5.09.2022.

Ieiet bibliotēkā, lai atdotu kādu izlasītu grāmatu un tāpat vien piestāt pie jaunumu plaukta, ieraudzīt tajā grāmatu un nekavējoties paņemt lasīšanai, kaut biju plānojusi šoreiz neko nestiept mājās... Jā, tieši tā notika mana satikšanās ar Maijas Krekles grāmatu “Atraitnes dēls. Plūdoņa jūtas un dziņas”, kas ir pavisam jauns darbs, izdots ar “Latvijas Mediju” gādību 2022.gadā. Tā kā pašlaik esmu “attiecībās” ar Plūdoņa dzeju viena īpaša pasākuma gaidās, tad skaidrs, ka nevarēju nelasīt kaut ko arī par viņu pašu. Protams, kaut kas palicis prātā no vidusskolas laikiem, kad mūsu fantastiskā skolotāja Vita Vipule mūs veda literatūras un gramatikas dzīlēs (paldies Tev, Vita, par to!), stāstot un lasot tik daudz ko, ka mēs brīnījāmies, kā gan to var dabūt gatavu – bagātīgus vēstījumus iz autoru dzīves, milzumu piemēru gramatikas uzdevumos un vēl katram mūsu domrakstam galā burtnīcā pierakstītu īsrecenziju par mūsu paveikto! Un tomēr, ja pavisam godīgi, tad tas, ko no senlaikus lasītās dzejas atceros šobrīd, ir galvenokārt tas, kas vajadzīgs sākumskolas posmā un, protams, saviem bērniem lasīts priekšā bilžu grāmatās, “Rūķīšus un Mežaveci” un “Zaķīšu pirtiņu” ieskaitot... 😉

Šī bija tā reize, kad grāmatu iesāku lasīt ar pašas autores pēcvārdu, kurā viņa atklāj gan pieminēto personu dzīvesceļu pēc grāmatas lappusēs aprakstītajiem notikumiem, gan pastāsta par savu ceļu līdz šai grāmatai kopš 2009.gada, kad viņas rokās nonākušas Plūdoņa rakstītās vēstules. Interesanta ir autores atzīšanās, ka brīdī, kad viņa uzrakstījusi mazu rakstiņu “Mājas Viesim”, saņēmusi arī bargu kritiku no kādas skolotājas, kura aizrādījusi, ka tā nu gan nedrīkst – slavēto un slaveno dzejnieku “atmaskot”, ka viņš taču dzīvē bijis diezgan nešpetns, arī meitu ģēģeris un krogus gājējs, ko nu jaunieši padomāšot... Jāpriecājas, ka Maija Krekle no šīs kritikas nav nobijusies, bet gan turpinājusi iepazīt Plūdoņa gaitas, un rezultātā tapusi šī grāmata, kas brīnišķīgi apstiprina zināmo patiesību, ka gan dzejnieks un zinātnieks, gan zemnieks un sētnieks – visi ir dzīvi cilvēki ar savām jūtām, spēku un vājībām, un aicina uz pārdomām – vai gan labāk slēpt no visiem tos netikumus, kurus mēdz piedot cilvēkiem “parastajiem”, bet jo asi uzlūkot pie tādiem “neparastiem, mūzu svaidītiem” ļaudīm, vai arī ļaut viņiem sadzīvot ar saviem melnumiņiem tāpat, kā to dara visi “mazie gariņi”? Turklāt, kā labi zinām šais laikos, ļaudis interesē gan tas – aiz slēgtajām durvīm, citās mājās notiekošais, gan arī dažkārt populāri ļaudis tādējādi vēl “ceļ” savu pamanāmības latiņu augstāk... Savukārt, ja līdzīgus “pigorus” nostrādā vienkāršie ļaudis, tad par to zina labākajā gadījumā kaimiņi, radi un draugi, bet reizēm pat neviens gailis pakaļ nedzied...

Zinu, ka tagad noteikti pieķeršos arī pārējām Maijas Krekles rakstītajām grāmatām – “Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību” un “Ilgu putni ar sasietiem spārniem. Austras Skujiņas dzīve un kaislības”, turklāt grāmata par Emīlu Dārziņu man jau sen kā stāv plauktā. Ļoti uzrunāja autores valoda, stils, kādā darbs uzrakstīts, jo patīk lasīt tādus romantiskus sendienu stāstus, dzīvesstāstus vispār.

