Tēvs klusums | pluumiitbeerns.com

15.06.2024.

Nokļūt kādā vietā pirmo reizi un sajusties tur ļoti omulīgi, mājīgi, pat tā kā pazīstami? Droši vien tā nenotiek bieži, kāds varbūt sacīs, ka tā nenotiek vispār, bet es iebildīšu, ka notiek gan. Jā, varbūt tāpēc, ka tā bija sengaidīta un lolota nokļūšana, varbūt tāpēc, ka ar šīs vietas iemītniekiem jau esmu satikusies un viņu veikumu iemīļojusi gan ekrānā, gan klātienē Rīgā, bet varbūt tāpēc, ka man ļoti patīk teātris? Iespējams, ka šis viss kopā arī radīja to īpašo sajūtu, un mana satikšanās ar Liepājas teātri bija skaists un sirsnīgs piedzīvojums, pēc kura draudzenēm rakstīju, ka vajadzētu “iekopt teātra tūrismu” ar domu, ka jāaizbrauc uz teātriem ārpus Rīgas, pie reizes jāpaviesojas arī pašā pilsētā, lai bagātinātu savus iespaidus un zināšanas ar jauniem atklājumiem.

Kā lasāms rakstos, Liepājas teātris ir vecākais valsts teātris Latvijā, un teātra mājaslapā pirmais teikums sadaļā “Teātris” skan: “Teātris Liepājai ir nopietns mantojums, ar kuru var lepoties ikviens liepājnieks”. Es gribētu piebilst, ka ar Liepājas teātra izrādēm var lepoties ikviens teātra mīlis, vismaz tāds iespaids man radies gan pēc viesošanās tur, gan arī pēc vairāku izrāžu lūkošanas, turklāt diezgan ilgā laika periodā. Tiesa, man savā sajūsmā un lokālpatriotismā gribas joprojām atgādināt savu pārliecību par to, ka latviešu aktieri ir tie labākie, turklāt neatkarīgi no teātra, kurā spēlē.

Kā lasāms dažādos citos rakstos, kopš 2024.gada februāra Liepājas teātra vadītājs jebšu valdes loceklis mākslinieciskajos jautājumos (ak, šie savādi sarežģītie nosaukumi!...) ir Valters Sīlis. Savukārt par izrādes “Tēvs klusums” iestudējumu Liepājas teātrī teātra kritiķa Normunda Akota recenzijā “Vai spējam iemīlēt klusumu?” lasāmas šādas rindas: “lugas izvēle režisora inaugurācijai Liepājas teātra mākslinieciskā vadītāja postenī (juridiski valdes locekļa amatā) lielu izbrīnu neizraisīja.” Iespējams, “skaļi” teikts – inaugurācija, taču izrāde vismaz man šķita tik iespaidīga, ka varu pievienoties arī šādam apzīmējumam.

Tātad – garais ievads šoreiz par Valtera Sīļa un Rasas Bugavičutes – Pēces kopdarbu “Tēvs klusums”, kas pirmizrādi Liepājas teātrī piedzīvojis pavisam nesen – 2024.gada 13.aprīlī. Kā jau rakstīju savā “Instagram” nakts melnumā pēc atgriešanās no izrādes, Rasa Bugavičute – Pēce un Valters Sīlis, manuprāt, ir brīnišķīgs radošais tandēms, kur viena prātā un rakstāmrindiņās savirknējas notikumi, kam otrs ļauj piedzimt par skatuves stāstu jebšu izrādi. Arī jau pieminētajā Normunda Akota recenzijā lasu līdzīgas, tikai “gludāk” noformulētas, atziņas par viņu kopdarbību, tātad arī “skatītājs parastais” kaut ko sajūt un saprot...

Liepājas teātrī izbaudītā izrāde "Tēvs klusums" bija skaists un spēcīgs piedzīvojums, kas vēsta nebūt ne par vieglu tēmu, bet spēj mums to pasniegt ar sirsnīgu pārdomu, varbūt atmiņu un sentimenta, bet varbūt piedošanas spēku. Stāsts par meitas un tēva satikšanos tad, kad meita jau pieaugusi, pati precējusies un izšķīrusies, viņai pašai ir meita, un tad - tēva dzimšanas dienas pasākums, ielūgums, satikšanās, kas izsapņota un tomēr nepavisam nav līdzīga tai, jo... Ir tik daudz jautājumu, aizdomu, pārpratumu, jā, arī labi gribētu vēlmju, bet - kā ir labāk, pareizāk, un vai vajag, lai tā būtu?

