1.04.2024.

            Pašlaik lasu 2 grāmatas vienlaikus, un, protams, ka tā, kas plānāka un tiek lasīta katru vakaru, jo – bērnam vakaros pirms miedziņa, - izlasās ātrāk. Tiesa gan, otra ir tāda populārzinātniskā daiļliteratūra, kas prasa iedziļināšanos un lasīšanu tad, kad apkārt klusums, jo vēl tiek papildināta ar līmlapiņām un pēc tam – ar pasvītrojumiem (ak šausmas, grāmatā!... jā, manā personīgajā, tāpēc!...), tāpēc arī lasīšanas process ievelkas garumā, turklāt – ir pavasaris, kad dārza darbiem tiek dota priekšroka, savukārt vakaros nogurums man ver acis ciet līdz ar junioru... Nekas, nekas, būs galā arī tā! Taču šovakar – maza, maza grāmatiņa (tāds kabatas blociņa formāts) no izdevniecības “Liels un mazs” apcirkņiem – Olgas Černas “Klāruks un 11 vecmāmiņas” ar Alžbetas Skālovas ilustrācijām, ko no čehu valodas tulkojusi Ingmāra Balode. Tikko ienāca prātā, ka īsteni labs nosaukums, lai atbilstu šovakaram – 1.aprīlim jebšu Joku dienai, jo kuram tad ir 11 vecmāmiņas? Ja neņem vērā to anekdoti, kurā darbinieks regulāri atprasās uz vecmāmiņas bērēm, līdz priekšnieks neizpratnē vaicā, kā tas nākas? Nu ko varot darīt, ja tas vectētiņš, atraitņos palicis, atkal pa fiksam apprecoties? Bet, ja nopietni, gan jau, ka ir gadījumi, kad tādas 11 vecmāmiņas nemaz par ļaunu nenāktu... Un nupat pamanīju vēl vienu amizantu iezīmi – lappuses NAV numurētas, satura rādītāja arī nav, tad nu, ja es gribētu vēstīt, cik tad lappušu šai kabatas grāmatiņai, tad man nāktos tās pārskaitīt pašai... Nee, šovakar slinkums, lai paliek...

            Ir lasīts diezgan daudz grāmatu, kas rakstītas vēstulēs, sākot jau no “Garkājtētiņa”, un tādu, kurās vēstules ir visa cita starpā, vēstīdamas par personāžu gaitām un sirds pārdzīvojumiem, kā, piemēram, Maijas Krekles “Atraitnes dēls”. Arī šī mazgrāmatiņa ir tāds ceļojums vēstulēs, ko es reizē uzdrošināšos nosaukt par savdabīgu dienasgrāmatu, jo labi atceros tos laikus, kad pamatskolnieces būdamas, ar draudzenēm vasarās rakstījām vienotrai vēstules par savām gaitām, kurās raksturīga bija sarakste “Kā tev iet? Man iet labi.” stilā.

            Klāruks ir maza meitene apmēram sākumskolas vecumā, kas dzīvo kopā ar vectētiņu Tomāšu, kurš ir skursteņslauķis. Kā tas nākas, ka viņi tā palikuši divi vien, grāmata neatklāj, taču, manuprāt, tas nav nekas neparasts – vai mazums bērnu, kam tāds dzīves gājums visdažādāko iemeslu dēļ. Kādā dienā, skursteni tīrot, vectēvs nokritis no jumta un guvis nopietnus savainojumus, kurus nākas dziedēt gandrīz gada garumā, tādēļ arī sākas šī sarakste starp Klāruku un Tomāšu – vēstules ceļo uz slimnīcu, vēlāk sanatoriju, un atpakaļ, Klāruks raksta biežāk nekā Tomāšs, un tās 11 vecmāmiņas nepavisam nav īstas vecmāmiņas, bet gan dažādas sievietes, kuras uzņemas rūpes par meiteni...

