13.01.2025.

            Ko darīt teātra faniem, kad mīļākajā teātrī praktiski visas izrādes noskatītas, un jaunās vēl tikai top? Protams, jādodas viesoties citur, kur līdz šim būts retāk – gan tāpēc, ka tālāk no centra un līdz ar to arī autobusa uz māju pusi, gan biļetes grūtāk iegādāt, gan arī abonementa nav... Turklāt brīdī, kad viens no aktieriem savās gaitās aizdevies tieši uz šo teātri, taču jādodas lūkoties, kā tad viņam tur klājas...

            Un tā nu jaunais gads tūlīt pēc ilgi gaidītās abonementa ballītes pie lieliskā Getsbija (par to garrrgabalu varat izlasīt citā lappusē...) mīļajā Nacionālajā man turpinās ar divām izrādēm Dailē. Pirmo no tām gaidot, gluži neesmu tikusi galā ar “mājasdarbu” – Jāņa Akuratera lugas tulkojumu, kas publicēts 1956.gadā izdotajā “Izlasē” – palikuši vēl divi cēlieni no pieciem, bet izrādes laikā saprotu, ka par to neskumstu, jo tas šoreiz netraucē salikt bildi kopā. Toties laikapstākļi sadomājuši man atgādināt, kā tad izskatās tai ziemeļzemē, ko par Norvēģiju sauc, un no kuras nāks mani šīvakara izrādes tēli, jo svētdienas rīts uzaust ar krietnu sniega segu. Tad nu ceļā uz Dailīti top arī vienotra ziemas pievakares bilde ar skaistiem zilbaltpelēkiem toņiem, un pirmajā no kadriem ieaicinātais mākslinieks Irbīte (Voldemārs Irbe, kura skulptūra pavisam netālu no Dailes teātra) šķiet savā ziņā rada tam tēlam, ar kuru eju šovakar satikties.

            Nu, vai uzminējāt, pie kā dodos viesos? Pie Viestura Kairiša kopā pulcinātiem Henrika Ibsena radītiem ļaudīm, galvenais no kuriem – “Brands”. Lai arī pirmizrāde bijusi 2023.gada 27.janvārī, tātad nu jau būs divi gadi riņķī, šķiet, ka tikai pavisam nesen parādījās iespēja brīvāk tikt pie šīs izrādes biļetēm (šovakar gan izpārdots).

            Pirms izrādes cītīgi studēju programmiņu, interesanti teksti, jo kā nekā izrāde “Brands” iekļauta Latvijas Kultūras kanonā, un skaidrs, ka viena no lomām, ar kuru mēdz asociēt Meistaru Juri Strengu, ir tieši Brands, kas savukārt raisa dažādas ekspektācijas potenciālajos skatītājos par to, kā tad tam būs būt, tāpat kā ir gana daudz ļaužu, kuri saka, ka šī luga viņiem par smagu vai Viestura Kairiša režijas par sarežģītu, par “augstu grābtas”... es no šādām pārdomām arī neesmu pasargāta, taču cenšos nevispārināt, pirms neesmu noskatījusies. Šoreiz izrādās, ka ar visu “augsto grābšanu” (jo nav jau nekāda vieglā literatūra, un man, godīgi sakot, ar skandināvu rakstu darbiem nav ļoti tuvas attiecības...) ir labi, pat ļoti labi, un varu atzīties, ka  dikti noderētu izlasīt Edvīna Raupa tulkojumu un arī pašu lugas tekstu ar Justīnes Kļavas veikumu (gluži tāpat kā "Spēlēju, dancoju", ak!...), jo šķiet, ka gan “jaunlaiku” tulkojumam, gan šiem mūsdienīgajiem štrihiem ir sava liela nozīme manā šīs izrādes patikšanā. Jā, ne velti programmiņā lasāmi paša Ibsena vārdi par to, ka ne “Brands”, ne “Pērs Gints” sākotnēji nav bijuši paredzēti izrādīšanai uz skatuves, jo sarakstīti kā poēmas - lasāmlugas, kas attiecīgi apgrūtina izpausmes uz skatuves un arī grūtāk uztveramas klausītājam/skatītājam.  

