2.12.2022.

            Vienmēr kāda reize ir pirmoreiz – tā arī man ar “Dirty Deal Teatro” klātienē – šovakar biju tur pirmoreiz, un izbaudīju no sirds. Vispirms jau jāsaka paldies manam vidējam dēlam Mārtiņam, kurš šo izrādi apmeklēja pagājušajā sezonā ar klasi, un, mājās atbraucis, paziņoja: “Mammu, šis tev ir jāredz!” – arī tādu uzrunu no sava bērna dzirdēju pirmoreiz! Pirmo reizi teātrī tiku aptaujāta par savu teātra skatītājas pieredzi. Pirmo reizi teātrī tiku pie brīnišķīgas zāļu tējas un kūkas, kas šķita kā mājās cepta (eh, šitā bufete “iekabina” mīļā Nacionālā jaunajai kafejnīcai ar cenu demokrātiju un krūžu lielumu, turklāt – piedāvājumā ir tēja!!!) Un pirmo reizi piedzīvoju izrādi, kurā režisors un scenogrāfe ir arī aktieri, turklāt bija sajūta, ka nevis skatos izrādi no malas, bet gan piedalos diskusijā, tik spēcīga klātbūtnes un iesaistīšanas sajūta!... Kā skanēja viens no aptaujas jautājumiem? Ka DDT piedāvā iespēju izpausties jauniem, vēl nepazīstamiem režisoriem un runā no tradicionālās mazliet atšķirīgā teātra valodā? Apmēram tā, un, lai gan neesmu liela šo jēdzienu eksperte, jāatzīst, ka pievienojos šim apgalvojumam (to izdarīju jau pirms izrādes lūkošanas aptaujas laikā, un neesmu kļūdījusies).

            Šis garais ievads par DDT izrādi “Neatlaidības spēles”, kuras režisors Roberts Dauburs ir mans novadnieks, jo Ķekavas vidusskolas absolvents. Grasījos uz izrādi jau pagājušajā sezonā, bet toreiz tā tika atcelta, un tad nu šoreiz visi plāni tika saskaņoti tā, lai būtu iespēja doties. Jāatzīstas, ka neesmu īsti izpildījusi "mājasdarbu" - ne izpētījusi recenzijas un atsauksmes, ne palasījusi vairāk par pašu izrādes prototipu Daigu Dadzīti, tik vien kā ar dēlu vēlreiz pārrunājusi par to, ko viņš redzēja savā skatīšanās reizē (viņiem vēl bija tāds brīnišķīgs bonuss kā tikšanās ar režisoru jau pēc atgriešanās skolā - viņš bija atbraucis tikties ar skolēniem uz savu paša skolu). Taču zinu, ka viss, kas izrādē klausāms un skatāms, ir patiesi notikumi un mūsu sabiedrības un dzīves norišu spogulis ar visām skaistajām un arī greizajām pusēm, ko ieraudzīt varbūt nemaz negribētos...

            Jau sperot pirmos soļus zālē un izvēloties sēdvietu, ļaujos šīs vietas noskaņai - mazliet noslēpumainai, jo izrādes tapšana ir brīnums un noslēpums vismaz manās acīs... No bildēm un stāstītā zinu, ka Daiga Gaismiņa, kas atveido lugas galveno tēlu - Daigu Dadzīti, Latvijas Paralimpiskās komitejas Prezidenti, būs ratiņkrēslā, tāpēc pirmie izrādes mirkļi man ir izbrīns - ratiņkrēsla nav, visi četri dalībnieki staigā apkārt pa zāli un sarunājas ar skatītājiem par to, kas tad ir īpašās vajadzības, kā viņi iepazinušies ar dažādiem cilvēkiem, kam tādas ir, un cik pieejama vai nepieejama ir vide ap un starp mums. Dažas frāzes, kas "aizķer" nekavējoties, piemēram, par to, ka ratiņkrēslā vari nokļūt burtiski vienā mirklī, un tas nav saistīts tikai ar lēcienu uz galvas ūdenī, bet arī ar dažādām avārijām, katastrofām un pat tik savādi stulbu joku kā izraut krēslu kādam, kas grasās sēsties... Stāstījums par to, ka viens no dalībniekiem savas studijas sācis Rīgas Stradiņa universitātē kā fizioterapeits, un pēc divu mēnešu studijām, nokļūstot pie reāliem cilvēkiem, kam nepieciešams speciālista atbalsts un palīdzība, sapratis, ka šīs grūtības un smagumu nespēs redzēt ikdienā un rast spēku palīdzēt... Stāstījumi par savām pieredzēm uzrunā tik ļoti, sāku prātā šķetināt, ko es par šo pašu varētu teikt, acu priekšā uzaust ainas no bērnības un skolas gadiem, un šo domu kamolu turpinu virpināt arī pēc iziešanas no teātra jau mājupceļā. Tā kā mans šoferis šai vakarā ir lielais dēls, kurš arī studē fizioterapeitos un gan to smagumu, gan arī gandarījumu par izdošanos nupat jau izbauda "pēc pilnas programmas", tad tieši viņš ir tas, kurš saņem aicinājumu šo izrādi noskatīties, kad būs iespējams, un arī krietnu devu manu pirmo pārdomu...

