9.08.2023.

            Grāmata ar gleznu un trauslu vāku? Turklāt vārdam “gleznu” šoreiz ir divas nozīmes – “glezna”, jo uz vāka attēlota gleznas reprodukcija, un “glezns”, jo smalks, izsmalcināts, īpašs. Un kā nu ne, ja grāmatas virsējais vāks ir no trauslā un taustei tik tīkamā pergamenta papīra (laikam taču tā to sauc, vai tomēr par pauspapīru?...). Tiesa gan, lasīšanas gaitā šis, kā jau visi “virsvāki”, mazliet cieš, jo cilvēka rokām, īpaši vasar`s karstumā, ir tendence būt viegli miklām, turklāt gribējās arī kādu “mākslas bildi”, tāpēc ar grāmatu tika iebrists “smalko” hortenziju (nu, to šķirnīgo – Anabelle un citu...) dobē, bet tur šovasar regulāri pielīst lietus, līdz ar to pavisam izvairīties no ūdens lāsēm ziedlapās nav iespējams...

            Vai no vāka apraksta varēja saprast, ka runa ir par Daces Rukšānes “Džikī”, ko šogad izdevusi “Dienas Grāmata”, redaktore Gundega Blumberga, vāku dizains Jāņa Esīša rokās, bet vāka noformējumā izmantota Līgas Ķempes glezna “Meldra”? Iespējams, ka tam, kas grāmatu lasījis vai vismaz turējis rokās, šis apraksts nešķita svešs. Jā, grūti pateikt, kā ar šiem skaistvākiem klājas bibliotēkās, jo zinu no pieredzes, ka tie ir diezgan nepraktiski biežai lietošanai, un ir cilvēki, kas tos speciāli noņem nost, lasot arī mājās. Taču man šis bija īstens baudas laiks, jo grāmatas vizuālajam tēlam ir nozīme! Vēl jāpiebilst, ka arī burtu forma un jo sevišķi jautājuma zīmju “dizains” izvēlētajā fontā bija sevišķi pievilcīgs!

            Daces Rukšānes grāmatās mani “iemīlināja” mans mīļais Nacionālais teātris ar audiogrāmatu “Ķīpsalas putni”, ko lasīja Evija Krūze (mazas atskaņas no tā sadaļā “Kas noklausīts?”) Savukārt šī grāmata – “Džikī” ir iepriekš tapušās “Krieva ādas” turpinājums un vēsta par dzīvi Latvijā padomju laiku otrajā pusē (20.gs. 70.gadi) un atmodas gadu pašos pirmsākumos. Un, lai cik savādi neliktos, gan vienas, gan otras grāmatas nosaukums ir ... smaržu nosaukums! Turklāt “Džikī” ir tāds īpašs brīnums – pirmās unisex smaržas un visvecākās smaržas pasaulē, kuras ražo arī mūsdienās, tādēļ, manuprāt, arī šis dizainiski smalkais un gleznais vāks ir īpaši piemērots. Un jāatzīst, ka lasīšanas gaitā šķita, ka mazliet sajūtu tādas smaržu notis, par kurām rakstīts, gluži tāpat kā varu iztēloties virtuves vai jūras smaržu, kas tiek smalki aprakstītas. Protams, ja būtu tāda iespēja, labprāt pasmaržotu, kā tad šis aromāts “izskatās” īstenībā, bet neesmu īpaša smaržu veikalu cienītāja.