            Manas domas vijas un tinas gluži kā skatuvi piepildošās krāsainās auklas, kuras radījusi scenogrāfes Ievas Jurjānes iztēle.  Tās manā prātā savij jaunības karstuma sapņus un ideālus, kuri dzīves realitātes priekšā pamazām zaudē savu vērtību un pazūd/nokrīt aktieru un skatuves strādnieku roku raisīti. Mūsu domas un ticība tām, spēks cīnīties par to piepildījumu un sabrukums brīžos, kad sastopam pārbaudījumus, vai tie nākuši caur mīlestību, sāpēm, zaudējumiem - tas viss vērpjas un ritina pārdomas, un tad - hops! sajūtos gluži kā "mājās", mīļajā Nacionālajā, jo Fogts runā Artura Krūzkopa balsī, un esmu sajūsmā gan par pašu tekstu, gan par izpildījumu arvien vairāk (skatīt iekavas dažas rindiņas iepriekš!...) Un – ak, tie tēli un tērpi, tās izpausmes, tās balss intonācijas un žesti, kas mani aizvilina pie atmiņām gan par “Sapni vasaras naktī”, gan par “Spēlēju, dancoju”!... Jā, ja Brandu vismaz sākotnēji min kā mācītāju, tad gan saskaņā ar programmiņā lasāmajām pārdomām, gan arī ar manām sajūtām, viņš šodien patiesi varētu būt jebkas, kurš vēlas un var cilvēkus aizraut ar savu degsmi, ideju, prāta un domas skaidrību. Savukārt Fogta, kas taču Norvēģijā valstsvīrs, valdnieks, tēlā akurāt redzams valstsvīrs, deputāts, ministrs vai tamlīdzīgs varas pārstāvis, kurš, šķiet, nemainās cauri gadsimtiem, jo – vara ir un paliek liels pārbaudījums cilvēkam...

            Man ļoti patīk redzēt aktieru vaibstus tuvplānā, kas galvenokārt iespējams mazās zālēs, bet šeit tādu iespēju sniedz ekrāns, kuru piepilda Jēzus Kristus tēla (Rūdolfs Gediņš) rokās esošā kamera, kura kā tāda Dieva klātesošā un redzošā acs vēsta par norisēm sejā un sirdī/dvēselē. Varu tikai apbrīnot lomu bez teksta, bet ar tik dziļu klātesamību, viegliem “kaķa” soļiem sekojot tēliem, līgani virpinot kameru vajadzīgajos rakursos, un tai pašā laikā ar elegantu apsviedienu iekrītot šūpulī, kad dots tāds uzdevums.

            Mana sirds raujas čokurā līdzi Agnus (Kārlis Arnolds Avots) sāpēm par mirušo bērnu, un arī es droši vien nespētu atdot/ziedot kādas īpašas piemiņas lietas, kuras man ko atgādina. Un tik ļoti aizkustina vīrieša maigums, auklējot bērnu, tādām izpausmēm ir īpaša vieta manā sirdsdzīlē... Ir dzirdēti viedokļi par to, ko gan tāds “jauns gurķis” var saprast par bērniem un dzīvi vispār, taču man šķiet, ka aktiera profesija prasa gana lielu empātijas devu un to arī uztrenē, jo kā gan citādi radīt tik iespējami patiesas emocijas, kurām notic arī skatītājs?