            Un atkal jāsaka – tikko pamanīju, ka nevar rakstīt “rūpes”, jo nebūt ne visas viņas uzņemas rūpes par meiteni, piemēram, kaimiņiene Kurtas kundze gan pieņem meiteni pie sevis, taču izmanto viņas darbaspēku pēc pilnas programmas. Jā, varētu jau teikt, ka savs maizes kumoss jānopelna, taču – arī bērnam savs laiks vajadzīgs, turklāt Klāruks vēlas aiziet uz savu dzīvokli, iekurināt krāsni un paspēlēt klavieres, jo mācās mūzikas skolā, taču nekā... Laimīgā kārtā Tomāšam ir arī vairākas paziņas (par kurām varam vien nojaust, kas viņas ir tieši Tomāša dzīvē), ar kurām sazināties un lūgt parūpēties par meiteni. Tā nu Klāruks pavada diezgan interesantu laiku krogā “Pie melnā kaķa”, kur par viņu tiešām rūpējas krodziniece Eva, līdz notiek “drausmīgs” atgadījums, kad krogā iegriežas Klāruka vingrošanas skolotāja Šķieles kundze, kurai šķiet, ka meitenes veselība te tiek apdraudēta. Tas nu beidzas ar nopietnu konfliktu, kā rezultātā Klārukam jāpārceļas pie skolotājas, kura piekopj pārspīlēti veselīgu dzīvesveidu... Labi, ka pēc kāda laika Tomāšs saorganizē savas “meitenes” Hedviku, Alenu, Marī un Dāšu atnākt uz Klāruka mūzikas skolas koncertu, un atkal seko dažādi amizanti notikumi, sākot jau ar meitēna aizbēgšanu no skolotājas Šķieles... Tālāk nestāstīšu, lai neizpaliek pārsteiguma prieks, teikšu vien to, ka pēc bezgaldaudziem piedzīvojumiem apmēram gada garumā Tomāšs beidzot atgriežas pie Klāruka, tiesa gan, viņš vairs nevar strādāt par skursteņslauķi, jo klibo, un ar spieķi uz jumta kāpt nav iespējams, taču ir nolemts apmeklēt visus iespējamos pilsētas torņus, kuros vien var uzkāpt pa kāpnēm...

            Grāmata mūs iepazīstina ar dažādiem cilvēkiem, viņu raksturiem un interesēm, dzīvesveidu, viedokļiem par notiekošo, un aicina pārdomāt –  par to, vai un kā mēs katrs rīkotos, ja būtu nonākuši tiklab Klāruka, kā Tomāša situācijā, kas nudien nav nekas neiespējams... Jā, arī mazliet mistikas grāmatai tuvu noslēgumam – par vecmāmiņu ar Dvēselītes vārdu, un varbūt tiešām tā bija Klāruka īstā vecmāmiņa, vai varbūt māmiņa, kuras vairs nav, taču kura sargā savu bērnu kā ikviens sargeņģelis... Patīkami, ka mans mazais klausītājs baudīja grāmatu ar interesi, ieskatoties gan ilustrācijās, gan izsakot savas idejas vai pārvaicājot pa kādai situācijai, kas šķitusi neskaidra, un nevienu brīdi viņam nešķita savādi, ka arī tā cilvēki var dzīvot...

            Tagad, rakstīšanas gaitā, manā acu priekšā sarindojās gan “Stāsts par Tilli un Suņu vīru”, gan “Polianna”, gan vēl citas grāmatas, kuras lasītas priekšā lielajiem dēliem un skolēniem, kuras esmu lasījusi pati sev, un šķiet, ka šī ir tāda esence, sakopojot savās lappusēs tik dažādus notikumus un attiecības, kas var atgadīties ar ikvienu no mums gan kā bērnu, kam jāpiedzīvo palikšana vienam, gan kā pieaugušo, kam jāparūpējas par kādu tuvāk vai attālāk pazīstamu bērnu vai pieaugušo. Grāmatai cauri staro gaišums, jo meitene, neskatoties uz brīžiem skarbajām situācijām, smeļas prieku no vectēva vēstulēm un viņa rakstītajiem uzmundrinājumiem. Nu ko, jāmācās arī mums savā ikdienā gūt prieku no mazumiņa pat tad, ja tas nemaz negrib doties rokās!