3.09.2023.

            Viens aizraujošs, iedvesmojošs, daudz pārdomu raisošs un izcili samircis pasākums festivāla “Homo novus” ietvaros, par kuru turklāt man bija interese jau tai brīdī, kad pirmoreiz izlasīju par tā tapšanu, - nu tas ir piedzīvots, mazlietiņ “nosēdināts” savās sajūtās, un pēc dažu dienu pauzes arī top apraksts par “Dirty Deal Teatro” paspārnē tapušo Kristas Burānes un Jēkaba Nīmaņa izrādi “Visi putni skaisti dzied”.

            Tā kā esmu dažādu teātra pieredžu cienītāja, tad fakts, ka izrāde notiks laukā, mani nesamulsina, bet – tieši otrādi – ieintriģē. Esmu piedzīvojusi divas brīnišķīgas āra izrādes – pastaigas – Nacionālā teātra paspārnē – “Mežs” un “Pilsēta”, par kurām šeit pat iespējams lasīt krietnu lapu žūksni atpakaļ, un jūtos pārliecināta, ka arī šī man neliks vilties, bet gan sagādās piepildītus mirkļus. Tā arī notiek. Tiesa gan, dienu iepriekš saņemu atgādinājuma e-pastu no organizatoriem par ģērbšanos atbilstoši laikapstākļiem (nelutina mūs vasara šogad, kā nekā 10.jūlijā – Septiņu gulētāju dienā – ielija, kas nozīmē, ka līs septiņas nedēļas...) un brīdinājumu, ka ekstrēmu laikapstākļu gadījumā izrāde var tikt atcelta, tāpēc izrādes dienā diezgan izmisīgi “trinos” gar sociālajiem tīkliem ar cerību neieraudzīt tur vārdus, ko nudien nevēlos. Pēcpusdiena izvēršas gana saulaina un patīkama, paspēju pat mazu līkumu ap Dzegužkalnu apmest, un tikai īsi pirms paša izrādes sākuma lietus sāk rasināt. Visi esam apgādājušies ar  lietussargiem vai lietusmēteļiem, tāpēc droši varam doties šai piedzīvojumā. Vienu mirkli lietus pat piestāj, savukārt dažbrīd smalkais rasinātājs kļūst visai nešpetns un dod vaļā itin nopietni. Tomēr visu cieņu gan aktieriem un dziedātājiem, gan arī mums – skatītājiem, šķiet, ka pilnīgi visi bijām kopā līdz pēdējam brīdim.

            Kā lasāms “Dirty Deal Teatro” mājaslapā pie izrādes apraksta, “muzikālā īpašvietas izrāde "Visi putni skaisti dzied” sniegs skatītājiem neparastu skatupunktu uz kultūras un dabas robežām, kurās notiek cīņa starp kultivēto un dabisko, cilvēka kārtību un dabas savvaļu. Izrādes ietvaros profesionāli mākslinieki sadarbojas ar jauniem cilvēkiem, kas dzied koros. Arī skatītāji, ieklausoties un sadzirdot stāstus par putniem un cilvēkiem, veidos izrādes kopējo skanējumu”.  Izrādes radošā komanda ir Krista Burāne (režisore, dramaturģe), Jēkabs Nīmanis (komponists), Jānis Balodis (dramaturģijas konsultants), Pamela Butāne (māksliniece), Kristīne Brīniņa (horeogrāfe), Patriks Kārlis Stepe (diriģents) un aktieri Artūrs Čukurs, Elīza Dombrovska, Rūta Dišlere, Anna Klišāne, Armands Siliņš – Bergmanis un Visu putnu koris. Izrādes tapšanas procesā konsultācijas snieguši Janīna Kursīte un Viesturs Ķerus, savukārt grafiskais dizains Klāva Priedīša rokās.