            Un tomēr – kas tad tik īpašs, ne jau par smaržu vēsturi vēsta šī grāmata... Es teiktu, ka šis atkal ir viens vēsturiski romantisks romāns, kas vēsta par pavisam nesenām norisēm tepat Latvijā, aprakstot tās pavisam konkrēti, kā savdabīgā dienasgrāmatā. Salīdzinājums ar dienasgrāmatu radās, jo ik pa brīdim ir epizodes, kad notikumi lasāmi ļoti detalizēti – vai tā būtu braukšana mašīnā, kas pilna paunām, vai sēņošana un apmaldīšanās, kad piesities vadātājs, vai galda klāšana, vai pat kāda konkrēta ēdiena gatavošanas izklāsts pa sastāvdaļām un to pievienošanas gaitas. Tāpat atklātas romāna varoņu jūtas un sajūtas, pārdomas, bailes, arī tas, kas jāslēpj no citiem, kas jāpatur sevī, jo “tā kārtīgi padomju cilvēki nedara”. Līdzīgi kā citas grāmatas, arī šī atkal rosina “detektīva” dziņas – atpazīt, atšifrēt vietas, kur rodams konkrētais nams, kā tur izskatās šodien. Šajā grāmatā jau arī lasāms par Rīgas ielu atpakaļmainītajiem nosaukumiem, ieskanas atmodas laika stāsti par 4.maiju, barikādēm, bet cilvēcisko attiecību lauciņā paveras gan draugu un mīļāko ainas, gan arī savulaik pilnīgi aizliegtais homoseksualitātes auglis, kas bijis pat krimināli sodāms, un galvenās varones Meldras pārdomu un sajūtu savirpinājums tais apjausmas brīžos, kad viņa saprot par savām izjūtām pret mākslinieci Indru. Neiztiek arī bez čekista klātbūtnes, turklāt šie atkal ir mirkļi, kad lappusēs pavīd tāds nopietns aukstums un baismas. Tāpat padomju laikā skolas ikdienā tik raksturīgo apcelšanu, jo sevišķi t.s. prestižajās skolās neviens nesauca šodien zināmajā mobinga vārdā, bet par to lielākoties klusēja gluži kā Meldras meita Anna. Arī situācijas, kad skolotāji bija “uzēdušies” uz skolēniem, nebija nekas nezināms, un arī ar to bija jāsamierinās, ja vien nebiji, kā romāna gadījumā, populārs ārsts ar vārdu, kas varēji aizstāvēt savu bērnu un panākt viņa pārcelšanu citā klasē, lai glābtos no visām šīm nejēdzībām. Un vēl šis romāns, līdzīgi kā “Mātes piens” un vēl citi, risina tās sarežģītās mātes un meitas, vecāku un bērnu, dzimtas paaudžu attiecību peripetijas, kuras turpinās no paaudzes paaudzē, reizēm sarežģījot likteņu pavedienus vienā lielā murskulī, ko nav iespējams atšķetināt, vien grūti nopūsties, ka tas “par vecāku grēkiem”, “tas mums iedzimts”...

            Šovakar pirms rakstīšanas ielūkojos interneta dzīlēs, atradu divas recenzijas par šo romānu, tiesa gan, diezgan pretējas vienu otrai, - Bārbalas Simsones “Sasmaržot dzīvi. Daces Rukšānes romāna “Džikī” recenzija”, 2023.g.11.martā publicējusi “Diena”, un Solvitas Lapiņas (Kultūrzīmes, Latvijas Mediji) “Stāsts par turīgu padomju pilsoņu dzīvi”, 2023.g. 11.jūnijā publicēts 

https://www.la.lv/stasts-par-turigu-padomju-pilsonu-dzivi-daces-ruksanes-gramatas-dziki-recenzija

Jā, es arī varētu piekrist, ka romāna izskaņā attēlotais atmodas laiks tverts īsi un varbūt virspusēji, bet – ja tiesa tas, ka top turpinājums, tad nevaram taču vēlēties, lai šis romāns tiktu “izstiepts”  krietna “lasāmķieģeļa” biezumā. Taču – jālasa pašiem, jākavējas atmiņās vai jābrīnās par norisēm, kas šobrīd varbūt pat šķiet visnotaļ neticamas vai savādas...

            Un tagad daži citāti, kas īpaši “sējās pie sirds”:

