2.12.2023.

            Varētu šķist – nu kas tas par grāmatas nosaukumu? Varētu vaicāt – kāda žanra literatūra tā ir? Varētu padomāt... Nu, varētu visu ko, bet apgādā “Jānis Roze” iznākušo vācu rakstnieces Jutas Nimfiusas grāmatu “Kaušļa sirds” ar mākslinieces Dārtas Stafeckas ilfustrācijām Ingas Karlsbergas tulkojumā es ierindotu visu vecumu lasītājiem piemēroto grāmatu skaitā ar piebildi, ka tā ir lasāma ar apdomu un pārdomām. Jā, jā, ne katrai daiļliteratūras grāmatai pēcvārdā būs psiholoģijas profesores ieteikumi! Un ne jau visi, kam ikdienā darbs ar cilvēkiem, labprāt izvēlēsies lasīt grāmatu, kura vēsta par tik labi pazīstamo vidi, - tas tik tiešām reizēm kļūst apnicīgi un apgrūtinoši... Un tomēr – lai arī šāda veida grāmatās man bieži vien acu priekšā uzaust konkrēti, dzīvē sastapti cilvēki ar tieši tādām rakstura iezīmēm, kā minēts lasītajā, ir vērts ielūkoties.

            Grāmata vienai sestdienai, lasīta pa starpu kārtējiem darbiem. Protams, lasot to ar bērniem, process būs ilgāks, jo būs gan diskusijas par to, kāpēc notika tā, kā aprakstīts, gan vaicājumi un sarunas, ko katrs esam piedzīvojuši, un kāpēc... Protams, būs minējumi, kas īsti vainas Grētai, kā arī pārdomas par resgaļiem Kaju un Svenu, kas īsti viņiem aiz ādas. Manā prātā savijās pavedieni no “Sestklasnieki neraud”, “Skolotājs Jāps un klase”, “Sirds plaukstā”, “Zilonis” un vēl citām grāmatām... Tiem klāt pieritinājās ikdienas darbā tik bieži sastopamās uzvedības problēmas, kas – jā, zinu! – patiesībā ir sava veida sauciens pēc palīdzības kaut vai tik vienkāršā veidā, kā tajā, ka vecākiem nav ienācis prātā, cik ļoti svarīgi ir iemācīt bērnam tos dzīvei sabiedrībā nepieciešamos likumiņus, lai viņam būtu vieglāk un nebūtu jāpiedzīvo klasesbiedru un skolotāju aizrādījumi, kas rezultātā rada krietnu tiesu kreņķu. Jāatzīst, ka kopš zināma laika, kad stipri “iegrābos”, vēlēdamās izprast un palīdzēt kādai skolniecītei izprast vecāku nejēdzīgos gājienus ar šķiršanos, uz visām sadzīves nebūšanām (savstarpējās attiecības, šķiršanās un jaunas kopā saiešanas u.t.t.) skatos ļoti rezervēti un izdaru tikai “obligāto minimumu”, kas izpaužas prasītu raksturojumu rakstīšanā un sarunās ar bērniem dažādās stundās par norisēm dzīvē, jo dažkārt “pieaugušo” intrigas man ir neizprotamas. Ar gadiem sāk šķist, ka ar cilvēku attiecībām, izpratni par tām, kaut kas patiesi nav kārtībā, jo liekas, ka, sākot strādāt skolā pirms nu jau 30 ar asti gadiem, tādu problēmu bija stipri mazāk vai varbūt vecāki tomēr centās tajās neiesaistīt ne bērnus, ne skolu. Kas attiecas uz kaušļiem, rupekļiem, stundu traucētājiem un tamlīdzīgiem ļaudīm, jāatzīst, ka tādi bijuši visos laikos, arī tad, kad pati gāju skolā, un tomēr...

            Grāmatas varoņi ir apmēram desmit gadus veci bērni, tātad pēc mūsu mērauklas – trešklasnieki. Būšu skarba un teikšu, ka no vienas puses labi domātā “īpašo bērnu” integrēšana sabiedrībā diemžēl nogrimst birokrātijas un sabiedrības nesapratnes, nevēlēšanās iedziļināties “jūrā”, kas turklāt pie mums vēl papildināta ar finanšu un cilvēkresursu trūkumu. Kā noprotams no rakstītā, arī Vācijā dažādas problēmas netiek atklātas un pamanītas uzreiz, taču brīdī, kad tas notiek, šķiet, rīcība ir visai operatīva, kā tas notiek gadījumā ar Kaja tēti un viņa bezdarbnieka statusa izraisīto vardarbības izpausmi...

