10.04.2024.

            Ziniet, kas ir viens no skolmeistaru bubuļiem? Tas, kad tu, cilvēk, no rīta atver “e-klasi” un ieraugi tur sarkanu uzrakstu (jā, jā, kā bullim sarkanu drānu!) par nelasītām vēstulēm, un tālāk izrādās, ka jāiet aizvietot kāda stunda... Tiesa gan, ne vienmēr tas nozīmē tikai aizņemtu plānoto brīvo stundu, reizēm gadās arī amizantas vai patīkamas situācijas, sastapšanās, notikumi. Tā arī man – sanāca “dubultā” aizvietošana, kad jāaizvieto mūzikas skolotāja, kuru patiesībā vajadzēja aizvietot citai kolēģei, bet, tā kā viņa bija saslimusi, tad “laimīgā loze” krita man. Un, tā kā “mūziķis” no manis švaks, bet programmā ietilpst arī mūzikas klausīšanās, tad nolēmu apvienot relaksējošas mūzikas klausīšanos ar tikpat relaksējošu nodarbi – smalku zīmējumu krāsošanu, jo zinu, ka lielākai daļai bērnu tas patīk, turklāt ir tiešām nomierinošs pasākums (ko gan vēl vairāk vajag, ja ikdienā tās “sākumskolas molekulas” ir spējīgas uz visa veida trokšņiem un aktivitātēm līdz pat gulētiešanas brīdim...). Kad nu bērni tapa nodarbināti, es uz kolēģes galda pamanīju vairākas grāmatas, kas paredzētas iepazīt līdz gaidāmajai ekskursijā došanās reizei, un starp citām bija arī vācu rakstnieces Petras Posteres “Gads, kad ieradās bites” Daces Lāžes tulkojumā ar mākslinieces Aleksandras Rundes ilustrācijām, ko izdevis Jāņa Rozes apgāds 2021.gadā. Šī grāmata bija iekļauta arī 2022.gada “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas” sarakstā. Un – tavu prieku un brīnumu! – šī grāmata mani tik brīnumaini uzrunāja, ka stundas laikā tiku galā ar trim nodaļām (skolmeistars – lasītājs! Ha!)

            Šitais garais ievads uzrakstījās vienā elpas vilcienā, jo tieši tā arī lasījās pati grāmata. Tiesa, pēcpusdienā sazinājos ar kolēģi (lai cik nepieklājīgi būtu traucēt cilvēku slimības gultā, tomēr grāmatu bez atļaujas ņemt negrasījos...), saņēmu akceptu “bibliotēku spēlei” un ar baudu turpināju grimt šajā sirsnīgajā stāstā.

            Viegli skumjš stāsta iesākums, jo galvenā varone Jozija jeb Jozefīne piedzīvo vectētiņa aiziešanu aizsaulē, bet – viņš savā testamentā mazmeitai novēlējis savu vienīgo bišu saimi. Mazliet peripetiju ar vecākiem, kuri nav sajūsmā ne par novēlējumu, ne par tradicionālo situāciju, kad pēc tuvinieka nāves nākas izvākt viņa palikušās mantas, no kurām daļa, iespējams, uzjundī kādas īpašas atmiņas, bet cita daļa ir nekur nederīgi krāmi, ar kuriem tāpat jātiek galā, un tas cilvēkus padara riktīgi nervozus. Patīkama iepazīšanās ar biškopi Almu, kas vectēvam bijusi ļoti tuvs cilvēks, un amizanta sastapšanās ar biteniekiem viņu biedrībā, kuras dalībnieks bijis arī vectēvs. Jozijas matemātikas skolotāja izbrīns un interese par meitenes darbošanos ar bitēm. Mammas aizdomas, bailes un nepatika pret visu šo pasākumu, un  tēta jaunā aizraušanās – dārza darbi, kā rezultātā bitēm ir gana daudz ziedu pavisam tuvu stropam. Klasesbiedrs Mirko un viņa simpātijas pret Joziju, kurām bišu būšana tikai palīdz atraisīties. Stropa nozagšana un detektīvu cienīgas darbības bitenieku kopienā. Spieta palaišana vējā – “bzding! – un prom ir!”. Tāds ir īsais sižeta atstāsts, bet tikpat brīnišķīgi, kā savērpts pats stāsts, atspoguļojot gan cilvēku savstarpējās attiecības, gan pusaugu meitenes izjūtas visdažādākajos brīžos, ir arī ārkārtīgi tēlainie bišu dzīves apraksti, kurus, kā jau visu, ko lasu, ļoti dzīvi iztēlojos acu priekšā kā kārtējo “lasāmfilmiņu” – tik burvīgus dabas norišu skaidrojumus, šķiet, vēl nebija gadījies lasīt. Jā, iespējams, kāds ar mazāku fantāzijas un iztēles spēju apveltīts lasītājs teiks, ka neko nav sapratis vai redzējis, iespējams, ka man ir arī vismaz 1% zināšanu par bišu dzīvi, kas nācis no ekskursijām un lasītā, bet šis tiešām ir nepārspējami labs apraksts, turklāt stāsta it kā no dažādu bišu skatupunkta.

