30.09.2022.

Septembra pēdējā diena un izrāde, par kuras esamību zināju, bet nevarēju vien sataisīties, tikai, pamanot, ka tuvojas pēdējās izrādīšanas reizes, sapratu, ka šo nedrīkst laist garām. Un tagad, vakarā pēc izrādes, neesmu vīlusies, jo šis bija tik jaudīgs prāta trenažieris, kāds vien iespējams par to, kas notiek gan manā profesionālajā, gan arī personiskajā dzīvē. Protams, vēl viena “paralēle” ar manu dzīvi, ka diezgan bieži gadās, piemēram, veikalā nopirkt pēdējo kādas preces eksemplāru, tā arī ar šo izrādi. Esmu ielikusi savā skatāmsarakstā vēl divas šai pašā vietā lūkojamas izrādes, jo ir sajūta, ka tās būs tikpat jaudīgas, un tāpēc vēl jo vairāk – “obligātais repertuārs”. 😉

Tātad – “Ciešamā kārta” iekš bijušās Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes ēkā mājvietu radušā neatkarīgā teātra trupas “Kvadrifrons” izpausmē. Kā lasāms mājaslapā, radošo komandu veido Ance Strazda un Klāvs Mellis, kas ir teksta autori (Klāvs arī režisors), spēlē Ance Strazda, Una Eglīte, Reinis Boters un Āris Matesovičs. Kostīmus veidojusi Inese Tone, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers ar palīgu Kārli Staņu un skaņu aprūpē Kārlis Tone. Tāds mazs un mīlīgs komplektiņš, bet to jaudu, nudien!!!

Protams, nav iespējams neielūkoties, ko tad varam izlasīt soctīklos par šo izrādi... 😉 Mazie reklāmas ierakstiņi iekš feisbuka vēsta šādas rindas: “Izrādē izglītības sistēma apskatīta sevišķi skrupulozi...”, “Daudzpusējas ciešanas izglītības jomā nu ir kļuvušas aktuālākas nekā jebkad... Tur būs par ko pasmieties, tur būs par ko pabēdāties, un, pats galvenais, tur būs par ko padomāt.” Tādi intriģējoši vārdi cilvēkam, kas ar izglītību saistīts visciešākajā veidā gan darbā, gan mājās, kur bērni vēl ilgus gadus būs skolojami, un ar visdažādākajām reformām un citiem “brīnumiem” nākas saskarties ik dienas. Un te nu es esmu!...

Tā kā manā mīļajā Nacionālajā pašlaik redzēto izrāžu ir vairāk nekā neredzēto, tad jāpamaina atrašanās vieta un jādodas arī citur. Rudenīga pastaiga pa Pārdaugavu, jo esmu atripojusi kādu brīdi par agru, kā tas notiek, kad esi atkarīgs no sabiedriskā transporta nevis no savām kājām vien, ir tieši tas, kas šobrīd “uzlādei” vajadzīgs. Man kā nomales meitenei visas senām ēkām un sirmiem kokiem bagātās ielas šķiet īpaša vērtība, šarms un nostalģija reizē, un, ja to visu vēl papildina rudenīgas krāsu, skaņu un smaržu spēles (rudens lapas un mārtiņrozes – tās īstās, kas pa ziemu nav jānes istabā...), tad noskaņa ir sarūpēta. Arī pati fizmatu fakultātes ēka, kurā esmu pirmoreiz neskatoties uz to, ka savulaik vai puse mana deju kolektīva sastāvēja no fizmatiem, mazliet atgādina seno Anniņmuižas namu – Pedagoģijas fakultātes mājvietu, kur devos uz sagatavošanas kursiem pirms iestājeksāmeniem, tādas sentimentālas atmiņas, kas laikam piestāv vien rudenim... Mazliet laika zoba un studentu nobružātas telpas, kas šķiet reizē mīļi un uz pārdomām vilinoši, sirsnīgas meitenes, kas sagaida garderobē un pie zāles durvīm, un tad jau varu ļauties piedzīvojumam. Vēlā vakara stundā izrādās, ka zālē esmu bijusi kopā ar bijušo deju un arī darba kolēģi, par ko abas nobrīnāmies – kā tik mazā telpā nepamanījām viena otru? Taču esam vienisprātis, ka izrāde bija pilna emociju gamma, smieklu vingrinājumi vaigu muskuļiem un – kā jau solīts – daudz, daudz pārdomu...