            Vislielākais cieņas un apbrīnas reveranss Ievai Segliņai par Branda lomu! Tiiik pilna galva pārdomu pēc šī baudījuma! Man nav nekādu iebildumu pret režisora ieceri mainīt dzimumus, turklāt ir patiešām daudz kā tāda šai pasaulē, kam apvīts gana daudz stereotipu, ko kam būs drīkstēt, un kam nē, un tiklab mācītāja amats Branda sākotnējā versijā, kā pārdomas raisošie dzīves pārbaudījumi – šajā “redakcijā” man šķiet attiecināmi uz abiem dzimumiem nešķirojot. Turklāt taču labi zinām, ka sievietes netiek ordinētas par mācītājām, un tas ir viens no šodienas pasaules strīdus āboliem – ordinēt vai nē? Tāpat Branda likums – visu vai neko, tas kategoriskums, ar ko mēs reizēm apzināti, reizēm – vienkārši nemācēdami tikt no tā vaļā, ejam kopā, - vai tas ir visu vērtību mērs vai tomēr vajag spēt ieraudzīt vidusceļu?

               Aizkustinošs mirdzums ielija sirdī, kad tik īsus, bet gaismas pilnus mirkļus uz skatuves ir Meistars Juris Strenga, tāpat brīžos, kad mazliet draiski, mazliet kašķīgi, mazliet kategoriski rosīgi saspēlējas brīnišķīgās Olga Dreģe un Lidija Pupure! Savukārt smiekliņu uzrāva Arta Robežnieka un Daiņa Gaideļa jo-jo spēle ar tiiik nopietnām sejas izteiksmēm (vienubrīd pat likās, ka mūsu skatieni sastapās, tik cieši viņi vērās zālē...) un Ilzes Ķuzules – Skrastiņas žiperīgi sekretārīgā izpausme ar rakstāmmašīnu, gan meklējot, kur piesēst, gan fiksējot “bosa” teikto un atbalstoši mājot ar galvu. Jāsaka, ka ikviens no tēliem (Katrīna Griga, Dārta Daneviča, Ģirts Ķesteris, Artūrs Skrastiņš, Klāvs Kristaps Košins, Aldis Siliņš Milēna Miškēvica) piemeta pa pagalītei manam pārdomu ugunskuram, kurā sildīties vēl ilgi, jo šī nebija vienkārša izrāde, tas bija nopietns prāta trenažieris, ko, iespējams, vajadzētu nolūkot vēlreiz gan teksta un tā raisīto pārdomu dēļ, gan arī tāpēc, ka mājaslapā lasāms par otro sastāvu dažām lomām. Padomāšu...

                Vēl jāpiebilst, ka sava īpaša vērtība arī Jēkaba Jančevska komponētajai mūzikai, kas vilina pārdomās, un kostīmu mākslinieces Baibas Litiņas veikumam, tēlus radot tik mūsdienīgus un jebkurai videi pieskaņotus, ka nav šaubu – ikvienā vietā šoslaikus varētu sastapt tiklab Brandu, kā viņa līdzgaitniekus, jo – nekas jau nebeidzas, nekas jau nemainās un nepazūd, vien citādi izpaužas – lai ieskatāmies vien Branda Mātes Vitas Vārpiņas stilīgajā tēlā ar smalku rokassomiņu un telefonu, vai gan tā nav liela mantas krājēja gluži tāpat kā pirms gandrīz divsimt gadiem rakstītajā Ibsena lugā? Un tēlu soļi brīžiem tik viegli, brīžiem - pavisam smagi, kā tos redzējusi horeogrāfe Jana Jacuka. Savukārt gaismu mākslinieks Jevgēnijs Gansburgs ļauj gan mazliet satraukties, gan izgaismo ne tikai tīkamās, bet arī skarbās ainas tā, lai tās mums iežilbinātu acīs un reizē arī sirdī, liekot aizdomāties par to stāstu, ko uzklausām.

                No sirds paldies par bagātīgām pārdomām piepildīto vakaru! Ja esat gatavi nolikt plauktiņā stereotipus par to, kā kam jābūt un jāizskatās, turklāt ļauties patiešām nopietnam stāstam, tad šī izrāde sagādās baudījumu. Pamēģiniet!