21. – 28.05.2022.

Vai var no izrādes iznākt un lidot pusmetru virs zemes? Jā, var, ja tā ir bērnu izrāde, kuras laikā var līdz ar aktieriem no sirds izspēlēties. Turklāt tā spēlēšanās ir tik dzīva, draiska, daudzveidīga, ka ir neiespējami nesmaidīt pretī, reizēm arī rādīt dusmīgu, pārsteigtu, aizdomīgu seju (visas šīs grimases sevī pieķēru izrādes laikā kā spogulī, kā sajūtā, ka esmu reizē te – skatītāju zālē – un tur – mazā ganiņa pasaulē). Turklāt tie aktieru dzirkstošie skatieni, smaidi un sajūta, ka esam sapratušies, ir tik uzlādējoši! Un, ja vēl esi kopā ar mazo bērnu, kuram tik vien kā pieci gadi, bet mīļā Nacionālā teātra ļaudis un veikumu viņš pazīst gan bildēs, gan video un mazliet jau arī klātienē, neskatoties uz “tukšo laiku”, kas bērniem liedza doties uz šo brīnišķīgo vietu, tad prieks ir dubults!

Tikko uzzināju, ka teātrī atkal būs iespējams ierasties kopā ar bērniem, turklāt tā būs sengaidītā un atkal-paceltā izrāde “Mazais ganiņš” Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē (režisors Jānis Znotiņš, kostīmu māksliniece Madara Botmane – par šīs izrādes tērpiem viņa nominēta 2017./2018.gada Spēlmaņu nakts balvai “Gada kostīmu māksliniece” -, gaismu māksliniece Krista Erdmane, scenogrāfs Artūrs Arnis, producente Linda Helviga) , kuru savulaik netiku noskatījusies, jo mans jaunākais vēl bija par mazu (bet es cerēju un ticēju, ka šo izrādi spēlēs gana ilgi, lai viņš līdz skatīšanai izaugtu, un šeit nu jāsaka “paldies tukšajam laikam”, ka izrāde nav pazudusi, bet tikai “iemigusi”, lai celtos no jauna...), tā aši metos noskaidrot iespējamos interesentus savu audzēkņu vidū un posos biļešu pasūtīšanai. Pa starpu gan izrādījās, ka visa klase vienā reizē netiksim, jo skolas dejotājiem tieši izvēlētajā datumā koncerts, kas nozīmē aizņemtu visu dienu, bet – vai gan es laidīšu garām iespēju kaut ko skaistu lūkot vairākkārt? Nu nē taču, tāpēc uz izrādi dodos divreiz!

Sestdienas, 21.maija rīts aust apmācies, pilsēta tukša un klusa, turklāt izskatās, ka vakardienas smidzeklis nekur nav pazudis, ja jau pat “Pilsētas” pastaigas laikapstākļu dēļ pārceltas uz citu reizi... Taču mēs ar jaunāko dēlu pošamies, teātra tuvumā satiekam tos, kuri jāsatiek, jo izvēlējušies šo dienu izrādes lūkošanai, un dodamies baudīt brīnumu. Jāatzīstas, ka brīdī, kad atbildība ir ne tikai par sevi, bet arī par audzēkņu pulciņu, esmu mazliet haotiska teātra viešņa, jo skolotājas cāļu mātes sindroms liek turēt savas visu redzošās acis plati vaļā, taču tas nemazina prieku par izrādi. Arī fakts, ka kopš izrādes pirmsākumiem 2017.gada 5.decembrī mainījies spēlmaņu pulciņš, un no sākotnējās komandas palicis vien Kārlis Reijers, bet Jurģa Spulenieka, Ingas Misānes – Grasbergas un Madaras Reijeres vietā viņam talkā nāk Kaspars Aniņš, Ieva Aniņa un Jana Ļisova, turklāt pat teātra mājaslapā jaunas bildes, savukārt iepriekšējo tur vairs nav(a), rosina vien uz nepacietīgām gaidām – kā tik nu būs, lai gan skaidrs, ka būs labi, jo vismaz Kārļa sirsnīgi bērnišķīgais un amzierēties aicinošais skatiens ir tas, kam no sirds esmu gatava ļauties un dzīvot līdzi jebkurā brīdī jau kopš reizes, kad šis skatiens redzēts izrādē "Puika, kurš redzēja tumsā"...

