan brīžiem jājautā - vai tad tev tāds vēl ir, trakā teātra gaidītāja? Iet pēc pasākuma mājās un līdz pat autoostai trallina gabaliņus no koncerta :))) Bet labāk lai norauj tos brūnos, blondos un cirtainos "jumtus", savukārt zaļais skārda lai paliek uz vietas, zem kura mums visiem satikties! 

Protams, pēc nedēļas dodamies kopā ar daļu ģimenes izbaudīt un satikt visus vēlreiz. Jāpiebilst, ka "pateicoties" datumu izmaiņām, es nebiju pirmā no mūsu saimes, kas šo skatīja ar sirdi un dvēseli, bet gan lielais dēls ar meiteni, un, ja nu jaunieši pārrodas no koncerta un spēj tikai sajūsmināti dvest, tad ko var gribēt no pārējiem? :))) Un, ja vēl pats uzraksta atsauksmi par pieredzēto, tikai mammai palūdz nopublicēt, tad laime pilnībā... 

Šoreiz sēžam uz skatuves 1.rindā un izbaudām to maģiju, ko nu jau kādu laiku tā pagrūtāk piedzīvot, jo tautiņdeju dejotāji taču arī stipri "nobremzēti" savās izpausmēs. Pavisam cita "garša"un smarža (šito kārdināšanu, mīļie! Bet labi, ka vismaz paši bijāt paēduši, nevar jau aktieri arī tikai no svaiga gaisa pārtikt...), šādi tādi "grēciņi", kas zālē sēdošajiem iet garām (un tieši tāpēc, uzzinot, ka grasos iepirkt biļetes vēlreiz, lielais dēls teica - mammu, lūdzu, tikai uz skatuves un pirmajā rindā!), un sirsnīgi acu skati, koķetēšana un smaidi, sajūta, ka esi īpašs un ļoti gaidīts, ka tieši tev tiek veltīta konkrētā dziesma ar visiem acu skatiem, žestiem un mīmiku, tāpēc nevar nesūtīt buču dziedātājam... Divas dziesmas un stāsti gan no sirds saraudināja, un tad tik ļoti noderēja vīra roka un plecs, ceru, ka nebiju ļoti nepieklājīga un pašiem dziedātājiem dikti sirdis nesāpināju... Un dejas atkal pāri visam, vidējais dēls nosmēja - ko nu trakiem vecākiem padarīsi... 

Milzu paldies visiem "Īstajiem" par atkalredzēšanās prieku, stāstiem un sirsnību, paldies par aicinājumu "Nāciet vēl!" - būsim! Visi pilnā sastāvā! Biļetes jau kabatā, atliek gaidīt ar maisu... Lai kā arī nebūtu, vai uz piparkūku, lāsteku vai sniegpulksteņu laiku, bet būsim! ❤

P.S. pēc 2 gadiem... 

Kā jau solīts, esam bijuši visa ģimene pilnā sastāvā uz Teātra dienas "Sālsmaizi". Sniegpulksteņu laiks... Pirmo reizi pilnā zālē (jo iepriekš, kopš pašas pirmizrādes, taču nedrīkstēja, bija jāizretojas...) tā, ka dejojot mazliet pietrūkst vietas plašām kustībām... Kārtējo reizi uz skatuves, kur šoreiz ir bezgala karsti, kā dēļ mazākais no skatītājiem jūtas viegli saguris, bet tomēr iztur līdz galam... Kārtējo reizi ar "mīlestības darbiem" līdzi aktieru iepriecināšanai, jo sociālajos tīklos pat ir rullītis, ka Teātra dienā bez dāvanas uz teātri nemēdz iet (paši uzprasījāties, tad nu lai jums tiek!)... Kārtējo reizi ar smiekliem un asarām, emociju plūdiem un dzirkstošām, smejošām un piemiedzošām acīm abās pusēs skatuvei... Pirmo reizi ar ukraiņu ļaudīm zālē (cik labi, ka var vismaz kādu mazu prieku iedot arī viņiem, lai gan sāpīgi, ka tas nāk caur tādiem notikumiem...). Pirmo reizi pilnīgi oficiāli un bezkaunīgi ļaujamies aktieru aicinājumam noēst pīrādziņus, kas tapa izrādes gaitā un kutināja nāsis - ejot garām galdam uz izeju, roka pasniedzas pēc kāruma ar īpašo garšu (piparus gan nav žēlojuši!)... Un joprojām prātā paliek doma, ka vajadzētu atnākt vēlreiz, kad varēs vairs "nemaskoties" un aktieri drīkstēs mūs cienāt ar savu meistaroto rosolu (rasolu?), lai visu šo baudītu vēlreiz līdz kaulam... Paldies jums, mīļie, foršie, un lai spēks visiem darbiem, veselība tiem, kas ""remontā" un prieks būt kopā visos iespējamos veidos! ❤