22.10.2022.

Labs datums ierakstam, vai ne? Un vēl kādam – kārtējā “bibliotēkās iespēlētā” grāmata, šoreiz no Esteres (paldies Tev, Estere, šis bija labais!), kuru viņai uzdāvinājusi klasesbiedrene Roberta (laikam taču tā bija, vai ne?) un tagad gatavojas “iespēlēt” klasesbiedrenei Ancei, kura  mūzikas skolā tieši mācās čella spēli! Turklāt tik pārpilna interesantiem, amizantiem un sirsnīgiem izteicieniem, ka izlasās varen ātri un kārtējo reizi pieder pie tām, kuras sevī “ievelk” un vilina atkal atgriezties iesāktajās lappusēs neatkarīgi no tā, ka citi, “svarīgāki”, darbi darāmi...

Šis ir stāsts par britu rakstnieces Katrīnas Randelas grāmatu “Čells, Sofija un Parīzes jumti”, ko izdevis “Jāņa Rozes apgāds”, no angļu valodas tulkojusi Māra Poļakova. Uz pēdējā vāka pieteikums skan šādi: “Kuģim nogrimstot, Lamanša jūras šauruma ūdeņos tiek atrasts čella futrālis un tajā – maza meitenīte. Viņas glābējs – ekscentriskais zinātnieks Čārlzs Maksims dod viņai vārdu Sofija un ņem savā paspārnē. Meitene izaug ar ciešu pārliecību, ka reiz atradīs savu mammu, kas noteikti spēlē čellu un dzīvo Parīzē. Un kādu dienu viņi abi ar Čārlzu sēžas vilcienā un dodas uz Parīzi, bet tur...” Tikko ienāca prātā, ka šī ir jau otrā šāda temata grāmata (pirmā bija “pieaugušo” Alesandro Bariko “Tūkstošdeviņsimt”, ko ceļojuma laikā “iespēlēju” no draugiem, kuri savukārt Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī bija noskatījušies izrādi, kas tapusi pēc šī paša autora darba, un tad nolēmuši to izlasīt).

Brīnišķīgs un brīnumains stāsts, kas sevī ietver gan milzumu fantāzijas, gan veselu lēveni amizantu izteicienu, gan daudz sirdi kutinošu bīstamu ainu, kad patiesi paliek bail no notiekošā un vari domāt – kaut tikai nu viss izdotos labi, kaut tikai nu viņi nesavainotos, nenokļūtu nepatikšanās... Ak, šī mūžīgā līdzi dzīvošana grāmatas tēliem un viņu gaitām, šī spēja iejusties notiekošajā tik dzīvi, it kā pati tur līdzās atrastos – tas ir mans prieks un nelaime reizē, jo arī šeit, lasot tās elpu aizraujošās vietas, jutu asinis sakāpjam vaigos un izbailes elpojam pakausī... Var tikai apbrīnot rakstnieces fantāzijas lidojumu, kurā savijas cilvēku rūpes vienam par otru, mēģinājumi rūpēties par bērnu un neiespringšana uz vienkāršām sadzīviskām lietām, jo, ja reiz trauki plīst, tad pusdienas taču var pasniegt uz karšu atlantu lappusēm vai torti – uz grāmatas vāka... Un dzejas rindas pierakstīt uz priekšnama tapetēm... Un kas gan tur tik savāds, ka meitene vēlas valkāt bikses? Nu, ja nu vienīgi padomā par gadskaitli, kurā notiek darbība – diezgan sen, kad tas nebija pieņemami... Atzīšos, ka zinātnieks Čārlzs man simpatizēja jau no pirmajām lappusēm, un ar katru jaunu nodaļu simpātijas tikai auga. Tāpat mazā Sofija – viņas attieksme pret dzīvi, viņas vēlme zināt, piedalīties, viņas ticība tam, ka viņa kā bērns (maziņš, ap gadu vecs bērniņš) zina, kā izskatījās viņas mamma, pazīst smaržu, ko jutusi tajā laikā, - tie visi ir reizē brīnumaini un patiesi pieturas punkti, kas cieši jo cieši piesaistīja manu uzmanību šīs grāmatas lasīšanai. Un, jā – šī grāmata ir jāizlasa, ja vēlies uzzināt skaistu, apbrīnojamu, neticamu, bet reizē iespējamu stāstu par meklēšanu un atrašanu, par cilvēku spējām un iespējām, par draudzību un uzticēšanos, par to, kas mums ikvienam patiesi svarīgs jo sevišķi šajā trauksmainajā laikā.