Mirklī, kad nodziest gaisma un izrāde sākas, man sejā uzplaukst smaids, kurš tur paliek līdz pat galam un vēl ilgi pēc izrādes, šķiet, līdz pat vakaram un vēl pat miegā smaidu... Tā kā, gatavojoties izrādes lūkošanai, skolā izlasījām Alberta Kronenberga un Raimonda Paula kopīgajā veikuma grāmatiņā apvienoto, tad mums ir vismaz daļējs priekšstats par tekstu, kas mūs sagaida, jo seno dienu dziesmuspēlē gan daļa vārdu ir citāda, bet daļa – tā pati, kas šodien. Un ir tik brīnišķīgi ļauties visai vizināšanai ar sēdekļiem, kas esot mākoņi, “iedot pieci”, sajust sev blakus aktieru soļus, plaukstas, smaidus, acu skatus, tērpu čaukstoņu un to īpašo “smeķi”, kas šajā reizē nozīmē brīnuma radīšanas, tapšanas piedzīvošanu, ka neko labāku nevar vēlēties. Brīžos, kad mani audzēkņi ar savu “mākonīti” tiek vizināti garām manējam, sasmaidāmies, samājamies ar neiztrūkstošo “Čau, skolotāj!” un ir prieks redzēt prieku viņu acīs, līdzdzīvošanu un sajūsmu par notiekošo.

Neapšaubāmi, šī ir izrāde, kur iztēle jādarbina pilnā mērā, jo dekorāciju un rekvizītu nav, ir vien brīnumaini balti tērpi ar dažām zelta burtiem rakstītām teksta rindiņām uz lencēm, atlokiem vai citām detaļām un salmu cepures, kas palīdz pārtapt, meklēt, saspēlēties. Tādēļ jūtos gandarīta, ka tekstu esam “studējuši” mācību procesa gaitā, un turklāt to darījām, skaidrojot vecvārdus, daudzas mūsdienu bērniem neizprotamas norises, par ko pēc darba izlasīšanas skolēni atzina, ka tas bijis visvērtīgākais šajā veikumā. Un ir tā reize, kad es, tāpat kā lasot grāmatas, “dzīvojos” kā filmā – gara acīm redzu it visu notiekošo. Aktieru balsis, to daudzveidīgās izpausmes jau vien ir ko vērtas, tāpat sejas, kustības – vai šī atkal nav izrāde, pēc kuras sausu vīlīšu spēlmaņiem ir ļoti maz? Un vēl spēt noturēt mazo skatītāju uzmanību, jo zālē esam, šķiet, sākot no apmēram divgadniekiem, mani trešklasnieki ar mazbrālīti pirmklasnieku un mīļmāsiņa piektklasniece varētu būt lielākie no mazo skatītāju vidus, un vecāki un vecvecāki, kuriem arī nākas iejusties it visos tēlotajos piedzīvojumos, - tas ir gana grūts uzdevums, ar kuru šī žiperīgā kompānija tiek galā vienkārši apbrīnojami! Iespējams, ka skatītāju pulciņi ir dažādi, un tomēr gribas cerēt un ticēt, ka neviens trokšņošanas un traucēšanas mošķis uz izrādēm līdzi nenāk atšķirībā no skolas ikdienas dzīves, kur tādi pa brīdim parādās gan...

Izrādes beigās, kad zaķītis atkal atradies un, šķiet, tā ir Kārļa cepure, kurā mirdz brīnumgaismiņas, mans juniors ir visnotaļ apmierināts ar manu atbildi uz jautājumu – kas tai cepurē?, kad es saku – brīnums! 😉 Un kā nu ne, ja jau esam gan pie Vēja mātes viesojušies, gan pie debesvārtiem pastāvējuši un ne vien runātu, bet arī plaukstām “sacītu” tekstu Janas Ļisovas pirkstos lūkojuši, gan zivs vēderā burbuļojuši, gan vecajam velnam palīdzējuši naudu skaitīt, gan līdzjūtīgi lūkojušies mazā ganiņa sejā, kad viņš iespundēts tapis pie raganas, kur tik drosmīgi pa skursteni bija iesprucis, gan vēl visus citus priekus un bēdas pieredzējuši! Cik brīnišķīgi, ka mums ir tāds Alberts Kronenbergs, kura valoda un tēli mūs saista arī šobaltdien! Savulaik, pirms 20 gadiem, kad vecākais dēls bija mazs, mūsu ikdienas lasīšanas repertuārā bija “Sprunguļmuižā gadatirgus”, ko mēs abi vēl šodien varam gabaliem no galvas skaitīt, un es – atcerēties, kā pie trešā ikdienišķā lasījuma pamazām sāka nākt miegs, jo kas gan nezina mazu bērnu māmuliņas dienas ritumu... Un arī pārējiem diviem puikām šī grāmata tikusi celta priekšā, ienāca prātā doma, ka, neskatoties uz puišu lielo augumu, derētu viņiem arī šo brīnumu Aktieru zālē piedzīvot...

