8.07.2024.

            Vasaras brīvdienas turpinās, un turpinās arī mana apņemšanās izlasīt kādu žūksnīti “nopietno” grāmatu, kas noderīgas tiklab pašai, kā darba vajadzībām. Turklāt šī grāmata manā lasāmlistē ieņēma vietu laikā, kad lasīju Zandas Rubenes “Digitālo bērnību”, mazliet pastaigāju veikalā ap to kā kaķis ap krējuma podu, un nopirku gan. Tagad jāsaka – nenožēloju ne naudu, ne laiku, kas veltīts tās lasīšanai!

            Tāds nopietns ievads šoreiz – par tikpat nopietnu grāmatu - zviedru psihiatra un publicista Andresa Hansena “Ekrāna smadzenēm” (apgāds “Zvaigzne ABC”, 2024.gads, no zviedru valodas tulkojusi Inga Grezmane). Tās apakšvirsraksts “Kā smadzenes, kas nav sinhronizētas ar savu laiku, var radīt stresu, trauksmi un depresiju” – akurāt priekš manis...

             Kārtējais patiešām nopietnais "kumoss ", kas liek aizdomāties par saviem paradumiem un iespējām tos pārskatīt un mainīt. Kā zināms, lai bērni apgūtu labas manieres un prasmes, viņiem tās jāredz praksē, tātad no apkārtējās vides parauga. Mēs ikdienā tik daudz runājam par bērnu un jauniešu atkarību no ekrāniem, bet brīžos, kad gribam kaut ko mainīt, saskaramies ar gana lielu pretestību, kuras priekšā vairumā gadījumu arī pēc brīža padodamies. Jāatzīst, ka bieži vien mums pašiem trūkst ideju, ko gan likt ekrānu vietā...  Un tā notiek daudzviet - gribam, lai skolā starpbrīžos skolēni būtu mierīgi, aizliedzam skriet un trobelēt, taču viņiem nepieciešamas kustības... Gribam, lai bērni lasa grāmatas, taču paši skrollējam telefonu (es nerunāju par izņēmumiem, kad ekrānā tiek lasīta grāmata ). Gribam, lai bērni ēd veselīgi, bet paši nopērkam čipsu paku... Un tā bez gala...

             Interesanti bija uzzināt to, ka cilvēka smadzenes evolūcijas gaitā joprojām saglabājušas pirmatnējā cilvēka dzīvē tik svarīgo "fight or flight" stāvokli, jo tolaik galvenā prioritāte bija cīnīties vai bēgt. Turklāt modrība attiecībā uz jebkuru kairinājumu arī bija svarīga, jo, iespējams, čaboņa krūmos nozīmēja, ka kļūsi par medījumu plēsoņam. Tā arī cilvēki šodien reaģē uz telefona ziņas signālu, jo iespējams, ka tas ir kas svarīgs. Protams, pastāv iespēja dažādus paziņojumus atslēgt, taču tad iekrītam otrā problēmsituācijā – neesam nekavējoties lietas kursā par notiekošo, vienalga, vai tas būtu telefona zvans, īsziņa, e-pasts vai īkšķītis Facebook. Ar šiem īsajiem uzmanības piesaistīšanas uzplaiksnījumiem telefona ekrāns dodot cilvēkiem tik nepieciešamo labsajūtas hormona dopamīna devu, kas arī izskaidro vajadzību bieži sniegties pēc telefona un pārbaudīt, vai neesi kādam vajadzīgs, vai varbūt kāds tevi ir virtuāli pamanījis un novērtējis. Savādi, vai ne? Vajadzība būt pamanītam, socializēties...

