19. – 20.12.2023.

            Kāda ļoti gaidīta izrāde viena ļoti vienkārša iemesla – režisora – dēļ, un, protams, kā jau tas gadās, krietni ilgi gaidīta, jo mazais spēles laukums un skatītāju interese, noteikti arī tēmas aktualitāte varētu būt ilgās gaidīšanas iemeslu komplekts. Taču nu beidzot tā diena ir pienākusi, pirms izrādes vēl tieku pie pavisam neplānotas, bet jaukas tikšanās, pašas tikšanās vaininieces leksikā izsakoties – jaušības, kad ieklīstu pusdienvakariņās savā iecienītajā “Zvaigznes” kafejnīcā, tur uz autogrāfu divstundi apmetusies ceļotāja un rakstniece Zane Eniņa, tāpēc uz izrādi “Terors” Nacionālā teātra Aktieru zālē Valtera Sīļa režijā jau dodos ar parakstītu jaunāko grāmatu “Pārziemot Āzijā” somā... Gluži tāpat kā “Terora” pirmizrādes vakarā, augšā lielajā zālē spēlējas “La kritusī” komanda, un starpbrīdī tur iegājusi, labpatikā klausos aiz aizvērtajām durvīm Žorža āriju Mārča Maņjakova izpildījumā, pie sevis nosmaidu, atceroties, ka tai vakarā nokļuvu dzeltenās preses fotoslejās, jo gāju ar puķēm, tik ne uz pirmizrādi, bet raksta virsraksts vēstīja par šo...   

            Šoreiz gribas sākt ar pēcgaršu – sen nebija tā bijis, ka izrāde mani tik ļoti noskaņojusi, “izskalojusi, izmazgājusi”, ka ikdienā pierastās uzmācīgās domas (kas jāizdara, kam jāpiezvana, kurš atkal “uzmācas” ar savām problēmām e-klasē...), kam labpatīk regulāri malties prātā, šoreiz pazudušas (nobijušās no izrādes tēmas...), atstājot vietu tieši dzirdētajam un piedzīvotajam. Tā nu mājupceļā ritinu domas, pierakstu telefonā un kavējos izrādes epizodēs, personāžu intonācijās un sejas izteiksmēs, skatītāju zāles reakcijās un scenogrāfijas zīmējumā... Un atkal jāsaka, ka, lai gan zinu gana daudz lomu un tām atbilstošo raksturu tieši Nacionālajā teātrī, tad konkrēto tēlu atveidošanai nevienus citus aktierus iztēloties nespēju... Kā man patīk šī režisoru prasme atrast katrai lomai to vispiemērotāko cilvēku, apbrīnoju un cienu no visas sirds!

            Jāsaka vai jābrīdina – kā šoreiz būtu pareizāk -, ka izrāde savdabīgi sākas, jau ienākot Aktieru zāles priekštelpā, jo gan biļešu, gan garderobes meitenes tērptas – policistu? tiesas darbinieku? – formastērpos, un arī runas veids tam atbilstošs, iespējams, kāds skatītājs pat nobīstas, satrūkstas vai apvainojas. Es piespēlēju līdzi, patīk man tā iejušanās, lai gan aktrise no manis nesanāk, sasmaidos ātri vien, lai arī vairāk pie sevis... Tā kā laika vēl gana, dodos izlasīt saņemto dokumentu, ar kuru vēlēts iepazīties līdz tiesas sēdes sākumam. Ari telpas sienas šoreiz rotā nevis pierastās fotogrāfijas no izrādes “Ezeriņš” tik pazīstamajā melnbaltajā sendienu stilistikā, bet gan fotogrāfijas no Vāczemes – gan cilvēki, tai skaitā Angela Merkele, gan dokumentu attēli un citas bildes, telpas stūrī arī Vācijas karogs. Tātad – mēs, kas skatītāji, atrodamies Vācijā kādā tiesas ēkā, piedalāmies sēdē kā piesēdētāji. Katram pie biļešu kontroles tiek izsniegts arī piesēdētāja  numuriņš, saskaņā ar kuru izrādes – tiesas sēdes beigās būs jāpauž savs viedoklis. Šito tik nepazaudēt, jāiemācās uzreiz no galvas, mazāks un vieglāks par garderobes numuriņu...