Kad atkal satiekamies ar skolēniem, visbrīnišķīgākais manām ausīm ir Krišjāņa teikums: ”Man smaids sejā iesprūda pirmajā izrādes minūtē uz palikšanu!” Arī pārējie ir sajūsmā, pat Ernesta tētis saka, ka neko tik interaktīvu viņš vēl teātrī neesot lūkojis. Tā nu Krišjānis vēl papildina savu viedokli ar domu, ka šī esot bijusi otra labākā lieta gada gaitā, jo pirmā bija ekskursija uz teātri. Garderobes puisis, šķiet, pie sevis nosmaida, šos vārdus dzirdot 😉 Ehh, ir tik labi, ka mans teātra trakums “līp” arī citiem, turklāt tas ir tik brīnišķīgi, jo atkal būs jauni sarunu mirkļi par piedzīvoto. Savukārt mājupceļā izmantoju nelielu pazīšanos aizkulišu aprindās un nosūtu svaigi dzirdētos labos vārdus ar lūgumu iespēju robežās nodot tos aktieriem, bet pēc kāda laika saņemu atpakaļ vēsti, ka misija izpildīta un aktieri iepriecināti – mana sirds turpina lēkšot polkas ritmā, cik maz (vai varbūt tas ir daudz?) cilvēkam vajag priekam!

Turpinājums sekos pēc nedēļas...

P.S. starp abām skatīšanās reizēm noklausījos kārtējo Nacionālā teātra podkāstu Nr. 29 (teātra lapā bija ieviesusies drukas kļūda - divreiz 28.numurs 😉, tagad izlabojuši, malači!) "Bērni teātrī", kur Arturs Krūzkops sarunājas ar šīs izrādes režisoru Jāni Znotiņu un Twitter aktīvisti Elīnu Kolāti, ļoti vērtīgi noklausīties! 

https://teatris.lv/podkasti/

Nedēļa pagājusi, un atkal pošamies ceļā - šoreiz sestdiena, 28.maijs. Visu skolas laiku vieni, kas jau redzējuši, priecājas un kavējas atmiņās, bet jāciešas nestāstīt pārējiem, kam šis brīnums vēl jāpiedzīvo. Savukārt otri trinas nepacietībā un jau kuro reizi pārjautā par gaidāmo notikumu. Sestdienas rītā lielākā kompānijas daļa ierodas randiņa vietā gandrīz pusstundu pirms norunātā laika, tad nu izmantoju klātesošo vecāku un radinieku laipnību un pa grupiņai vien laižu visus iekšā izklaidēties, kamēr gaidu vēlāk-nācējus. Protams, kafejnīcā murd vien, bet pagaidām viss godam. Vienīgie sirdsēsti par mūsu Elzu, kura kopā ar mammu mazliet kavējas, taču, viņas gaidot, foajē piedzīvoju brīnišķīgu sarunu ar sirsnīgu jaunekli, kurš rūpējas, lai skatītāji nokļūtu pareizajās zālēs, kad ieradušies – šitāda kompensācija maniem uzvilktajiem nerviem! Un otrs “gardais” mirklis ir tikt pie Alberta Kronenberga grāmatas “Mazais ganiņš un viņa brīnišķīgais ceļojums”, kas ir šīs izrādes oriģinālais teksts atšķirībā no mūsu lasītās ar Raimonda Paula dziesmu notīm, ko savulaik dziedāja “Dzeguzīte”. Taču arī tās izlasīšana mums nāca tikai par labu.