Vienkārša, bet tai pašā laikā tik ietilpīga scenogrāfija - gan četri krēsli, kuros sēž skolotāju sapulces dalībnieki, gan citā brīdī ērti iekārtojas skolēnu padomes vadītāji. Kafijas tasītes un termosi, arī pa kādam našķim, ko gardi uzkož izrādes dalībnieki, - kā nu bez kafijas pauzes, kas gan izklaidē, gan saliedē atnākušos. Tribīne, kurā runāt "rāpjas" augstskolas mācībspēki, un skatuves malās esošie krēsli, kuros sēdošajiem ir cits viedoklis nekā tam, kas pašlaik izpaužas no tribīnes. Un tie mirkļi, kad skolēnu padomes sarunas pārtrauc skolas zvana spalgās skaņas, kuras ir tā apnikušas jauniešiem - vai gan bieži mums nenākas saskarties ar apnikušām un apnicīgām norisēm, kuras "uzvelk", sadusmo, šķiet liekas un kaitinošas? Kārtības labad piebildīšu, ka mūsu skolas melodiskais zvana signāls arī izpelnās dažādas skolēnu replikas... Savukārt muzikālais noformējums - divas melodijas, kuras skan brīžos, kad mainās darbības vide, un ir tik raksturīgas stereotipiem par izglītību, ka vēl raksturīgākas varbūt būtu tikai "Dar` man, tēvis, pastaliņas" vai "Nevis slinkojot un pūstot", turklāt ir gana skaļas, lai tiktu pamanītas un reizē neļautu izrādes dalībniekiem izpausties līdz galam, kā epizodēs, kad tribīnē esošie runātāji gan izsaka savas domas, taču tās slāpē fona melodija... Šķiet, gana bieži piedzīvojam mirkļus, kad mūsu teiktais izskan "tukšumā", netiek uzklausīts, jo fonā skanošais ir svarīgāks, tas ir noteicējs pār situāciju kā brīžos, kad reformas, šķiet, vajag tīri reformēšanas pēc, vai arī par to veikšanas pareizību nevienam nav saprašanas... Ak, jā, un vēl skaisti rozā lapas ar uzrakstu "Ciešamā kārta", kuras kā iesniegumu veidlapas tiek izdalītas skatītājiem pirmajā ainā, kad būs jāparakstās par auklītes Gunitas atlaišanu, - vienā mirklī pat mazais "sabailis", ka tik nu tiešām "neliek pie darba", lai gan - ja jau esi atnācis, tad piedalies visā, kas tiek piedāvāts! Teikšu godīgi - ja rakstāmais neskrapstētu pa papīru, varbūt būtu izmantojusi dažu īpaši sulīgu teicienu pierakstīšanai, citādi tas teikums "Caur zaļumballi uz izglītību" tāpat kā norāde, ka "svarīgi, ka mana miesa ir šeit" grasās "pazust tulkojumā", cik daudz iespaidu un cik grūti tos visus "uzsūkt" uz palikšanu...

Pirmais izaicinājums – būs jāuzmeklē “it kā Māra Čaklā dzejolis”, kurā ir vārdi par ceriņu laivām, dzeltenu mugursomu, puiku, mammu un vecmammu. Tas ir tik skaists un aizdomāties aicinošs, ka zinu – meklēšu (Māra Čaklā dzeja man stāv “lasāmrindā” pēc piedzīvotā “Mazo Imantdienu” koncerta, kas arī bija “pilns” ar šo dzeju, ne tikvien ImKas mūziku ar Čaklā vārdiem)! Bet nu tā intonācija!... Tad, kad dzejolis tapa dzirdams otrreiz, tā bija pavisam cita...

Bērnudārza grupiņas vecāku sapulce, kur kāda aktīva mamma uzņēmusies iniciatīvu gan gaidāmā izlaiduma sakarā, gan arī par, viņasprāt, auklītes Gunitas darbā novērotajām nepilnībām. Interesanti, ka vārds “Gunita” vīsies cauri visām izrādes situācijām kā nopeļamais, sodāmais, izraidāmais tēls, ļaunuma sakne, no kuras jātiek vaļā, un tad jau viss būs labi. Tā kā esmu trīs bērnu mamma, tad sapulces jau esmu piedzīvojusi “biezā slānī” un turpinu piedzīvot vēl, un pazīstu gan tādas aktīvistes, gan viedokļu sadursmes, gan tos, kuri nekad neatnāk, gan tos, kuri nekad nesamaksā, jo nevar vai negrib, gan tos, kas sūkstās par saviem bērniem, gan tos, kas uzskata, ka citi savējos neprot audzināt... Un tad nav brīnums, ka emocijas sit augstu vilni. Šķiet, ka brīdī, kad piedzīvošu savu abonementa izrādi “Aizliegtais pianīns”, bilde “līmēsies” kopā, lai gan tur tiek runāts no dārziņa darbinieku pozīcijām, taču arī tajā pusē nav svešas situācijas, kad kaut kas nav atvests pietiekamā daudzumā, kaut kas pārprasts, nepateikts vai nesaskan ar vecāku gaidām...

