17.02.2023.

            Nedēļa, kurā esmu uzlādējusi emocijas pēc vispilnākās programmas, un noslēgusi ar īstenu sirds stūrīšu izpucēšanu un dvēseles mazgāšanu gan smieklos, gan asarās, gan sirsnīgās sarunās. Protams, “pilnai laimei”, iznākot no teātra, līst lietus, bet kurš tad ziemas laikā staigā apkārt ar lietussargu, tāpēc mājupceļā krietni samirkstu – gluži kā mani vaigi un kabatas lakatiņš izrādē “Suņa māja” Nacionālajā teātrī. Tomēr pāri visam tāds gaišums un vieglums sirdī, kad sajūties kā senus draugus saticis vai kādu īpašu domu izdomājis.

            Izrādes “Suņa māja” tapšanas procesam, kā allaž, sekoju līdzi jau no brīža, kad tik tikko bija pastāstīts, ka tāda būs. Protams, īpašais šajā gadījumā ir jau pats lugas materiāls – tā ir ukraiņu autores Marinas Smiļanecas un režisores Larisas Semirozumenko kopdarbs, kurā no visas sirds iedziļinājušies mūsu brīnišķīgie aktieri, un tulkojusi Māra Poļakova. Stāsts par ģimeni, mūžam aktuālais par sadzīvošanu, pieaugšanu, patikšanu un nepatikšanu, mīlestību un prasmi vai neprasmi to paust, runāt par savām jūtām. Varētu šķist, ka par to taču tik daudz tiek runāts visriņķī mums, ko gan jaunu vēl varētu pateikt? Taču tās ir lietas, par kurām jārunā vēl un vēl, ļaujot ikvienam skatītājam izjust, pārdomāt no sava skatu punkta, ieraudzīt pazīstamas ainas, cilvēku raksturus, situācijas, kurām kāds pat varbūt skatīšanās gaitā rod atrisinājumu savā pieredzē. Jā, ja cilvēki mācētu to, ko māk suņi, iespējams, daudz kas būtu citādāk... Cilvēks jau nav slikts radījums, tikai dikti dumjš, daudz ko nesaprot – tas no suņa viedokļa, un taisnība jau vien viņam ir...

            Scenogrāfa Valtera Kristberga veikums – vienkārša māja un pagalms, kurā satiekas trīs brāļi, trīs tēva dēli, kas atbraukuši, kad pēc tēva bērēm pagājušas 40 dienas. Šūpoļu dēlis kā sastingusi bērnība; uz improvizēta koka galda pagalmā darbarīki un koka, kas, iespējams, ir kādas vecāku stādītas ābeles, celms kā atmiņas par reiz šeit augušo dārzu; lāde, kas glabā savu laiku nokalpojušas drēbes, kuras vecākie brāļi uzvelk vakarā (nu tiiik amizanti, zāle nošalca smieklos!) un bufete ar dažiem traukiem un visāda veida dzērienu pudelēm, kuras, visticamāk, nu jau aizgājušajam tēvam sanesuši pateicīgie pacienti; zem galda saritinātie grīdceliņi, paklājiņi, kurus izritina brīdī, kad no lādes izcelts diapozitīvu aparāts (sirds salēcās tai brīdī – kaste un aparāts tieši tāds pats kā mūsmājās!) – nu gluži kā atmiņas, kuras redzamas bildītēs vai šķetinātas puišu sarunās... Zarainais koka stumbrs it kā pagalmā, it kā istabā, kur iekārt palagu un lūkoties senajās atmiņās, - kā nokaltusi, prieku zaudējusi dzīve, vai – gluži otrādi – tēva māju spēks, kas vajadzīgs ikvienam no mums. Savukārt kostīmu mākslinieces Jūlijas Kristbergas tērpi  tik atbilstoši katram no tēliem – solīdais lielais brālis Tarass zilā pletkreklā, melnās laķenēs (Egils Melbārdis), šķietami mazliet neveiksminieks un sava ceļa meklētājs Antons vestītē (Romāns Bargais) un nepakļāvīgais pusaudža vecumu pāraugušais, bet joprojām dumpīgais un nesaprastais Roma kapučjakā, kurā noslēpties (Uldis Siliņš). Dzeltenā kleitā ar izšūtām piedurknēm un jostu, gaiša un saulaina, bet tomēr savu rūpju un sāpju nomākta kaimiņiene Aņuta (Jana Ļisova), kas brāļus pazīst kopš mazām dienām, bet kurai šobrīd ir kāda sirdssāpe, kāds noslēpums (ak, man jau tā likās, un finālā izrādījās, ka likās pareizi, bet to es neatklāšu, jāskatās pašiem!...). Un vecais lāga suns Kubiks, kas tikpat labi varētu iemiesot tēvu, - mīkstā un pūkainā vestē, ar naģeni galvā, kurš, kā jau sunim pieklājas, - visu saprot, bet nerunā, tāpat kā tēvs, kurš nemācēja runāt par jūtām (Jānis Skanis). Šai izrādei ir arī otrs Kubiks – Ģirts Jakovļevs, un otra Aņuta – Elizabete Skrastiņa, kas taču man nozīmē vēl vienu gājienu lūkot arī viņu izpausmes, bet jau tagad zinu, ka šī ir izrāde, kuru vēlos, lai redzētu visa mana ģimene, un ne tikai tāpēc, ka arī mums ir trīs dēli...