Šoreiz nebūs citātu, jo grāmata nav citējama, tā ir lasāma un pārdomājama, iztēlojama, jo stāsts ir reizē gaišs un skumjš, aizraujošs un reizēm kaitinošs kā jau cilvēku attiecības mēdz būt. Brīdī, kad Plūdons izmācījies par skolotāju un uzsācis darba gaitas, viņš pilnīgi negaidot ieskatās acīs vienai savai skolniecītei, tiesa gan, norājot meiteni par nepiedienīgu uzvešanos stundā, bet ar šo skatienu pietiek, lai Plūdoņa sirds tur nogrimtu. Kad nu vēlāk izrādās, ka meitenes māte ir izglītota sieviete, kas lasa arī Plūdoņa dzeju un atrod to par labu esam, norisinās daža laba saruna un arī noruna – audzēt mazo meiteni par līgaviņu dzejniekam. Cik spēka, sirdssiltuma un arī sirdssāpju tas prasīs no visiem iesaistītajiem, to tai brīdī neviens nezina un nevar iedomāties gluži tāpat kā to, ka dzejnieks meklēs mierinājumu nevien pie mūzām un radīs jaunas dzejas rindas, bet arī pie krogus galda un daiļām jaunkundzēm. Kā pati autore saka pēcvārdā: “Centos žēlot un attaisnot, aplūkot Plūdoņa personību visā tās sarežģītībā, bet godīgi atzīstos, ka daudz tuvākas un saprotamākas man bija gan Anna, gan Otīlija, gan Elfrīda.” Arī man lasot brīžiem uzmācās dusmas gan par klasisko “vīrieši drīkst visu, bet sievietei pašai jāpiesargājas”, gan par tiem krogū deldētiem sirdsēstiem un nemitīgajām vēstulēm, kas, šķiet, ceļoja vai katru dienu, turklāt tik dažādos garastāvokļos rakstītas - kā gan iespējams cilvēkus, kurus tu mīli, tik ļoti gan turēt aizdomās, gan vienkārši nelikt mierā ar saviem sūtījumiem un pārmetumiem, ka nav atbildes...

Interesanti man bija arī tas, ka Plūdons Annu un Frici sāka dēvēt par Tēvu un Māti, un viņi šo īpatnību pieņēma, jo, protams, cilvēkam, kas agri zaudējis vecākus, kāds silts sirds stūrītis ir pilnīgi nepieciešams, un labi, ka tāds bija, bet tai pašā laikā reizēm tiešām šķita pāršaujam pār strīpu ar savām vēstulēm un sarunām ar Annu. Nav jau brīnums, ka Fricis kļuva greizsirdīgs, turklāt, racionāls cilvēks būdams, īsti neizprata to domu, kāpēc meitene par līgavu tieši šim cilvēkam jāaudzē. Protams, zinu, ka taisnība ir Rūdolfa Blaumaņa atziņai par prāta celto žogu, kam jūtas kāpj pāri, un tam, ka sirds palaikam nav valdāma ar paša prātu, kur nu vēl ar cita padomu, bet... Jā, taisnība vien ir, ka mēs varam tikai mēģināt izprast, kāpēc cilvēki rīkojušies tā vai citādi, kas viņus mudinājis uz konkrēto rīcību, bet ietekmēt kaut ko bieži vien nav apkārtējo spēkos un reizēm jau nemaz nevajag, jo katram sava dzīve jādzīvo.

Lai gan šajā grāmatā atklājas arī Viļa Plūdoņa ne tās labākās rakstura īpašības vien (protams, ir arī labās, turklāt tik daudz sirsnīgu vēstuļu, ka ir, par ko padomāt...), man kā lasītājai tas netraucē ne viņa dzeju baudīt, ne arī liek par viņu nez ko sliktu domāt. Cilvēki ar savām vājībām esam mēs visi, un nekad jau nevar zināt, kādu pārsteigumu liktenis mums sagatavojis aiz nākamā stūra, un ko mēs ar to iesāksim, tāpēc izlasām, padomājam, iespējams, savelkam kādas paralēles ar savu vai sev zināmu ļaužu dzīvi, papriecājamies par brīnišķīgo valodu, par grāmatas autores milzu veikumu un par to, ka pēc ilgiem gadiem senā dzeja joprojām ir lasīšanas, dziedāšanas un klausīšanās vērta! Bija skaisti! 👍

P.S. Tagad, kad pasākums, kas mani "aizveda" pie Plūdoņa, jau reizi piedzīvots, varu atklāt kārtis - tas ir brīnišķīgais jaunā komponista Matīsa Žilinska un aktiera Raimonda Celma kopdarbs - koncertprogramma "Tālie krasti" ar Plūdoņa dzeju, burvīgām melodijām un starp tām lasītām dzejas rindām. Ir patiess prieks, ka dzeja joprojām iedvesmo arī jaunus cilvēkus, turklāt dziesmas, kas tapušas, ir tik pārsteidzoši mūsdienīgas un daudzveidīgas, ka atliek vien vēlēties, lai tās būtu pieejamas arī ierakstā, līdz ar to baudāmas gan noskaņai, gan īpašos brīžos. Ja redzat, ka tuvumā (vai varbūt - kādā jums īpašā vietā) iespējams noklausīties "Tālos krastus" - no sirds iesaku!