Mirklis, kad “nokļūstam” skolas vidē, kur norisinās kārtējā sapulce par aktuālajiem jautājumiem – remontu telpās mācību laikā un svarīgo “Skola 2030” sakarā, tik spilgti atsauc atmiņā dažādus kolēģus, ka burtiski redzu viņus gara acīm konkrēto aktieru vietās, jo, piemēram, ārpusklases darba organizatore man reiz ir trāpījusies tieši šāda kā izrādē. Savukārt ierēdne no Valsts izglītības un satura centra ir spilgts piemērs tam, cik ļoti ierēdņi neieklausās un nesadzird reāli strādājošos ļaudis un viņu vajadzības, nemaz nerunājot par praktiskajām zināšanām. To vietā ir svarīgs ārzemju augstskolas diploms, par kura specialitātes latvisko tulkojumu nevienam īsti nav nojausmas, bet tas ir labs, jo iegūts ārzemēs... Te nu jautrība sit augstu vilni, jo, protams, nezinu, cik pedagoģijai pietuvinātu ļaužu sēž zālē, bet skaidrs ir viens – mēs neesam gatavi reformām nekādā veidā, turklāt “mūžīgi mainīgais” mūs nemaz augšup neceļ... Pats dīvainākais, ka runā, ar kuru kolēģi gribi, visi kā viens iebilst pret šīm kompetenču programmām, papīru kalniem, brīvo vaļu, un to var saprast, jo patiesībā jau mēs kā sabiedrība neesam tam gatavi, tātad kaut kas īsti “riktīgi” tomēr nav... Turklāt skolas direktora vārdi par to, ka nav jau tā, ka viss bija tikai slikti tai vecajā izglītības sistēmā, ir tik ļoti tuvi arī man, ka sajūtos pavisam savējā un saprasta. Kā mani tracina vārds "jēgpilns", sevišķi, ja to attiecina uz izglītību, - it kā līdz šim tiešām būtu mācījuši un mācījušies ne-jēgpilni jebšu bezjēdzīgi! It kā cita nekā nebūtu ko darīt, kā izdomāt visādus jaunvārdus, kuru jēgu itin labi var izteikt ar jau sen zināmajiem jēdzieniem...  Jāatzīst, ka piederu pie ļaudīm, kam sava galva uz pleciem, kā man tieši šodien atgādināja draudzene, ar kuru kopīgi strādājam izglītības lauciņā, jo, neredzot jēgu vienai otrai idejai, kas ierakstīta plānos, vienkārši strādāju “pa savam”, bet nevis “pa vecam”, un lai nu mani liek mierā...

Ainas ar universitātes rektores atstādināšanas nepieciešamību savukārt ir tik amizantas ar atklāsmi, ka augstskolas satversmē nav tāda punkta, kas ļautu vai liktu rektori atbrīvot, pateicoties godīgiem, atklātiem un tomēr, iespējams, arī mazliet nekorektiem, netaktiskiem vārdiem, kuri pausti publiskajā telpā. Tad nu liela strīdēšanās, ko tagad iesākt – koriģēt dokumentu vai vienkārši veikt atstādināšanu? Un kā pašiem mācībspēkiem izdodas ar vienošanos, disciplīnu un tamlīdzīgiem “zvēriem”? Un kur nu vēl vārdi “par profesionālu ekstāzi, kas noved pie akadēmiskas mazspējas, par simtgadīgām tantēm ar sadzeltējušiem pierakstiem, kas vāri virmo savā nodabā, par īstenojamām un neīstenojamām reformām un to, cik rāmi un tūļīgi vakardiena kļūst par rītdienu”. Te atkal prasītos vienu otru izteicienu pierakstīt un “ieviest dzīvē”...

Visjestrākais mirklis man šķita skolēnu pašpārvalde (tikko Facebook bija ziņa par kādas skolas Skolotājdienas svinībām, kuras palīdzēja sarūpēt “izglītojamo pašpārvalde”, šito amizanto un reizē bezjēdzīgo nosaukumu!...), kura bija ne vien piesātināta ar man īsti nesaprotamiem vārdiem, bet arī stāstījuma, izpausmes veidi bija tik daudzveidīgi, ka prieks! Protams, tādi ir mūsu jaunieši, kuru galvās kā pie Bābeles sajaukušās vairākas valodas un izpratnes par labo un ļauno, un tai pašā laikā – vai mēs jaunības maksimālismā nebijām tādi paši sprakšķoši un uzliesmojoši, ja vien neviens nenoklausījās un ļāva mums izpausties? Cerību stariņš, ka viss varbūt nav nemaz tik traki ar tiem bērniem, ir mirklis, kad izrādās, ka nīstā skolotāja tomēr ir ar kaut ko slima – tad vairāki spēj iedziļināties, līdzpārdzīvot, izņemot to vienu, kas pasaka, ka nebūs labiņais un nejutīs līdzi skolotājai viņas slimībā, jo vai gan vairākām vidusskolas klasēm jācieš no, viņuprāt, nepamatotām skolotājas prasībām? Ehh, tās vēlmes ir tik dažādas, un dažiem tādu nav vispār, un tad tu, cilvēk – skolotāj, esi spiests laipot starp tiem, kas grib, tiem, kas negrib, un tiem, kas nevar kaut ko “pacelt”, līdzās vēl cīnoties ar birokrātijas džungļiem, kuriem neredzi jēgu, ne galu, ne malu...

Milzu paldies “”kvadrifroniešiem” par šo jaudīgo gabalu, kas, lai gan pieteikts kā pēdējās reizes skatāms, dikti aktuāls un pārdomāšanas vērts! Nu ir atkal spēks iet tālāk un sajust, ka nav akli jāpakļaujas visām reformām, bet gan jādomā līdzi visam, ko dari! Tad jau uz tikšanos citos spēcīgos prāta trenažieros! 👍