            Maiga, viegla mūzika kā tāli sapņi vai atmiņas gan brīžos, kad tā skan fonā, gan tad, kad Antons spēlē ģitāru un visi pa kārtai dzied kādu ļoti sirsnīgu dziesmu ukraiņu valodā (vajadzētu atrast, kas tā bija...) – muzikālā noformējuma autore ir Sniedze Prauliņa. Savukārt gaismas Kristas Erdmanes pārziņā ir tik niansētas, brīžiem veltītas visai skatuvei, brīžiem attiecināmas tikai uz konkrētu skatuves vietu un tēliem, visu pārējo atstājot pārdomu un neziņas tumsā. Un viņai talkā ar video risinājumiem – Toms Zeļģis, kura ziņā gan diapozitīvu pārvietošanās uz baltā palaga, gan mājas loga izgaismošanās un vārdi “Privet, mališ! – Sveiks, mazais (vai - sīkais...) uz tā rūts fināla ainā.

            Spraigās sarunas, kas risinās starp brāļiem izrādes gaitā un atklāj skatītājiem viņu attiecības, raksturus, sāpes jau kopš bērnības un arī neaprašanās iemeslus, lika ļoti aizdomāties – vai arī mūsu dēli varētu šādi viens pret otru izturēties, kad mūsu vairs nebūs? Un kā katrs no viņiem ir vai nav juties, kaut varbūt mēs kā vecāki to nemaz tā neesam domājuši? Vai mēs esam mācējuši pateikt viņiem, ka mīlam, ka viņi ir mums nozīmīgi? Vai mēs protam runāt arī par tik smagām tēmām kā tuva cilvēka aiziešana mūžībā? Bija jautājumi, uz kuriem varēju atbildēt apstiprinoši, citi savukārt palika, karājoties gaisā... Redzēju gana daudz “bilžu” ar saviem dēliem, kad vai nu nesatiek, vai divi nostājas pret trešo, kad jaunākais visiem lielajiem krīt uz nerviem, kad vecākie nespēj pieņemt, ka arī sīkajam ir viedoklis, turklāt pamatots un vērā ņemams... Un brīdis, kad parādās sieviete – kaimiņu Aņa, kura katram no viņiem kaut ko nozīmē, par kuru ir kādas īpašas atmiņas, piedzīvojumi un pārdzīvojumi, - gan sāpīga “gaiļu cīņa” savā starpā, gan sirsnīgi atkalredzēšanās mirkļi, īpaši sveicināšanās paņēmieni un apskaušanās, no kuras Aņa simboliski izslīd, likdama skāvienā palikt vien brāļiem, - man viņas tēls asociējās arī ar puišu sen mirušo māti, kas ar savu klātbūtni vēlas kaut ko dēliem pateikt...

            Miljons, vislielākā vērtība - neapšaubāmi, tas ir mūsu vecmeistaru devums Kubika lomā. Kad pirms kāda laika esi redzējis Jāni Skani visnotaļ raitā solī “riņķojam” pa skatuvi, tad šķiet, ka šis, kas te redzams šodien, nemaz nav viņš, - tik rimts, lēns un mierīgs, dzīvesgudrs, kura sacītos vārdus reizēm vajadzētu čakli pierakstīt un pēc tam vēlreiz pārdomāt... Kubika pārdomas par cilvēkiem izrādes sākumā un izskaņā, skatieni, apskāvieni, līdzās būšana ikvienam no brāļiem dažādos mirkļos, un silti ceļavārdi tam mazajam brīnumam, kas taču dots, lai atsvešinājušos brāļus atkal satuvinātu, saturētu kopā – tai siltajā, sirsnīgajā balsī, kas reizē nomierina un pamāca, aicina ticēt uz labu un spēcina. Un, protams, režisoru maģiskā spēja piemeklēt katrai lomai visatbilstošāko aktieri, jo bez tās nu izrādes veiksme un īpašās saskaņas dzirksteles starp skatuvi un skatītājiem nav iespējamas! Cik Egila Melbārža lielais brālis "pareizs", nosvērts, atbildīgs, prātīgs, bet tai pašā laikā labprāt ķircina un kaitina abus jaunākos vai nespēj paciest, ja šie arī ko nopietnu pasaka vai aizrāda! Cik Romāna Bargā vidējais brālis lecīgs un dusmīgs uz sīkāko, kurš viņu "gāzis" no jaunākā bērna troņa, neapmierināts pats ar savu dzīvi un neizpratnē par to, kā salīgt ar savu sirdi! Un cik Ulda Siliņa jaunākais brālis reizē puicisks, delverīgs, spējīgs mēdīties uz lielajiem un arī dusmoties (cik tad var paciest, ka tevi par sīko sauc!...), un tad izteikt kādu prātīgu domu, kas liek aizdomāties - gan pašiem par sevi, gan par tautas pasakas trešajam tēva dēlam parasti piemītošo padomu! Bet nu tā delverēšanās, un brīži, kad lielie brāļi atkal gribētu sajusties kā senās dienās, kad ne par ko nebija jākreņķējas... 

            Paldies jums, mīļie, sirsnīgie, sirdsgudrie, kas radījāt šo izrādi! Lai tai ik izrāde izpārdota un skatītāju zālē pludo gan smiekli, gan asaras!

Double-click here to add your own text.