• Māksliniece Indra: Man patiešām ļoti patīk būt vienai, kaut arī tas rada dažādus sarežģījumus. (..) Nemitīgi jautājumi, kad precēsies, kad bērni, kad mazbērni, vai kāda vaina, ka neviens neņem. Tā, it kā vēlme palikt vienam būtu kāda kroplība vai vismaz smaga slimība. Man ar maniem septiņiem brāļiem un māsām jau bērnībā bija par daudz cilvēku riņķī. Tagad gribas mieru un gleznot, neko vairāk.
• Šeit un tālāk galvenā varone Meldra: Tā jau labi, valsts par visu parūpējas, sports, izglītība un medicīna mums ir par brīvu, kapitālistu Rietumos par to visu esot jāmaksā milzu nauda, it kā varbūt patiešām nekāda vaina tam komunismam nebūtu, ja vien tas nepaģērētu tik augstu cenu. Un, kas zina, kā mums klātos citādā valstī – varbūt būtu vēl veiksmīgāki, vēl lielāki laimes lutekļi, varbūt es strādātu pie Gerlēna vai Šaneles un taisītu pati savas smaržas...
• Kopš esam kopā, man vienmēr šķitis, ka atklātība ir labu attiecību pamatā. Manā ģimenē gan nekad ar to īpaši nav aizrāvušies, bet es taču varētu mēģināt citādi un lauzt šo gadu gados iesīkstē’jušo paradumu virteni, kur tik audz paliek noklusēts, nepateikts un pilnīgi nekaunīgi melots tieši acīs.
• Mana māte, nopērusies pa svešām virtuvēm un gultām, pameta novārtā mani, es, aizrāvusies ar Rīgas dzīvi, uzkrāvu Annu mammas māsai, tā mēs te no paaudzes paaudzē pametam viens otru un pēcāk nesaprotam, kā bērni izauguši, kur palicis laiks un kā tas viss atbalsosies viņu bērnos un mazbērnos.
• Iztēlojoties Annu, man sažņaudzas sirds un kļūst mazliet nelabi. Mēs patiešām esam par maz runājušas – gluži kā es ar mammu. Un tā esmu es, kas savulaik nosolījās nekad nebūt tāda kā mamma!
• “Liesmā” izlasu citātu no kāda indiešu traktāta: “Cilvēka tieksmēm ir trīs avoti – dvēsele, prāts un miesa. Dvēseļu tieksme rada draudzību, prāta tieksme rada cieņu, miesas tieksme rada kaisli. Šo triju tieksmju savienība rada mīlestību.” Pēdējā laikā arī tas ir modīgi – citēt kaut ko no ārzemēm. Bet rakstītais liek aizdomāties uz ilgu laiku gan par Tomu, gan par Indru un to, vai un kā viņus mīlu, vai tā vispār ir mīlestība, vai es vispār zinu, ko nozīmē īsta mīlestība. Berta man kādreiz teica, ka sievietes dzīvē parasti ir trīs mīlestības – tā pirmā naivā, kad tu vispār iepazīsties ar to, ko nozīmē jūtas, iemīlēšanās, satraukums un laime; tad nāk otrā – tā tevi sāpina, ievaino un māca, kā izdzīvot; beigu beigās atnāk trešā, kurā tu vari vienkārši ļauties un mīlēt bez robežām, bez nosacījumiem.
• Tas ir tik netaisnīgi un skarbi – kolīdz tu zaudē sajēgu un prātu, pasaule tev apkārt saraujas maza jo maza, ar ciešām robežām, kurām nekas netiek pāri, tikai liela, liela mīlestība. Vai draudzība. Vai cieņa. Laikam jau viss kopā. Hugo pacietība, iejūtība un sīkstums vienmēr likuši viņu apbrīnot, bet tikai šodien, skatoties, kā viņam birst asaras, es saprotu, tieši cik liela ir bijusi viņa upurēšanās.
• “Labi, dzeram par draudzību,” es piekrītu, “bet viss jau nekad nebeidzas, vienmēr kaut kas paliek. Kaut vai atmiņās. Un atmiņas taču ir daļa no mums pašiem. Tā ka es nedomāju, ka kaut jel kad, kamēr vien būsim dzīvi, kaut kas būs beidzies. Vismaz es to tā nejūtu.”

          Ar šo arī šoreiz beigšu, jo vienmēr kaut kas paliek – šoreiz tā ir grāmatas pēcgarša jeb pēcsmarža, kas nāk līdzi, aicina pārdomāt, lasīt un piedzīvot atkal no jauna. Paldies Dacei Rukšānei par šiem skaistajiem mirkļiem!

          P.S. Lasīšanas gaitā ienāca prāta, ka varbūt šīs abas grāmatas (un stāsta, ka procesā esot vēl viens turpinājums...) varētu tapt par labu seriālu, kas atspoguļotu to laiku, kurā dzīvojām vēl pavisam nesen...