Ja nu reiz vajag iekulties piedzīvojumā, tad šis ir īstais stāsts! Kad uzzināju par Nacionālā teātra “pilnmetrāžas” tiešsaistes izrādi “Skolotājs”, zināju, ka tā man jāredz pilnīgi noteikti! Iemesli tam bija vairāki – gan pašas darbs, gan režisors, jo Intara Rešetina darinātās izrādes mani uzrunā arvien dziļāk, gan, protams, mīļais Nacionālais... Un arī mazie reklāmas rullīši, kad Uldis Anže tik sirsnīgi uzrunā skatītājus ar izrādes fragmentiem... Turklāt jau kopš pavasara aktīvi sekoju līdzi “Baltā kuba” tiešsaistes izrādēm un iespēja pēc izrādēm vēl ekrānā satikt to darinātājus arī bija savs “kumoss pievilināšanai”.

Protams, tehnoloģijas ir tehnoloģijas, un šoreiz tās nolēma izspēlēt bezkaunīgu joku ar visiem iesaistītajiem, tāpēc plānotā pirmizrāde no 23.jūlija “pārcēlās” uz nākamo dienu. Un te nu sākās mans piedzīvojums, jo kopā ar ģimeni braucām uz sporta svētkiem, un nācās izdomāt, kā tikt pie pirmizrādes baudīšanas mierā un klusumā kempingā, kur vēl nezini, vai būs gana labs internets, un kā iegrozīsies vakars. Turklāt lija lietus un pūta diezgan nikns vējš, kas gan Salacgrīvā pie jūras nebūtu nekāds pārsteigums. Tad nu pirmizrādi izbaudīju mūsu mašīnas aizmugurējā sēdeklī, aiz loga šļakstot lietus lāsēm un svilpojot vējam, turklāt pie mašīnas bija piesieta telts, lai to neaizpūš pa gaisu (bērni paģērēja, ka telts jāuzceļ jau pašā sākumā...), bet es sēdēju un satraukumā žņaudzīju rokas, jo vēl īsu brīdi pirms sākuma bija pēdējie tehnoloģiju “niķi”, bet tos veiksmīgi atrisinājām (ak, foršie teātra ļaudis, tura rūpi par ikvienu savu skatītāju, sasūta visas iespējamās saites un atbild uz ziņām dažu minūšu laikā – lūk, tas ir serviss!)

Izrāde bija pilna pārdomu un pārsteigumu, siltu un arī sāpīgu sajūtu, pie rokas bija arī papīrs un pildspalva, jo tapa krietna pierakstu kaudzīte, kā jau tas e-teātrī pienākas, kad vari interesanto piefiksēt. Tā kā pati esmu šajā procesā – skološanā – iekšā līdz kaulam, tad varu teikt, ka bija gan aizkustinājuma asaras par Skolotāja tēva teiktajiem vārdiem “Skološana – tas ir skaistākais darbs pasaulē!”, gan bērnības atmiņu sūrums, kad no paziņu tantes saņēmu nicīgu vērtējumu par savu vēlmi būt skolotājai, ka “tas nu gan ir pēdējais darbs!”, gan ikdienas darbā izbaudītais gandarījums un arī sajūta, ka “ir, par ko nošauties”.

Stāstītāja viegli rotaļīgā izteiksme par notiekošo, skolā piedzīvoto, sarkastiskais “mazas aldziņas, maz prāta, maz gaļas...”, spilgtie audzēkņu raksturojumi un šokējošā atzīšanās par izdarīto noziegumu – tik milzīgs un reizē tik patiess kontrasts, ko vislabāk, šķiet, sapratīs tie, kuri vismaz mēģinājuši pastrādāt skolā. Audzēkņa balss ieraksts, ka viņš jau sen to būtu izdarījis, nesaprotot, kā skolotājs tik ilgi varējis izturēt (kurš no jauniešiem tas bija?) – savādi, bet arī man ir audzēkņi, kuri vēl tikko mācījās vidusskolā, bet jau saka “Kad mēs augām, tad tā negāja, tu taču ar mums tā nebiji spiesta cīkstēties...”

Īsie, spilgtie jauniešu parādīšanās zibšņi – kā tādi uzplaiksnījumi sejas izteiksmēs, pozās, balss intonācijās, kas pasaka tik daudz. Jāsaka, ka tiešām kā salīdzinājums tam, cik daudz vai maz katra puse iegulda skolas ikdienā, lai gan zinu, ka, protams, gadās arī otrādi – skolēns mēdz ieguldīt vairāk nekā skolotājs... Un skolotāja “degšana” par savu priekšmetu, vēlme ieinteresēt, pastāstīt vairāk par to brīnumaino, ko viņš saskata savā “lauciņā”, bet tai pretī – “nelieciet jauniešiem domāt, tas ne pie kā laba nenovedīs...” vai arī “Literatūra – bauda? Ne sūda!” Cik viegli vai grūti ir degt un nesadegt, neizdegt, bet saglabāt sevī šo aizrautību caur visiem birokrātijas džungļiem, ar ko jāsaskaras ikdienā, “aizdegt” jauniešus un vest viņus sev līdzi? Un ne jau tikai jauniešus – arī sākumskolēnus tu vari “aizdedzināt”, bet vari arī sastapt tādus, kas jau pirmajās klasītēs neko īsti nevēlas, jo saskārušies gan ar dažādiem dzīves pāridarījumiem, gan skolā nesaņem to uzmanību un iespēju atļauties, pie kādas pieraduši mājās...

Interesanti, ka lugas autors Žans Pjērs Dopaņs taču savu darbu radījis Beļģijā, bet šķiet, ka aprakstījis notiekošo tepat pie mums, Latvijā – tik precīzas sajūtas par skolā ikdienā redzamo, arī skolotāju izdegšanas un bezpalīdzības sajūtām – vai tiešām šīs problēmas visur pasaulē ir vienādas neskatoties uz to, ka mums tiek stāstīts par citu pasaules izglītības sistēmu “labumiem” un to nepieciešamību šeit? Laikam jau jā, jo sevišķi zinot to, ka no konteksta “izrautas” idejas, “iestādot” citā situācijā, diez vai “ieaugsies”... Bet ai, kā gribas, lai varētu paņemt no visām tālajām, “spožajām” aizjūras gudrībām pa kripatiņai un uzbūvēt savu – to ideālo! Taču tādas nav...

Viela pārdomām ikvienam – gan skolotājiem, gan skolojamajiem un apkārt esošajiem, arī komentētājiem un pamācītājiem. Esmu pēc pirmizrādes nolūkojusi “Skolotāju” vēl vairākas reizes un ieteikusi draugiem un kolēģiem, pretī saņemot atzinīgas atsauksmes un katrā šādā sarunas reizē vēlreiz “izgaršojot” izrādes bagātīgo devumu. Interesanti būtu, ja izrādi varētu “vest tautās” uz skolām vai kultūras namiem, tikai tad, iespējams, Skolotājam vajadzētu labi lielu kabatu, no kuras piedāvāt zālē sēdošajiem kabatlakatiņus...

Paldies visai radošajai komandai par sirsnīgo darinājumu, un iesaku izbaudīt ikvienam, kam nav vienaldzīgs tas, kas notiek gan skolā, gan arī ārpus tās!

#IntarsRešetins

#ŽansPjērsDopaņs

#UldisAnže

#MadaraBore

#RaimondsCelms

#RomānsBargais

#UldisSiliņš

#IgorsŠelegovskis