              Viens no grāmatas nodaļu virsrakstiem ir “(A)sociālie tīkli”, un tajā lasāma šāda zinātnieku atziņa: “Sociālie tīkli rada mums ilūziju, ka esam sociāli un ka darām kaut ko sociāli jēgpilnu, taču tie nav īstu sociālu kontaktu aizstājēji.” Tādēļ arī nav jābrīnās par arvien pieaugošo vientulības izjūtu pasaulē, kurā taču iespējams sazināties pāri kalniem un okeāniem, bet patiesībā nekas nespēj aizstāt īstu cilvēcisko kontaktu, kurā iesaistīti spoguļneironi, kas atbildīgi pa cilvēka spēju saprast citu cilvēku domas un emocijas. Te nu man bija īstens “saldais ēdiens”, jo izrādās, ka “kad smadzeņu pētnieki salīdzināja spoguļneironu aktivitāti, mums satiekoties ar citiem, skatoties teātra izrādi vai filmu, noskaidrojās, ka nekas spoguļneironus neaktivizē tikpat efektīvi kā tikšanās ar kādu reālajā dzīvē. Otrajā vietā bija teātra izrādes apmeklēšana.”  Urrā, man ir jauns nosaukums mīļākai izklaidei - spoguļneironu aktivizācijas pasākums! 

               Vēl izrādās, ka smadzenes spēj pārvaldīt daudzas lietas paralēli, izņemot spēju fokusēties. Un te nu ir tā atslēga, kālab darot vairākas lietas vienlaicīgi, patiesībā neko prātīgu paveikt kvalitatīvi nav iespējams. Protams, ja kādu darbību darām automātiski, piemēram, nūjojam pa meža ceļu, vienlaikus klausoties audiogrāmatu austiņās vai telefonā, domāju, ka tā varbūt pat nav sliktākā izvēle, līdzīgi kā adīšana un klausīšanās, taču pilnīgi viennozīmīgi atbildēt uz to laikam nav iespējams, jo būs gan brīži, kad klausoties austiņās, nepamanīsim kādu sīku traucēkli uz ceļa vai mašīnu, vai arī sajauksim adījuma rakstu un nāksies to ārdīt atpakaļ. Tātad viss pašu rokās!

                Atziņa, ko vajadzētu piedāvāt apdomāšanai visiem ar pedagoģiju saistītajiem – par to, ka mūsdienās bērni ir tik ļoti pieraduši saņemt tūlītējus atalgojumus, ka ātri vien padodas (mūzikas instrumenta apguves procesā), ja nekavējoties neizdodas spēlēt pietiekami labi. Iespējams, ka te vainojami gan ekrāni, kuros taču viss notiek mežonīgā ātrumā (paši labi zinām, cik ļoti kaitina tās dažas sekundes, kamēr atvērsies Smart-ID vai jebkura cita opcija), gan sabiedrības vēlme bērniem sniegt to vieglāko, labāko, paildzināt viņu bezrūpīgo bērnību...

                Grāmatas noslēgumā nonākam pie secinājuma, ka mums nav ekrāna smadzeņu, bet gan joprojām ir mednieku – vācēju smadzenes, kas visapkārt redz briesmas, ātri pakļaujas stresam un kļūst izklaidīgas un diezgan slikti darbojas, kad cenšamies darīt vairākas lietas vienlaikus. Tātad acīmredzot jāiegaumē izskaņā sniegtie padomi dzīvei digitālajā laikmetā, kā arī jāiegaumē, ka arī senāk viss jaunais, kas saistīts ar “tehnoloģijām” – grāmatu iespiešanu, braukšanu pa dzelzceļu, televizoru un radio u.tml. atklājumiem – bijis pakļauts gan izsmieklam, gan bailēm, šaubām un pat sodiem, taču laika gaitā sabiedrība nonākusi pie citām atziņām. 

               Interesants šķiet arī grāmatas mākslinieciskais noformējums (māksliniece Līsa Zakrisone) – katra nodaļa sākas ar sava veida senu gleznojumu reprodukcijām, kas papildinātas it kā ar avīžu izgriezumiem, tādā veidā saliekot nodaļas virsraksta teikumus no atsevišķiem fragmentiem.

               Paldies apgādam “Zvaigzne ABC” par šādas grāmatas izdošanu, bija vērtīgi izlasīt! Kaut nu izdotos arī kādus no ieteikumiem realizēt dzīvē!