Un tagad – rindas, kas īpaši piesaistīja manu uzmanību (brīdinu, to būs diezgan daudz! ):

• Mātes ir kaut kas tāds, ko tev vajag, līdzīgi gaisam, viņa domāja, un ūdenim. Pat papīra mātes ir labāk nekā nekas – pat izdomātas. Mātes ir tāda vieta, kurā tu vari apremdināt savu sirdi. Viņās tu vari apstāties un atgūt elpu. (30.lpp.)

• Ja nu vispār kaut kas aizķeras, tad tās ir grāmatas, kuras lasa tavā tagadējā vecumā. Grāmatas kā lauznis atver tev vaļā pasauli. (32.lpp.)

• Es šo sugu pazīstu. Viņi nav vīrieši. Viņi ir ūsas, kurām klāt piekarināti stulbeņi. 😋 (34.lpp.)

• Nekādas krēmkūkas viņa nekad nebija cepusi, bet katrs, kurš prot lasīt, prot arī cept kūkas; galvenais, lai pa rokai ir īstās grāmatas. (38.lpp.)

• Valdība drīkst darīt gan dižas, gan stulbas lietas. (41.lpp.)

• Viņai riebās oficiālas vēstules. Tās viņu padarīja nemierīgu. Tā vien šķita, ka cilvēkiem, kuri tās raksta, sirds vietā ir dokumentu atvilktne. (43.lpp.)

• Sirds viņai dauzījās tik smagi, ka dunkāja ribas. Vējš raustīja viņu aiz drēbēm un matiem, taču Sofija saglabāja mieru. Šāda sajūta laikam ir debesīs, viņa domāja. Viņa jutās pašapzinīga kā vārna. Jā, par vārnām var sarunāt visvisādas nejaucības, viņa domāja, taču uzreiz var redzēt, ka viņas zina, ko dara. (97.lpp.)

• Nauda var padarīt cilvēkus necilvēcīgus. Visprātīgāk, manu mīlulīt, ir turēties pēc iespējas tālāk no tādiem, kuriem nauda ir pārlieku svarīga. Tie ir ļautiņi ar nožēlojamām, nīkulīgām smadzenēm. (102.lpp.)

• Nami ir tādi paši kā cilvēki: bagātie ir stalti, nabadzīgie – sašļukuši. (113.lpp.)

• Katram ir vajadzīgi noslēpumi. Tie cilvēku norūda un padara izmanīgu. (146.lpp.)

• Es kādreiz vienmēr domāju, - Sofija ieminējās, - ka tad, ja mīlestībai būtu smarža, tā smaržotu pēc siltas maizes. (150.lpp.)

• Nirsim un meklēsim monētas. Kad man ļoti vajag naudu, es zem tiltiem vācu monētas. Reizēm gadās arī laulības gredzeni. Cilvēki met upē. Nezinu, kāpēc... (..) – Bet katra no šīm monētām ir vēlēšanās! Tu zodz citu cilvēku vēlēšanās! – skatiens, ko viņa izpelnījās no Mateo, bija tik dzelžains, ka uz tā varētu nolauzt zobu. – Ja tev ir nauda, ko izmest par savu vēlēšanos, tad vēlēšanās tev ir vajadzīga mazāk nekā man šī nauda. (171.lpp.)

• Klausīšanās nav parasta lieta. Dzīvnieki to māk. Cilvēki visbiežāk tikai domā, ka māk. (181.lpp.)

• Pieaugušajiem ir iemācīts ticēt tikai tam, kas ir garlaicīgs un neglīts. – Tad ir stulbi, ka viņi tā dara,- meitene paziņoja. – Skumji, bērns, bet ne stulbi. Neparastām lietām ir grūti ticēt. Tas ir talants, un tev, Sofij, tas piemīt. Nepazaudē to. (195.lpp.)

• Viņa vēl nekad nebija tik ļoti nenobijusies. Varbūt to panāk mīlestība, viņa domāja. Mīlestības uzdevums nav likt tev justies īpašam. Tās uzdevums ir iedvest drosmi. Mīlestība, viņa domāja, ir kā pārtikas krava tuksnesī, kā sērkociņu kārbiņa tumšā mežā. Mīlestība un drosme, domāja Sofija, ir viens un tas pats, tikai nosaukts divos vārdos. Varbūt pat nevajag, lai tas otrs cilvēks būtu tev līdzās. Viņam vienkārši ir jābūt dzīvam, nav svarīgi, kur. Tieši tas viņai vienmēr ir bijusi māte. Pavēnis, kurā remdināt sirdi. Apstāšanās vieta, lai varētu atgūt elpu. Zvaigžņu un karšu sistēma. (207.lpp.)

Pie tā tad arī paliksim – mīlestība ir pasaul`s lielākais spēks, un tā ir mūsos pašos, mūsu mīļajos, un tā ir mūsu karšu sistēma, mūsu kompass, kas rāda ceļu un palīdz neapmaldīties. Bija skaisti šo lasīt!