13.04.2025.

            Lai arī izlasīta jau pirms kāda laika, un beidzot būtu jānoliek atpakaļ skolas bibliotēkas plauktā, tomēr pārdomas vēl nav pierakstītas... Tā gadās, kad ir ne ta` īsti radošais apsīkums, ne ta` vēl kāds cits “melnais caurums”, kad it kā ej un dari pat gana daudz lietu, kas tev sagādā prieku, bet tomēr kaut kā pietrūkst. Un tomēr – ja jau domas ritinās, tad tās vajag pierakstīt...

            Tātad – Gajas Gunas Ekles grāmata “Brālis, kas nebija vajadzīgs” ar Astas Skujītes ilustrācijām, no lietuviešu valodas tulkojusi Emija Grigorjeva, izdevis apgāds “Zvaigzne ABC”  2023.gadā, savukārt Lietuvā grāmata pie lasītājiem nonākusi jau 2016.gadā. Jāpiebilst, ka pagājušajā gadā tā bija iekļauta arī Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas sarakstā.

            Kā jau noprotams no grāmatas nosaukuma, sagaidāms kāds ne pārāk iepriecinošs stāsts, turklāt cilvēkiem ar labu iztēli un/vai attīstītu empātiju jau pašā sākumā varētu rasties zināmas “aizdomas” par to, kas tad rodams grāmatā. Tātad – deviņgadīgā Gvida vecāki izlēmuši pieņemt savā ģimenē zēnu ar domu, ka Gvidam tad būs brālis, pēc kā viņš ilgojas, taču nav par to runājuši ar dēlu, vien pavēstījuši to kā pašu par sevi saprotamu. Skaidrs, ka puika izdomājas un izsapņojas par tik svarīgās vēlmes piepildīšanu, bet – nav jau tik vienkārši...

            Šķiet, šī ir viena no reālistiskākajām un savā ziņā pat skaudrākajām pēdējā laikā lasītajām bērnu grāmatām (šo gan neizlasīju junioram priekšā atšķirībā no daudzām citām, laikam tāpēc, ka bērnu būšanas un nebūšanas tēma manī tomēr rezonē kā īpaši...), taču tā noteikti būtu lasāma arī pieaugušo auditorijai, jo sevišķi gadījumos, kad tiek plānota adopcija, iesaistīšanās audžuģimeņu kustībā vai kaut vai tik it kā vienkāršā lietā kā citu bērnu uzņemšana savās mājās kaut vai uz nedēļu vasaras brīvlaikā. Savukārt bērniem šo vajadzētu lasīt kopā ar zinošu un uzticamu pieaugušo, kas spētu izskaidrot dzīves skarbās norises. Atceros sevi bērnībā – netālu no manām mājām un skolas atradās bērnunams, un, kad gājām staigāt, bieži redzējām pie žoga stāvošus bērnus, kuri skatījās uz garāmgājējiem, vecāki man diezgan daudz par šo tēmu stāstīja, taču ar visu to kādā reizē, kad mamma bija ziedojusi dažas no manām mīkstajām rotaļlietām šim bērnunamam (un tolaik rotaļlietu nebija daudz...), es ar to ilgi nespēju samierināties... Tad var vien iedomāties, kādas sajūtas piemeklē cilvēkbērnu, kurš tiek nostādīts fakta priekšā – tev būs brālis, un ne jau pavisam mazs, tikko dzimis “kunkulītis”, kuru tu redzēsi izaugam, bet gan tavā vecumā, un tev ar viņu būs jādalās it visā, bet jo sevišķi – “jādala” ar viņu savi vecāki!

            Skaidrs, ka visas problēmas jau rodas no komunikācijas, vai, pareizāk sakot, tās trūkuma, neprasmes sarunāties, pateikt nevis “caur puķēm”, bet tieši tā, kā ir. Arī šīs grāmatas lappusēs visi pārpratumi, aizvainojumi, nesaskaņas rodas tieši no tā, ka vecāki ir lēmuši bez sarunas ar dēlu, un protams, ka viņš jūtas pilnīgi ne savā ādā. Domāju, tā justos ikviens no mums, piedzīvojot kaut vai tik ikdienišķu situāciju kā kāda radinieka (kaut vai omītes un opīša) negaidītu, neplānotu ierašanos ciemos uz vairākām dienām, nemaz nerunājot par tik specifiskiem lēmumiem kā sveša cilvēka ienākšana ģimenē. Visticamāk, ar šādu sajūtu gammu varētu saskarties arī cilvēki, kas uzņem savā ģimenē apmaiņas studentus vai skolēnus, jo pašā sākumā jau varbūt viss ir jauki, taču laika gaitā ikviens no mums nogurst no komunikācijas, no dažādības, pielāgošanās un atbalstīšanas, mēs vēlamies (lai arī tas izklausās tik egoistiski, bet šķiet, ka pavisam bez egoisma arī veselīga saskarsme nav iespējama...) savas ērtās čības un tējas krūzīti, un nedalītu, aiz durvīm negaidītu laiku vannasistabā, un ko tik vēl nē, par ko reizēm ikdienā pat neaizdomājamies, bet jo skaudri izjūtam kādās situācijās, kad to nevaram dabūt ierastajā kārtā. Un tam visam līdzās vēl – vai drīkst vai nedrīkst apkārtējiem teikt par savām izjūtām, vai viņi tās uzņems ar sapratni, vai tomēr uzskatīs par nepieklājību? Taču – neviens jau neesam gaišreģis, tāpēc nekas gudrāks par sarunāšanos nav izdomāts. Arī situācijā, kad vēlamies noklusēt savas negatīvās emocijas, kā šai stāstā – Gvida vecāki noslēpa viņa rakstītās nešpetnās vēstules Tomam, nevēloties zēnu sāpināt -, diez vai tāda saudzēšana ir labākais saziņas veids. Labi, ka šai reizē puikas paši pilnīgi nejauši uzgāja vecāku paslēptās vēstules, sastrīdējās un pēc tam izrunājās, atklājot viens otram savus pārdzīvojumus un izjūtas, bet – cik bieži tā nemaz nenotiek?

            Vienā no grāmatu blogiem lasīju iepriecinātas rindas par to, ka šī grāmata bija iekļauta 10 – 11 gadus veco lasītāju sarakstā, taču es atļaušos piebilst, ka tā tiešām būtu viena no tām, kas lasāma visai ģimenei kopā, pārrunājot gan konkrētā stāsta skarbo pieredzi, gan to, kāpēc vispār notiek tā, ka bērni zaudē savas īstās ģimenes, kādēļ šādās situācijās cilvēki kļūst skarbi, rupji, aizskaroši un citādi nepatīkami, un kā ar to sadzīvot. Un tomēr – arī šādām grāmatām, kuras parāda dzīves visnotaļ skarbo īstenību, ir jābūt, un tās jālasa, jo tad, iespējams, būs  jāveido mazāk dažādu “programmu”, kas māca bērniem draudzēties, izturēties pret citiem ar cieņu, nedarīt pāri un neizsmiet, jo “es nebiju sav` mūžiņu ar rociņu apraudzījis”.