2.01.2022.

Jauns gads, jaunas grāmatas, jaunas noskaņas un – pirmoreiz rakstu par izlasīto grāmatu, paralēli klausoties fantastiskos latviešu jauniešos, kuri dzied Baldones baznīcā un stāsta par savām gaitām pasaulē, studējot sev tik tuvo mūziku – Emīlijā Pavlovskā un Gustavā Melbārdī. Tas šķiet tik simboliski un mazliet mistiski, jo grāmata izlasīta pa vienu pēcpusdienu, kā jau daudzas bērnu grāmatas var izlasīt, ja vien laiks un apkārtējie ļauj to darīt, un abu dziedošo jauniešu stāsts arī gan mazliet sasaucas ar aprakstāmās grāmatas vēstījumu, gan ir mazliet brīnumains... Ceru, ka izdosies pierakstīt savas domas sakarīgi... Un, jā – šķiet, ka islandiešu rakstniekus arī vēl neesmu lasījusi... savādi man, grāmatu tārpam, bet visas lietas kādreiz notiek pirmoreiz...

Un tātad – Andre Snaijs Magnasons, islandiešu rakstnieks, un grāmata “Zilās planētas stāsts”, ko tulkojis Dens Dimiņš un ilustrējusi Kristīne Martinova. Košas, lielas un tai pašā laikā smalki izzīmētas, bagātīgas ilustrācijas, aizraujošs stāsts (paldies, Ernest, par spēlēšanu bibliotēkās ar mani!)

Reizē pasaka un patiesība, grāmata par bērnības brīnumaino pasauli un pārvērtībām, ko piedzīvojam, kad no bērnības paradīzes pamazām tiekam izdzīti vai aizejam paši...

Uz kādas tālas planētas dzīvo tikai bērni, kurus neviens nepieskata, jo “tur nav neviena pieaugušā, kas viņus tur komandētu” - neliek tiem iet gulēt vai darīt visu ko citu, kas pieaugušajiem liekas svarīgs, lai bērni to darītu. Un nedomājiet, ka tas ir pārmetums pieaugušajiem, jo “daudzi no viņiem nudien ir lieliski cilvēki!” Tomēr uz šīs planētas notiek arī daudz kā tāda, “ka neviens pieaugušais nespētu uz tās dzīvot, uzreiz nedabūjis sirmus matus un krunkas no stresa un uztraukumiem” – tik patiesi par mums, vai ne? Bērni tak neņem pierē tos mūsu mūžīgos stresus, bet vienkārši iet un dara, dzīvo nost, jo viņiem nav ne tās pieredzes, ne to baiļu, ne to zināšanu, kas reizēm sasaista un neļauj ļauties piedzīvojumiem.

Uz zilās planētas notiek gan parastas, gan neparastas lietas, un visskaistākā un neparastākā lieta ir diena, kad Gaismas kalna alā ielaužas gaismas stars, pamodina tur guļošos tauriņus un tie vienu dienu lidinās apkārt, priecējot visus, un pēc tam dodas gulēt līdz nākamajam gadam... Īsti jauna gada sākumam piemērota grāmata, vai ne?

Un tad kādā dienā uz planētas nokrīt kāds kosmosa kuģis, kurā ceļo Prieka Jautrītis, kurš nespēj iedomāties, ka bērni apgalvo, ka pie viņiem ir visskaistāk, visinteresantāk un vēl visādi citādi vis...vis...vis..., jo nekur citur jau viņi nav bijuši: “Ko jūs vispār esat pasaulē redzējuši? Ir vēl skaistāki tauriņi! Es varu jums parādīt lietas, kas ir daudz foršākas un interesantākas nekā tas viss kopā, turklāt par īpašu piedāvājuma nosacījuma cenu ar izpārdošanas atlaidi.” Šī ir vieta, kas mani jau darīja mazliet aizdomīgu, jo – kaut ko piedāvāt par samaksu, lai arī ar atlaidi, turklāt tādiem ļaudīm, kam nav ne mazākās sajēgas par naudu, jo viņiem to gluži vienkārši nevajag... Un tieši tā arī izrādās, jo Prieka Jautrītis gan izpilda bērnu vēlēšanās, bet pretī vēlas saņemt “pilnīgi visu un vēl mazāk par to (..) varbūt nedaudz jaunības (..) jums sirdīs ir paslēpts dziļš jaunības avots, pie kura veldzējas dvēsele, un tas ir jaunības pārpilns”. Būsim godīgi, bērni jau nemaz nezina, kas tā jaunība tāda ir, un viņiem arī nešķiet, ka to varētu zaudēt, to zinām tikai mēs ar savu pieredzi un stresa krunkām...

Pa ceļam ir dažādi piedzīvojumi, pārsteigumi – patīkami un ne gluži, un tas jau saprotams, jo, ja sauli pienaglo pie debesīm, lai tā spīdētu visu laiku, nevienam jau tā vienkārši neienāk prātā, ka planētas otrai pusei taču arī vajadzīga saules gaisma... ka tur cilvēki un dzīvā daba iet bojā, cieš no gaismas un siltuma trūkuma, tur var dzīvot tikai tās būtnes, kurām der tumsa un nakts... Visnotaļ atbilstīgi šim laikmetam, kad katram no mums būtu jāpārdomā, kā mūsu izvēles ietekmē apkārt notiekošo, un vai tiešām labi ir tas, ka mēs nezinām, kas notiek otrā planētas pusē, jo tas mūs it kā neskar un neietekmē, lai gan patiesībā jau ietekmē gan...

Saturu tālāk nestāstīšu, vien pievienošu vēl divus citātus sirdij un dvēselei:

• “Jaunība ir visvērtīgākais, kas vien pasaulē ir, tā ir dārgāka par zeltu un dimantiem, jaunība darbina manu kosmosa kuģi. Ar jūsu jaunību man būtu jātiek līdz nākamajai Saules sistēmai, un, ja man vēl kaut cik būs palicis pāri, es nopirkšu sev daudzus draugus.” (132.lpp.)

• “Karalis ir kā pērtiķis būrī. Viņu vajag barot, ir forši uz viņu skatīties, bet citādi viņš nekādus rūpestus nevienam nesagādā.” (143.lpp.)

Labi, ka beigas grāmatai labas, bērni atguvuši gan saules un mēness gaismu, gan tikuši paglābti no pēdējā jaunības piliena izmantošanas un spējuši atkal draudzēties un priecāties par notiekošo tāpat vien, bez īpašām atlīdzībām vai palīglietām. Taču šo ir vērts izlasīt gan pieaugušajiem, gan lasīt to kopā ar bērniem, lai pārrunātu. (Ups, jauna ideja lasīšanas stundām maniem audzēkņiem...)

P.S. klusais sapnis – varbūt šo varētu ielasīt kādās sirsnīgās aktieru balsīs kā jau pirms kāda laika apgāda “Liels un mazs” grāmatas bija lasījuši Latvijas Nacionālā teātra ļaudis (par tām lasāms nodaļā “Kas noklausīts?”, vien jāpiebilst, ka šobrīd tās jau klausāmas vien Latvijas Neredzīgo biedrības bibliotēkā, bet arī tas ir labi).

Un pašās beigās ienāca prātā, ka man šī grāmata tik ļoti sasaucas ar dziesmu par bērnību, ko savulaik iedziedājis mūsu Edgars Liepiņš (Kārļa Skalbes vārdi, Jura Kulakova mūzika):

https://www.youtube.com/watch?v=Ht4dBWjynAY

Kurš teicis, ka grāmata nevar atsaukt atmiņā kādu dziesmu? Lai prieks lasīt un klausīties!