Ļoti interesanti lasīt paša režisora Valtera Sīļa pārdomas programmiņā "par savādo mīlestības dabu", aicinot mūs ceļojumā kopā ar izrādes tēliem, tās raisīja pārdomas arī manā prātā, un tās turpināja vērpties visu izrādes laiku:

“Vai ir kāds standarts, kuram visi cilvēki grib līdzināties? Vai ir kāda pareizā forma, kā izskatīties tavai ģimenes un darba dzīvei? Vai ir skaidras pazīmes, pēc kurām noteikt, vai tev ir bijusi laimīga bērnība? (..) Kāpēc parasti, ieraugot kādu cilvēku, kuram visu savā dzīvē izdodas izdarīt pēc labākajiem priekšrakstiem, mums rodas nevis apbrīna, bet aizdomas? (..) Kuri ir tie cilvēki mūsu dzīvē, kuriem mēs veltām savas domas, darbu un rūpes? Kuri ir tie, kuriem mēs gribētu veltīt savas domas, darbu un rūpes? Vai tie ir vieni un tie paši cilvēki? Gandrīz katrs no mums nojauš, ka viņu dzīvēs ir ilgas, kuras nav iespējams piepildīt.”

Turklāt 15.maija žurnālā “Ieva” Valteru Sīli intervējusi Ilze Anna Vītola, un, atbildot uz pēdējo uzdoto jautājumu “Kā jums pašam šķiet – esat labs tēvs?”, Valters saka: “Izrādē “Tēvs klusums” pēdējā ainā dažbrīd aizdomājos – vai arī es neesmu tāds tētiņš, kurš plivinās ar savu kori un uz kuru var no tāluma paskatīties. Taču – nē. Es tiešām cenšos.”

Jā, arī man izrādes gaitā vairākkārt “piesitās” doma, ka gan diriģenta, gan skolotāja, deju kolektīva vadītāja un vēl daudzās citās profesijās mums ir šī lielā, paplašinātā ģimene, kas ir mūsu darbs, ļaudis, ar kuriem mēs strādājam, esam kopā sasniegumos un neveiksmēs, turklāt bieži vien vairāk laika nekā savā ģimenē, ar kuru mūs vieno radniecības asinssaites. Neliegšos, arī asaru uzdzina šīs atziņas, jo – jā, esmu diezgan liela maksimāliste un perfekcioniste, bet pēdējos gados, iespējams, uz izdegšanas rēķina vai nenovērtētības sajūtas, mani bieži piemeklē doma, ka vajadzēja tomēr vairāk dot saviem bērniem nekā skolēniem... Jā, tā vajadzība būt klātesošam...

Īpašais šajā izrādē ir kora "Laiks" piedalīšanās, un dziesmu skaņas tiešām "liek skudriņām skriet pa muguru un saceļ spalviņas uz kājām" (tā teica Tēvs jebšu Ģirts Krūmiņš), kā arī aktieru atrašanās koristu starpā. Domāju, ka arī diriģenta žestu apguve un izspēle ir tāds pavisam nebijis gadījums, vismaz manā skatītājas pieredzē noteikti. Jāatzīst, ka nebiju izlasījusi 13.jūnija žurnāla "Ieva" lappusēs rodamo Ilzes Annas Vītolas interviju ar Ģirtu Krūmiņu, daru to tagad, un te būs:

“Bija lietas, ko nekad nebiju darījis, piemēram, diriģējis kori. Izrādē man jādiriģē septiņas dziesmas, viena no tām – Jāņu vakars – no sākuma līdz beigām. Biju iedomājies, ka varēšu ar rokām kaut ko improvizēt, bet – nē!

Esat mācījies klavierspēli, tam vajadzētu nedaudz palīdzēt.
Stāvēt kora priekšā ir kas cits, nekā spēlēt klavieres, mūzikas skolas pieredze noder vien tik, ka pazīstu notis. Esmu ļoti pateicīgs abiem diriģentiem un visiem koristiem, kas atbalstīja, jo man bija reālas bailes nostāties kora priekšā. Viņi tevi var vai nu ļoti atbalstīt, vai iznīcināt. Tev jābūt tik godīgam…”

Jāpiebilst, ka Normunds Akots savā Kroders.lv recenzijā piemin arī šādu norisi: “Ģirta Krūmiņa viesošanās Tēva lomā ir viena no izrādes mākslinieciskās veiksmes garantijām, jo aktiera iejušanās diriģenta tēlā ir teju vai absolūta. Ne velti koris pēc pirmizrādes piešķīra viņam diriģenta goda titulu ar glīti ierāmētu sertifikātu. Raugoties no zāles, bez jebkādas kautrēšanās varētu sacīt, ka aktieris savu varoni ir apveltījis ar visu to neatkārtojamās pievilcības auru, kuru mēs tā apbrīnojam diriģentos Mežaparka lielajā estrādē.”
Un te nu varu vien cieņā paklanīties un atkārtoties par to latviešu aktieru superspēju, jo arī es ne mirkli nešaubījos par diriģenta prasmēm aktiera rokās!