            Pirms izrādes, apstaigājot Dzegužkalnu, pamanu izrādes rekvizītus rātni gaidām norises sākumu. Tiekam sadalīti piecās grupiņās, norāde – pulcēties pie koka, kas rotāts ar noteiktas krāsas lentītēm. Man tiek baltā, kā vēlāk izrādās – cielavas pulciņš, tiesa gan, ne baltās, ko esmu pieradusi ikdienā vērot savā pagalmā gandrīz kā tādu mājputnu, un ko mazais bērns vecumā, kad vēl neprata skaidri runāt, sauca “cīvala”, bet dzeltenās cielavas saime. Pārējiem pulciņiem par vadītājiem ir cīrulis, dzenis, grieze un mežirbe, tiesa gan, lietus dēļ viens no  stāstiem izpaliek, bet sadziedāšanās finālā tik un tā izdodas skanīga. Pulcējamies Dzegužkalna estrādes laukumā, lai vērotu koristu un aktieru – putnu kora – sasaukšanos, savidžināšanos, kopā sanākšanu un – par cilvēku kori pārtapšanu, jo stāsts mūs drīz vien aizved senā pagātnē – 1864.gada vasarā, kad Juris Neikens Dikļos noorganizēja pirmo latviešu dziesmu dienu, kas lika pamatus koru kustībai un vēlāk arī Dziesmu svētkiem. Simboliski, ka šo varam baudīt Dziesmu svētku gadā gan kā stāstu par putniem, gan kā mītiskās pasaules un latviskās dzīvesziņas skaidrojumu, gan kā pārdomu mirkli par cilvēka un dabas mijiedarbību, kas reizēm ir radoša, bet reizēm – ārdoša. Kamēr tiek stāstīts par norisēm Neikenkalnā, kur pulcējušies visdažādākie kori no tuvākas un tālākas apkaimes, manā gara acu priekšā aust tiklab senu fotogrāfiju viegli izbalojušie mirkļi, gan pazib kadri, kas redzēti, topot filmai “Zeme, kas dzied”, gan mazliet pavīd arī visdažādāko grāmatu lappusēs par mūsu rakstniekiem, komponistiem un kultūras darbiniekiem lasītais. Tad atkal atgriežamies pie putnu balsīm un nu jau dodamies katrs pulciņš ar savu putnu savā virzienā, lai ieklausītos putnu stāstos un mācītos dziesmas pantus.

            Latviešu folklorā putniem ir sava īpaša vieta, jo sevišķi, ja atceramies, ka latvietis ir cieši saistīts ar dabu, tās norisēm, kā arī tautasdziesmās rodams ļoti daudz personifikāciju. Putnu mitoloģiskā nozīme – saziņa, sasaiste starp debesīm un zemi, šo sauli un viņsauli, - un līdzās tai – dabaszinātņu atziņās balstītie novērojumi, nozīme cilvēka ikdienas dzīvē -, ir liels pārdomu raisošs materiāls, kurā klausoties, es cieņā noliecu galvu dramaturģes Kristas Burānes priekšā, jo sameklēt visu šo materiālu, salikt to vienkopus tā, lai ne mirkli nebūtu garlaicīgi, lai būtu gan nezināmi vai mazzināmi fakti par konkrētiem putniem un viņu dzīvesveidu, gan smiekli un jautājumi, gan sendzirdētas tautasdziesmu rindas – nu tas ir milzu darbs!

            Savu pārdomu rakstīšanas gaitā tikai mazliet ielūkojos profesionāļu rakstītās recenzijās par šo izrādi – Kitijas Balcares “Ieknābt sirdsapziņai” (4.augusts)  un Ata Rozentāla “Cielaviņa kāzas dzēra” (13.jūnijs), tās pēcāk jāpārlasa pilnībā. Jā, iespējams, kāds teiks, ka izrāde ir mazliet par garu (rakstos minēts, ka kopš pirmizrādes tā jau mazliet īsināta) vai par grūtu kādai daļai skatītāju (ikvienā grupiņā, kad mācāmies dziesmu un klausāmies stāstījumu, ir arī iespēja apsēsties, ko gan šoreiz neviens neizmanto, jo negribas sēdēt uz slapja krēsla...), taču es teiktu, ka šo varētu izmantot kā brīnišķīgu sarunas un pārdomu materiālu arī ar skolēniem. Iespējams, viņiem tas tiešām būtu mazliet īsināms vai dalāms daļās – viena par dabas un cilvēka saikni, izcērtot mežus un pļaujot pļavas, iekopjot savu jaunradīto ainavu, bet otra – par tautas tradīciju, mitoloģisko pusi, par ko mūsdienu jaunieši, visticamāk, zina diezgan maz, un tomēr – vismaz kādam no skatītājiem dzirdētais liktu aizdomāties, kaut vai par to, kā pļaut lauku vai pļavu – no centra uz malām, lai kustonīši paspēj aizbēgt, pļaut jūlijā vai augustā, kad mazās radībiņas jau ir izaugušas un ir devušās prom, neriskējot tikt sapļautas savā mītnes vietā. Droši vien kādam stipri amizanti šķitīs dzeņa teiktie vārdi par to, kā iekārtota dzeņa galva, kas “izoderēta” ar paša mēli, lai būtu zināma veida “amortizācija” kalšanas procesā – šis arī man bija jaunums! Noteikti kāds varētu būt pārsteigts par to, kāpēc putniem tīk “ganīties” ganāmpulka tuvumā, kurš gan nograuž zāli tik zemu, lai putniem būtu ērti pa to tekalēt un uzlasīt kukaiņus, gan ar saviem soļiem tricina zemi un izbiedē kukaiņus, liekot tiem celties spārnos, tādējādi padarot putniem tikšanu pie maltītes vēl ērtāku... Un šie ir tikai daži no faktiem, kas pavisam cieši palikuši manā atmiņā, jo šī atkal ir izrāde, kuras tekstam ļoti vēlētos tikt klāt un izlasīt...