            Kā lasāms pieteikumā, šī ir izrāde – fikcija, tās autors Ferdinands fon Šīrahs (tulkojis Ingus Liniņš) pats ir jurists, kas mūža otrā pusē sācis nodarboties ar rakstniecību. Tādēļ ne jau velti tieši tiesas zālē notiekošais atainots tik precīzi, bez liekvārdības, bet ar konkrētu terminoloģiju, ieskaitot tradicionālo “Piecelties, tiesa nāk!”, iespējams, citāda veida emocionālo fonu nekā esam raduši ikdienā gan izpausties, gan piedzīvot cita veida izrādēs. Un tomēr – arī tiesnesis, prokurors, advokāts – viņi visi ir tādi paši cilvēki kā ikviens cits, tādēļ tik ļoti uzrunāja izrādes sākumā tiesas priekšsēdētāja Voldemāra Šoriņa teiktie vārdi par to, ka izlemt vajadzēs, neietekmējoties no iepriekš dzirdētā vai lasītā par šo konkrēto notikumu (jo mēs kā Vācijas iedzīvotāji esam informēti par situāciju...), bet pārdomājot par likuma burtu un garu, ieklausoties savā sirdsapziņā... Ahā, un šis nu ir tas svarīgākais, jo... likumi un konstitūcijas, demokrātijas un noteikumi, diskusijas un pieredze, un kas tik vēl ne, ko varam vai nevaram paredzēt, izspriest, iztēloties vai izdomāt – kā būtu, ja būtu, - ir tas komplekts, kas ietekmē gan mūsu izvēles, gan lēmumus arī tādās īpašās situācijās kā šī.

            Mazliet baisi ir brīžos, kad tiek pieminētas gan 2001.gada 11.septembra norises, gan vēl citi reāli teroristiski notikumi pavisam nesenā pagātnē. Asaras sariešas acīs epizodē, kad Sanitas Paulas atveidotā blakusprasības uzturētāja Franciska Meizere stāsta par pēdējo īsziņu, ko saņēmusi no sava vīra, kurš atradies teroristu nolaupītajā lidmašīnā. Duālas sajūtas, uzklausot Daigas Kažociņas prokurores Nelsones pausto, jo – tā runā likuma burts, bet vai tā teoretizēšana, kas notiktu, ja... kaut ko maina, ietekmē? Jā, klātesošo viedokļus par situāciju un līdz ar to arī lēmumus, bet – vai tā ir arī viņas sirdsapziņas balss? Tik viengabalainā un nesatricināmā, kā akmenī kaltā Egila Melbārža - apsūdzētā kolēģa Kristiana Lauterbaha – seja un runa, tajā ieliekot tik daudz emocionālu nianšu. Aizrautīgā Ivara Kļavinska atveidotā aizstāvja Bīglera iesaistīšanās un, iespējams,  apkārtējos, sevišķi prokurori, patiesi kaitinošie jautājumi un spraukšanās pa vidu viņas izteikumiem, ko no Bīglera puses var ļoti labi saprast, jo šie izteikumi tiešām neko neparāda, nepaskaidro. Un mirklis ar mantiju, tāda odziņa – atvainojiet, aizmirsās!... Kaspara Aniņa tēls – apsūdzētais Larss Kohs, manuprāt, lai arī runā salīdzinoši mazāk, bet, protams, “iznes” lielo emocionālo smagumu, ko arī, domāju, nav iespējams izmērīt ne ar kādiem mērinstrumentiem, jo viņš gan apzinās savu vainu, gan to, ka citas izvēles šai situācijā nebija, jo īstenībā jau neviena izvēle te nebūtu pieņemama, ja runājam par nepieciešamību nogalināt, turklāt nevainīgus cilvēkus. Lasot par izrādes darināšanu, prātā palicis, ka bijušas aktieru sarunas ar tiesnešiem, advokātu biroja darbiniekiem, tātad ļoti precīza “ievešana” tēlu realitātē, jo tā tomēr gana specifiska joma. Domāju, ka turpat līdzās vajadzīga arī psihologa nodarbība, jo tā nasta ir tik smaga – lai kuru izvēli tu pieņemtu, upuri būs tik un tā. Jā, un Ilvas Lorences sekretāre – tik precīza savās darbībās, fiksējot dokumentus, izsaucot piesēdētājus viņu viedokļa paušanai, un tik nopietna sejas izteiksmē, īstens piemērs, kā jāuzvedas šādā amatā. Savukārt drošības darbinieces (nezinu, kura no meitenēm tā bija...) asie soļi, ūdens trauku pienešana un nomaiņa, apsūdzētā atvešana un aizvešana, sēdēšana ar staltu, stīvu muguru, stāja – visa izturēšanās iedveš nepārprotamu bijību, ka šeit tiks ievērots viss reglaments, nekādu atrunu un pārkāpumu nebūs... Jā, ansamblis saskaņots savās darbībās kā tāds pulksteņa mehānisms, lai mūs pilnībā ievestu šajā realitātē.