Maģisks brīdis manās acīs iemirdzējās tajā epizodē, kad Tēvs diriģē un izgaismots ir tikai viņa tēls, pārējā skatuve satumst, un diriģentam ir divas ēnas, viena labajā, otra kreisajā pusē - mēs visi taču esam divi gan tai nozīmē, ka katram mums savi baltumi un mellumi, gan tai nozīmē, ka katram jau vajag to otru cilvēku - gan, lai mīlētu, gan, lai būtu līdzās, gan, lai radītu bērnus, gan vēl daudz jo daudz lai...

Izrādes otrs tēls – meita Maija jebšu Agnese Jēkabsone – tik trausla, saudzējama, šķiet - gribētos klēpī paņemt, jo viņā jaušas gan tā pamestības sajūta, ka tēva nav bijis līdzās, gan tā vēlme viņam tuvoties, gan arī sava veida lepnums, lepošanās ar tēva paveikto, kora sasniegumiem. Tie soļi, uznākot uz skatuves, tādi viegli sapīti, kad baidāmies, meklējam, ceram, kad ar vienu kāju gribas kāpt, bet ar otru – palikt uz vietas... Atceros arī Agneses lomu izrādē “Dziesmusvētki”, kas manā prātā “sazīmē” kopīgus rakstus – gan pārliecībā un pārliecības trūkumā par sevi un savu izvēli, gan sajūtu, ka beidzot taču tas jāizdara, jo vēlāk var arī būt par vēlu, un vēl, un vēl... Pretstatā koristiem, kas jandalējas un “izmanto” viņas Tēvu uz nebēdu, pat saucot viņu par tēvu, aicinot par vedējtēvu un krusttēvu, Maija, kurai taču Tēvs “pienāktos” vispirms, ir pilnīgi nostumta malā, un vienubrīd man pat sanāk dusmas uz to, ka viņai ticis šis ielūgums uz jubilejas koncertu, jo – viņa taču tur jūtas nevienam nevajadzīga... Neesmu īsti pārliecināta, vai ielūgums Maijas rokās nonāca ar Tēva paša svētību, vai tomēr kāda cita, piemēram, sievas, palīdzību, un kāds īsti bija motīvs, jo šķiet, ka ir pilnīgi neiespējami izdarīt pareizo izvēli situācijās, kad kāds cilvēks bijis mums tāls un nepieejams visdažādāko iemeslu dēļ – kādam izdodas atrast kopīgu valodu un ceļu, kaut uz īsu mirkli, citam savukārt šāda tikšanās sagriež dzīvi kājām gaisā no sērijas “labāk būtu bijis nezināt”... Te atkal varens pārdomu kamols, kurā jautājumu vairāk nekā atbilžu.

Interesanti, ka ballītes gaitā dažādo koristu tēlu it kā tik ļoti saskanīgajā sadzīvē atklājas arī dažādi negludumi, jo dzīve pilnīgi papīra gludumā nav iespējama, un nav svarīgi, vai tās ir grūtnieces hormonu vētras, vai koncerta un balles nogurums, vai varbūt kāds ilgāk krāts smagums, kurš tieši emocionāli uzlādētos brīžos izlaužas uz āru. Riktīgi smiekls uznāca un sagribējās parušināties dažādu virsdiriģentu “privātajā dzīvē” jebšu studiju laiku atmiņās, jo mirklis, kad tiek teikts par Tēva izdarībām Konservatorijā, šķita tik amizants – gluži tāpat kā dejotāju un dziedātāju vidū ir folklorizējušies vadītāju izteicieni, gan jau arī visvisādi cunduri no augstskolu dzīves, kad kāds students “novedis” pasniedzēju līdz baltām pelītēm tīši vai netīši, ir visdažādāko mācībspēku un audzēkņu arsenālā, un labi, ja par tiem pēc gadiem var pasmaidīt, nenesot dvēselē rūgtumu, priecāties par to, ka varbūt tieši konkrētais nešpetnais apzīmējums vai moralizējums “padarījis par cilvēku” kādu nomaldījušos avi.

Īpašā pievienotā vērtība ir kora dziesmas reāla kora izpildījumā, un visu cieņu (koristi jau gan uz šito ir “trenēti”...) par atrašanos uz kora podestiem visa pirmā cēliena gaitā. Jāatzīstas, ka tieši izrādes gaitā pēc ilgāka laika atkal sajutu kora dziesmas skaistumu, tik tīru un izjustu skanējumu, pat vēl mīļāk kā Dziesmu svētkos, kad reizēm nākas savu dziesmas baudīšanas prieku “pakārtot” apkārt ritošām sarunām un citiem traucējumiem. Un neliegšos – lai arī no balkona ar visām brillēm pagrūti atpazīt, bet meklēju koristu vidū esošos aktierus, bija ļoti aizraujoši sekot viņu darbībai!

Šī bija brīnišķīga izrāde, par kuru domāju, ka labprāt izbaudītu tās dziļumu un lielisko pēcgaršu vēlreiz! No sirds paldies Liepājas teātrim un visiem izrādes " Tēvs klusums" darinātājiem!