               Un tad sarunas aizritinās līdz tam, cik viegli vai grūti ir nokļūt kādā vietā cilvēkam, kas atrodas ratiņkrēslā, un Daiga Gaismiņa atver durvis, kas savienojot lielo un mazo zāli, un norāda uz "mazu slīpumiņu", kas taču neizskatās nekas sevišķs, bet - "pamēģiniet tur uzbraukt ratiņkrēslā!...". Viss, viņa pazūd aiz šīm durvīm, lai pēc brīža atvērtos otras durvis zāles pretējā pusē, un pa tām viņa jau izripinātos ratiņkrēslā un turpinātu it kā no tās pašas vietas, kur apstājusies sarunā, bet tikai nu jau būdama cita Daiga - tā, kas Dadzīte... Un jau pēc brīža, kad pārskaitīti visi amati un tituli, seko sirdi aizkustinoša deja ar patiesi skaistām kustībām, smaidiem un attiecībām dejā - nu tā, it kā viens no dejas partneriem nesēdētu ratiņkrēslā, bet atdotos dejai tieši tāpat kā otrs... Dejas finālā gan Daiga norāda, ka dzīvē nevajag tik pārdroši un sparīgi ķerties klāt cilvēkam, jo pastāv iespēja viņu arī izgāzt no ratiņkrēsla, turklāt - ne jau visi spēj komunicēt brīvi, bez aizdomām, sirdssāpēm un apvainošanās uz visu pasauli, bet to diemžēl no malas pateikt un zināt nav iespējams... 

                 Apbrīnojams vieglums, ar kādu tiek stāstīts stāsts par dažādi smagiem un arī priecīgiem notikumiem, par rūpēm, pārpratumiem, meklējumiem, mēģinājumiem "tikt iekšā pa kādām durvīm", "normālo" cilvēku neizpratne un nespēja vai nevēlēšanās iejusties, iedziļināties citādo ļaužu sajūtās un vajadzībās - tas viss kopā tik patiess un pārdomu vērts, jo "tikai tas, kas redzējis nakti, tā pa īstam saprot dienu" - apmēram tāds ir citāts, kas manā prātā uzaust brīdī, kad šo rakstu - kurš to teicis, kas to vairs lai zina, bet šķiet tik piemērots manām sajūtām pēc izrādes izbaudīšanas... 

                  Brīnišķīga komunikācija ar skatītājiem, ik pa brīdim ieskatoties kādās acīs un runājot tieši ar konkrēto cilvēku... Aicinājums uzspēlēt kārtis, kad izrādās, ka zolītes pratēju lāgā zālē nav, bet vismaz "duraku" var gan uzraut, un pēc tam abi Daigas spēles partneri tiek katrs pie sava aliņa... Superīgas darbības ar lellēm - tās nav iespējams at- un iz-stāstīt, tās jāredz pašiem! Tik patiesas emocijas mirklī, kad nejēdzīgie vārdi par to, ka paralimpiskie sportisti jau nav pelnījuši tikpat lielas prēmijas kā "parastie" olimpieši, ka šķēps, kas tiek "mests '' šo vārdu autora virzienā, vēl šķiet par maigu sodu tādiem izteikumiem... Un kauns par to, ka mums apkārt ir amatpersonas, kas nekautrējoties un nesodīti var šādus tekstus "bīdīt" un pēc tam vēl bez sirdsapziņas pārmetumiem savus darbus turpināt un tautai acīs skatīties... Un dusmas un bezspēcība reizē par šīm sajūtām, jo risinājums reizēm šķiet neiespējamā misija tādēļ, ka ne jau visiem ir tik daudz uzņēmības un arī mazliet "raganisko" spēju, par kurām Daiga runā pilnīgi atklāti... Un kur nu vēl Tokijas paralimpisko spēļu birokrātiskā, epidemioloģiskā un visas citas puses, kuru dēļ lielie sporta svētki - olimpiāde - tika padarīta par kaut ko pilnīgi nebaudāmu un sagādāja, šķiet, vairāk rūgtuma nekā gandarījuma...

                  Iespējams, būs skatītāji, kas teiks, ka teātrī taču vajag iet lūkot ko skaistu, aizraujošu, smaidu raisošu, bet es atļaušos piederēt pie tiem, kas saka, ka bez dzīves patiesības, lai arī skarbas un nepatīkamas, teātris nebūtu teātris, jo ir tik daudz lietu, par kurām būtu jārunā un jāaicina, pat jāliek cilvēkiem aizdomāties, un jo sevišķi darot to caur šādām izrādēm, kas neizskaistina, bet runā tiešā tekstā, parādot visu tajās krāsās, kurās tas patiesi redzams. No sirds paldies Daigai Gaismiņai, Agrim Krapivņickim, Justīnei Jasjukevičai un Robertam Dauburam par šo spēļu darināšanu un pašam Dirty Deal Teatro par mājīgumu un noskaņu!

                   Šī ir izrāde, kuru viennozīmīgi ieteikšu saviem tuviem teātra mīļiem un reklamēšu arī tiem, kas gatavi skatīties un domāt par dažādām mūsu ikdienas saules un ēnas pusēm, bet vairākus faktus mēģināšu izstāstīt arī saviem skolēniem, kad runāsim par to, kā joks un muļķība var kļūt par nelaimi uz mūžu, un kā cilvēkam būt mērķtiecīgam un darbīgam, spējīgam pārvarēt grūtības... 

Double-click here to add your own text.