            Otra šīs grāmatas pievienotā vērtība ir cilvēku savstarpējo attiecību un dzīvesgudrības mirkļi. Izrādās, ka Jozijas vectēvs kopā ar ģimeni bijis spiests doties bēgļu gaitās, kad beidzās Otrais pasaules karš, un viņa ģimenei līdzi bija viens vienīgs bišu strops, kuru viņš kā mazs pusaugu puika sargāja un veda ratiņos kopā ar citām līdzpaņemtajām mantām. Savukārt tas, ka viņa meitai, Jozijas mammai, šķita, ka tēvs allaž domā tikai par bitēm, bet nekad par saviem bērniem, bija vien skarbais dzīves pārdzīvojums un nespēja aizmirst dzimteni, kur, protams, pieauguša vecumā vairs nebija lemts atgriezties. Sanāk tā, ka bites gan savā veidā šķīra, gan arī atkal vienoja ģimenes ļaudis (neliegšos, ka grāmatas pēdējo nodaļu lasīju raudot...).

            Un tagad laiks dažiem citātiem.

• Vectēva Otmāra sirdsdraudzene Alma stāstīja Jozijai par gudrību, ko iemācījās no viņa: “Es no viņa iemācījos, ka dzīvē gadās laiki, kad nedrīkst skatīties atpakaļ, pat ne sekundi. Tu nedrīksti pieķerties pagātnei, tev jāiet uz priekšu. Soli pa solim un vēl nākamo soli. Diendienā. Lai spētu dzīvot tālāk. Lai atkal varētu piedzīvot labākus laikus. Bites arī tā dara. To viņš man lika ielāgot. Kā bites dara savu darāmo. Lai nāktu kas nākdams, lai vai kādas pārmaiņas. Arī Otis mācījās no bitēm. Viņam nācās to iemācīties. (..) ļoti agri. Kad vēl bija puika. Kad viņš bija tik vecs kā tu, Jozij. Tieši tikpat vecs.”
• Tai reizē, kad Alma izstāstīja Jozijai par vectēva ģimenes došanos bēgļu gaitās, viņas vārdi skanēja šādi: “Bites, Jozij, tās bites tavam vectēvam un viņa ģimenei bija gabaliņš dzimtenes. Lai gan no tās ziemas bitēm nākamajā vasarā vairs nebija palikusi dzīva neviena, izņemot varbūt bišu māti, bites viņiem bija pastāvīga saikne ar vecajām mājām. Un palika vienmēr. Gadiem, gadu desmitiem ilgi. Tavam vectēvam – līdz pat nāvei. Viņš savā dzimtenē vairs nekad neatgriezās. (..) Tās Silēzijas bites viņa ģimenei parādīja, kā iekārtoties, kā sākt visu no sākuma. Tu jau zini, kā bites to prot. Viens un divi – tās jau ir pārorientējušās. Cilvēki – bēgļi – paši kļuva kā bites, vismaz mēģināja. (..) Un tāpēc tavs vectēvs noteikti gribēja, lai bites pārņem kāds no ģimenes. Lai saikne nepārtrūktu. Tādēļ tu tās dabūji.”
• Jozijas un mammas sarunā grāmatas izskaņā mamma saka: “Dažreiz atklājas tādas lietas, par kurām tu nekad nebūtu domājis, ka tām vispār būtu jāatklājas. Lietas, kas vienmēr šķitušas skaidrs un tomēr nomākušas tevi. Un tad tu pēkšņi uzzini, ka viss ir bijis pavisam citādi, nekā tu vienmēr domāji. Reizēm vajag pusi mūža, lai to atzītu.”
• Pēdējais citāts šai grāmatā attiecas uz biteniekiem, taču es atļaušos teikt, ka tikpat lielā mērā tas attiecināms uz dārzniekiem vai jebkāda cita veida “ķertajiem”, kam savā vaļaspriekā jāietur pauze, kas saistīta vai nu ar gadalaiku ritējumu vai kādu citu norisi dzīvē: “Vai zini, kā tev ļoti, ļoti sāks pietrūkt, kad ziema ies uz beigām? Ar mani ikreiz notiek viens un tas pats. Vispirms es priecājos, ka man vairs nav tik daudz darba, bet pēc tam es nevaru vien sagaidīt, kad tās atkal izlidos.”

              Ir patiess prieks par šo grāmatu, kas sniegusi man divus vērtīgus ieguvumus – gan papildinājusi zināšanas par bitēm, gan devusi iespēju iepazīt kārtējo  brīnišķīgo stāstu ar pievienoto vērtību! Izlasiet, ja vien šī grāmata gadās jums ceļā! Bet, ja negadās pati, varbūt ir vērts to uzmeklēt!

             P.S. Un vēl interesanti, ka sajūtu līmenī šī grāmata man tagad saistās ar to mūziku, ko klausījāmies ar skolēniem stundā, jo pilnīgi atceros savu pozu, vietu pie galda, kur lasīju, un nekļūdīgi atrodu mūzikas video fona attēlu, kas bija klausīšanās mirklī, tāpat arī atgriežos tais brīžos, kad šo grāmatu lasīju mājās. Sajūtu atmiņa, vai tā to sauc? :)))