            Kajs, kas kādreiz bijis aizrautīgs grūto uzdevumu risinātājs, pārvērties pēc tam, kad viņa tētis zaudējis darbu un uz šo kreņķu fona kļuvis vardarbīgs un problēmas risinājumu meklējis, kā jau tas nereti mēdz būt, pudelē... Ak, šie stereotipi, un tomēr – vai gan tā nenotiek, un ne jau tikai pie mums, bet arī citās zemēs? Savukārt Svens, kas saukts par Kaja draugu, tāds šķiet vien tāpēc, ka pašam izdevīgi atrast kādu blēņu un nejaucību kompanjonu, toties brīdī, kad Kajs ierosina doties uz Svena mājām, ir ļoti izbrīnīts, acīmredzot arī tur kaut kas nav “kārtībā”, ja jau draugs netiek mājās aicināts... Toties Fins, kurš no Kaja novērsies tai sāpīgajā pārvērtību laikā, atkal atgriežas brīdī, kad Kajs izrāda rūpes par Grētu un mēģina būt labestīgs, - žēl, ka viņam nācās piedzīvot attālināšanos no drauga, turklāt trešās klases skolēnam jau nevar prasīt, lai viņš būtu drauga atbalsts it visās situācijās, jo sevišķi, ja draugs par tām varbūt pat nestāsta...

Jaunpienācēja Grēta ir īpašais bērns, pēc aprakstītajām situācijām spriežot, varētu būt autisma iezīmes, bet neesmu tik liela speciāliste, lai ņemtos to apgalvot. Grāmatas aprakstā minētā frāze “lēnīga un ļoti emocionāla” gan pasaka samērā maz un neprecīzi, tomēr lasīšanas gaitā “bilde” kļūst skaidrāka. Grētas aizrautīgās dejas, izvairīšanās no trokšņa un darbiem, kas viņai nepatīk, piemēram, kurpju auklu sasiešanas, un jo sevišķi – īpašā puķu mīlestība, kas izpaužas dažādu puķu stādiņu uzmeklēšanā un stiepšanā mājās, lai iestādītu pagalma mauriņā -, ir tādas savdabīgas pazīmes, kas apkārtējiem noteikti šķitīs savādas. Tāpat Grētas niķis tieši piektdienās pazust no mājām, kamēr mamma atlaidusies atpūsties... Un skolotājas lēmums rūpes par Grētu kā jaunpienācēju klasē uzticēt tieši kauslīgajam Kajam ir gan izmisīga viņas vēlme palīdzēt pašam zēnam, pierādot apkārtējiem, ka viņš joprojām ir labs, tikai kaut kas savāds atgadījies, gan arī, iespējams, kāda “septītā prāta” norādīts risinājums, kas beigās izrādās vērtīgs abiem.