            Kā izrādes programmiņā saka pati Krista Burāne: “Mēs stāstām latviešu un putnu satikšanās, kopīgas dzīves, sadzīvošanas un sadziedāšanās stāstu. Un uzdodam jautājumu – kur slēpjas putna dziesmas vērtība?”, savukārt komponists Jēkabs Nīmanis bilst, ka “mūzikai, lai atklātu tās vēstījumu, vārds nav nepieciešams. Mēs paši to veidojam, interpretējot, radot, un šajā izrādē mēs radām gan komandā, gan kopā ar skatītājiem. Un  radīšana ir svētki, dzīvība un cerība, tas ir kultūras, kā arī dabas daudzveidības pastāvēšanas ilgtermiņa plāns. Bez radīšanas ir tikai stīvas, garlaicīgas un patosīgas runas dažādās gadadienās, un izmiršana.” Jāpiekrīt domai, ko pauž arī recenzenti, ka šī izrāde mainās atkarībā no vietas, kurā tiek izrādīta, jo brīvdabas skatuves un to apkārtnes ir dažādas, bet ikviena no tām – cilvēka radīts kultūras pēdas nospiedums apkārtnē, kas var ietekmēt dažādi. Ja būtu tāda iespēja, labprāt izbraukātu līdzi uz visām norišu vietām, jo mainās arī koristi, kas ir vēl lielāks pārsteigums, un noteikti šīs izmaiņas ienes savu interesantu artavu izrādes piedzīvošanā.

            Vēl īpaši jāpiemin maskas, kurās visi putni, kas “dīdījuši” skatītāju “korus”, ietērpjas izrādes beigu daļā, un veic tādu kā rituālu deju, - tās ir tik krāšņas, noteikti katram skatītājam citādas asociācijas raisošas, mazliet no tautastērpa, mazliet no dabas tēliem, mazliet no fantāzijas par mitoloģijas tēmu (šai reizē bija ļoti daudz arī no Ūdensmātes devuma, jo maskas gaidīja savus valkātājus visu izrādes laiku tādā centrālajā vietā, kur, protams, nerimtīgi lija lietus...). Un zināmā mērā “ķirsītis uz kūkas” ir izrādes izskaņā notiekošā apdziedāšanās, kā jau kāzās pienākas – starp putniem un cilvēkiem, kur tautasdziesmu ritma pantos satiekas putnu un cilvēku viedokļi par to, ko tad pretējā puse dara labi vai ne tik labi, - te atkal ne vien amizants vārds, kas raksturīgs apdziedāšanās rituālam, bet arī dabaszinātņu patiesības par cilvēku un putnu dzīvesveidu, domāju, ka “Suitu sievas” būtu gana mierā ar šādu apdziedāšanās dziesmu!

            Pēc šīs izrādes gribas cerēt, ka neviens no dalībniekiem – ne skatītājiem, ne dziedātājiem un aktieriem – nesaķēra ne iesnas, ne kādu citu aukstam un mitram laikam raksturīgu kaiti, bet guva tiklab iedvesmas lādiņu turpmākām izrādēm, kā pārdomu virkni savām ikdienas gaitām, kuras – grozies kā gribi – tomēr risinās diezgan ciešā sasaistē ar dabu, gribam mēs to vai nē. Atzīšos, ka man lielais prieks bija pēc izrādes, apmetot loku ap Dzegužkalnu pareizās izejas meklējumos, “uzskriet” virsū pašai autorei un pateikties par šī vakara piedzīvojumu (pirms divdesmit gadiem, studējot pedagoģijas maģistrantūrā, Krista mums lasīja lekcijas filozofijā, kas nu noteikti nav nekāds vieglais priekšmets...). Jādomā, ka dažādās Latvijas vietās par šādu pastaigu ar dziedāšanu būs gana liela interese, jo sarunas par un ap dabu un cilvēku tajā ir ļoti, ļoti vajadzīgas!