            Kā portāla “Delfi” kultūras sadaļā sarunā vēsta pats režisors Valters Sīlis (“Nebūs lieku specefektu”): “ Izrādē nebūs lieku specefektu, un scenogrāfijas pamatā ir izmantots Berlīnes apgabaltiesas iekārtojums. "Mēs neradām arī vietu mūzikai vai gaismu maiņām," norāda Sīlis, "tas ir tīri šis notikums, kurā tu kā skatītājs tiec paņemts līdzi, tu kļūsti par tā dalībnieku." Viņš uzsver, ka izrāde balstās uz smagu aktieru darbu, ar ko precīzi jāparāda sarežģītība, kas jau ir fon Šīraha tekstā. "Tur katrs tēls ar tevi runā!" saka režisors. "Ja nerunā, tad liek mainīt sākotnējo priekšstatu un paskatīties uz citiem šīs lietas apstākļiem." Arī es varu pievienoties, ka realitātes sajūta, klātesamības efekts bija nepārspējams, un nekādi papildus efekti nebija vajadzīgi, visu paveica realitātei atbilstoši veidotā vide un aktierspēle. Tāpēc paldies arī scenogrāfam un kostīmu māksliniekam Uģim Bērziņam un gaismu māksliniecei Kristai Erdmanei!