Beidzot visi ir klāt un izrāde sākas, es vēl paspēju blakus sēdošajām meitenēm pastāstīt par daudzajiem prožektoriem, kas viņas ieinteresējuši, un, gaismai dziestot, piekodināt: “Ļaujies brīnumam!” Un atkal acis mirdz, lūpas smaida, grimases lokās līdzi visiem aktieru teiktajiem vārdiem, un vismaz man galvā risinās jautājums – vai tik te neslēpjas kāda burvestība, jo arī šoreiz viņi skatītāju vidū atrod attiecīgi tērptus ļaudis, kad stāsta, kādās krāsās sivēni, vai rūķis ar raibo jaku (tas šoreiz zīmējas uz mani 😉), mazus un lielus, ar bārdu un šķaudītāju, bet nu tik precīzi, ka jājautā – kā jūs to spējat, tai īsā brīdī acīm aptvert raibo skatītāju pulciņu un pievērsties vajadzīgajā mirklī? Protams, vislielākais prieks, pārsteigums un sajūsma ir mūsu Patrīcijai, kura ar Kārļa palīdzību tiek palidot ar mazā ganiņa gaisa pūķi, savukārt klasesbiedri tīri satraukti – kā tad tā, kur viņi palika? Zināms, vārdi: “Gan viņš nonāks rīt vai parīt!” ir gauži patiesi, jo akurāt parīt Patrīcija būs skolā līdz ar visiem citiem, nekur jau nepaliks, un izrādās, ka tas notiek pavisam drīz, klasesbiedri saceļ aplausu vētru! Izskatās, ka vēl daži, skolotāju ieskaitot, būtu ar mieru šitādai atrakcijai, par kuru atkal doma – kā var zināt, kuru bērnu ņemt, kurš necels brēku un ļausies? Tiesa gan, pirms “lidojuma” bija maza acu saspēle Kārlim ar Patrīciju, viņas acu skats manā virzienā, jo lielā māsa sēdēja citā “mākonītī”, un mans iedrošinošais smaids, sak, ja jau pat skolotāja zina, ka vajag ļauties, tad lai notiek!

Gluži tāpat kā citās izrādēs, kuras lūkoju vairākkārt gan aktieru sastāvu dēļ, gan intereses, kompānijas vai citu iemeslu pēc, tā arī šajā man jāsaka, ka bija brīnumlabi un atkal mazliet citādi, un tieši tas ir tas skaistākais, ka vienmēr ir iespēja būt klāt brīnuma atkal-radīšanas mirklī, piedzīvot to vēl un vēl, un – galvenais – ļauties un ticēt! Te nu ir atbilde uz manas Elizabetes jautājumu, kā tad es skatīšoties izrādi vēlvienreiz, vai man nebūšot garlaicīgi – pēc izrādes viņai bija pilnīgi skaidrs, ka šo varētu lūkot atkal un atkal, jo vajadzētu mammu un mazo māsu atvest... Un kur nu vēl brīnišķīgā iespēja ar skolotājas atbalstu “sapuķot” aktierus, kuri savas “puķotājas” silti apskauj un samīļo, tas ir tik sirsnīgi, aplausi nerimstas visu šo laiku gluži tāpat kā to brīdi, kamēr Kristers, kurš sekojis skolotājas piemēram, dala savu narcišu pušķi visiem – ehh, prieks man par jums visiem un katru atsevišķi...

Protams, mājās mani sagaida mazā bērna jautājums: “Un kad mēs vēlreiz iesim uz “Mazo ganiņu”?” Saku, ka tagad izlasīsim grāmatiņu (un to arī vakarā sākam darīt, atceroties, kā katrā epizodē izskatījās, kurš no aktieriem kādā balsī runāja – mazliet mēģinu “izpausties” pa viņu modei) un tad rudenī varēsim iet atkal, bet pēc tam saprotu, ka labprāt iešu pati, bet ļoti vēlos, lai arī pārējie mājinieki šo brīnumu piedzīvo, tātad tas nozīmē, ka juniors tiks pie vismaz divām izrādēm – lai iet ar katru no lielajiem brāļiem atsevišķi! 😉

Tad nu paliekam, gaidot atkal nākamos gājienus uz teātri, lasot grāmatu, kavējoties atmiņās un sūtot labas domas visiem “Mazā ganiņa” darinātājiem, kā arī citu esošo un topošo izrāžu radītājiem! ❤