              Reizēm šķiet, ko gan mēs zinām cits par citu? Vai skolotājiem ikdienas darbu gūzmā, kas “papildināta” ar birokrātiskajiem papīru kalniem, “sasniedzamajiem rezultātiem”, “individuālajiem plāniem” (nopietni? Klasē, kur 30 skolēni, pedagoga palīgs uz dažām stundām nedēļā, t.s. “koda” oficiāli nav nevienam, toties ir vairāki skolai negatavi pirmklasnieki, daži izlaisti un pāraprūpēti, bet daži – patiesi, šķiet, pēc izpētes pie palīga sūtāmi – un tas būtu tikai apsveicami, jo varētu palīdzēt...), saziņas ar vecākiem, kuriem ir gan patiesas rūpes un interese par skolā notiekošo, gan nepamatotas ambīcijas, uzskatot, ka bērna veikums novērtēts neadekvāti, un tad nu skaidrojies par un ap to visu..., un vēl, un vēl, un vēl... Ehhh, par šito runāt negribas, gribas tikai kliegt, un nupat ienāca prātā doma, ka Grēta gan nesabijās no vardarbīgā Kaja tēta, bet piezvanīja pie durvīm un vispirms pateica skaidri, ka viņš bļauj par skaļu, bet otrajā reizē tika izsaukta policija... Jā, gandrīz vai gribētos Grētas drosmi un, iespējams, tad varētu tikt galā ar šo... Stop!... Tātad – paliku pie tā, ko zinām cits par citu. Jāsaka godīgi, ka visai maz, ja nu vienīgi par tiem, ar kuriem esam kopā gadiem gan laulībā, gan kopš ieņemšanas brīža, un ir tad vēl gadās pārsteigumi... Un kur nu vēl tie, kas kļuvuši par taviem “valsts bērniem”, kā ieviesies teiciens par skolēniem, - tos jau iepazīstam apmēram ap to laiku, kad sadarbības “līgums” tuvojas noslēgumam, kad esi ieguldījis savu sirdi un dvēseli, devis zināšanas un sarājis, samīļojis un kopā paraudājis... Protams, ir mirkļi, kas satuvina, un bieži vien tie mēdz būt sāpīgie, smagie, kas gadās kopīgajā ceļā, bet – kā mēdzu teikt saviem audzēkņiem – katra klase skolotājam arī kaut ko iemāca, un reizēm iemāca labo, bet citreiz – ka neuzticēties, neļaut sev pienākt par tuvu, jo tapsi apmelots, nomelnots, ir drošākais veids, lai arī pilnīgā pretrunā ar tavu pārliecību...

               Nē, nu atpakaļ pie pozitīvā, diezgan gaudot! Lai gan, ja ņem vērā noskaņojumu tiklab personīgajā pēdējā laika pieredzē, kā apkārt sajūtamo, tad šis vēl ir viegls gaudojiens... Bet – grāmata ir tieši tik vērtīga, lai tai veltītu savu laiku, rastu iespēju to “iebarot” gan saviem, gan “valsts” bērniem, un vēl krietni pārrunātu. Patiesībā tā pat prasītos uz filmēšanu vai teātra skatuves apgūšanu (ja vien Vāczemē tas jau nav izdarīts?...), jo mūsu bērnības filmas “Putnubiedēklis” un “Plumbums jeb bīstamās rotaļas”, kas tiešām asi parādīja skolā sastopamo, laikam šobrīd dažādu iemeslu dēļ nav pieejamas. Savukārt, runājot par “citādajiem”, “īpašajiem” bērniem un cilvēkiem vispār, jāatzīst, ka mūsu sabiedrība, šķiet, tam vēl joprojām nav īsti gatava, lai arī kā mēs censtos viņus integrēt. Tiesa, ja godīgi, šķiet, ka arī paši noteikumu un lēmumu izdomātāji īsti neapzinās visu “ķēdīti”, kas svarīga šajā procesā, sākot ar elementārajām vides pieejamības lietām, turpinot ar atbalsta personālu, asistentu u.tml., un izgraušanos cauri dokumentu kalniem, lai pierādītu, sasniegtu, atbalstītu, saņemtu u.t.t.

               Īpašais grāmatas noslēgumā ir profesores Baibas Martinsones, psiholoģes, pēcvārds, kas atgādina gan par to, kādus jautājumus sev vajadzētu uzdot pieaugušajiem par bērna uzvedību, gan par noslēpumu glabāšanu un attiecībām ar apkārtējiem. Turklāt svarīgi atcerēties, ka ne jau tikai akadēmiskās zināšanas un atzīmes ir svarīgas, bet aiz tā visa stāv cilvēks ar savām iespējamām problēmām un sāpēm, kuru atrisināšana vai vismaz pamanīšana ir ceļš arī uz labākām zināšanām.

               Prieks, ka šī grāmata nonāca manās rokās! Paldies par ieteikumu arī Aijai Bremšmitei no Instagram “piedzīvot lappuses”, tagad arī es šo reklamēšu kolēģu un skolēnu vecāku vidū! Tiem, kas lasīs, - nenobīstieties no pirmajām lappusēm, tā ir dzīves īstenība, kuru, jācer, ir arī pa spēkam vērst labāku!