            Interesanti, ka izrāde man lika aizdomāties pie jau ne vienreiz vien mani skārušas domas, ka kaut kas ar tiem likumiem tomēr nav kārtībā... Protams, neviens likumdevējs un noteikumu izdomātājs nevar paredzēt PILNĪGI VISAS situācijas, jo sevišķi, ja tās ik pa laikam rodas jaunas, un tad tieši vietā ir gan vēstures zināšanas, gan psiholoģiskā noturība, prasme argumentēt un arī citas, par ko ikdienā, “mierīgos apstākļos” vispār pat neiedomājamies. Un – jā, nav metramēra, ne arī formulu, ar kurām aprēķināt cilvēka dzīvības vērtību, proporcionāli izrēķināt, “kam būs mirt(i), kam dzīvot(i) šai baltā saulītē”, bet – par pamatu ņemot cilvēka cieņu, - vai tas, kas laupījis cieņu citam, turklāt nelietīgā veidā, pats ir pelnījis cieņu? Vai tas, ka terorists ignorē likumus, kas sabiedrības lielākai daļai ir saistoši, pelna cieņu? Lūk, tas jau ir jautājums ar veselu virkni nezināmo... Vai tas, ka likums saka, kā jābūt, automātiski garantē, ka tā būs, t.i., likuma ievērošanu? Ikdienas darbā pietiekami bieži saskaros ar šo, lai arī nestrādāju tiesībsargājošā iestādē (brīžiem gan šķiet, ka strādāju, jo nākas justies kā tādam policijas sunim, kam uzdots atrast norādīto, atrisināt situāciju... bet atrisināt nevar, jo nav tādu līdzekļu, kas piespiestu, pieprasītu visu likumā noteikto nopietni ievērot, kontroles mehānisma un vispār – arī sirdsapziņas nav...) Vai tas, kurš bijis spiests pieņemt konkrētu lēmumu, tāpēc cieš mazākas sirdssāpes, ka izvēlējies mazāko no ļaunumiem? Par izvēli starp divu lielumu ļaunumiem izrādes izskaņā noslēdzošajā runā ļoti skaidri izsakās arī tiesas priekšsēdētājs (Voldemārs Šoriņš), viņa runā ir kaut kas tāds, kas suģestē klausītājus, paņem savā varā līdz kaulam (ehh, kā man šeit tomēr gribas tekstu turēt rokās...). Jā, protams, tiesas darbiniekam noteikti jābūt ar runas dāvanām un pārliecināšanas spēju apveltītam, taču šoreiz, manuprāt, nozīmīgākais ir tieši ārkārtīgi spēcīgi pārdomājamo domu kopums, sākot no “kā rīkotos tu, ja...?” un turpinot ar tik personisko “ja tur būtu kāds tavs tuvinieks...”. Neapšaubāmi, tādos mirkļos mūsu domas var mainīties, taču situācijās, par kurām nevaram zināt, kā tās attīstīsies tuvāko mirkļu laikā, un kas sagaida cilvēku, ja... , nākas atcerēties daudz dažādu lasītu un filmās redzētu epizožu par izvēlēm, turklāt – starp divu lielumu ļaunumiem...

            Izrādes beigas ar savu viedokļu paušanu izvēršas zināmā skaitīšanā līdzi, un laimīgā kārtā apsūdzētais tiek attaisnots (iespējams, ka ir izrādes, kad notiesāts...). Tā kā piesēdētāju numuriņus dod ierašanās secībā, tad nav iespējams “noķert” nākamo numuru un kaut ar pusaci ielūkoties viņa sejā atbildes brīdī, var vien klausīties intonācijās un mēģināt nojaust, kas risinās cilvēka prātā, kad viņam jāpaziņo savs lēmums... Gaidot rindā pēc mēteļiem, dzirdu divu dāmu sarunu, kur viena izrādās neapmierinātā ar pretēju spriedumu tam, kādu cerējusi dzirdēt viņa pati, un arguments – ka viņa taču nav zinājusi, uz kādu soda mēru apsūdzēto paredzēts notiesāt, jo tas viņai būtu palīdzējis izdarīt izvēli. Vai tiešām?... Ja zini, ka sods būs nosacīti viegls, ļausi iesēdināt cietumā, bet, ja zini, ka smags, tad attaisnosi? Un vai sods ir samērojams ar notikušo vismaz šādā konkrētā situācijā, jo visvairāk jau grauzīs paša sirdsapziņa, kura liks “shēmot” – kā būtu, ja būtu, kas ar viņiem būtu noticis un ko tik vēl ne...

            Ar lielu un sirsnīgu pateicību Valteram Sīlim un visai izrādes “Terors” komandai atliek vēlēties divas lietas – daudz tikpat vērtīgu izrāžu arī turpmāk, un lai mums nevienam nebūtu jāpiedzīvo situācija, kurā jāuzņemas tik sarežģīta izvēle un atbildība!

            P.S. Mājupceļā izstāstu par pieredzēto savam vidējam dēlam un saņemu aicinājumu tūlīt iegādāt biļeti, to arī izdaru, gan tikai uz marta izrādi, bet tad nu varēs abi ar tēti līdzdzīvot no sirds...