12.04.2025.

            Kādreiz bija tāda karikatūra, kurā attēlots nīgrs cilvēciņš, kuram apkārt lidinās “amoriņi” – nu, tie eņģelīši, kas šauj bultas mīlētāju sirdīs -, un paraksts “Kā pavasaris, tā knišļi!” Regulāri mūsmājās par šo frāzi iesmejam, jo attiecinām to tiklab uz knišļiem, kā putniem, kuru mūspusē gana daudz, gan arī uz cilvēkiem, piemēram, kad esi nobriedis kādai paklusām apēdamai “laizāmmaizītei” (kā teiktu kaķis Semanuels), bet tuvumā uzrodas potenciālie maizītes kārotāji. Un protams, pavasara laiks nav izņēmums nevienā virzienā, jo arī kādu grāmatu par putniem (un knišļiem...) vajag izlasīt.

            Pērnvasar ļāvos izdevniecības “Liels un mazs” vilinājumam, kad varēja iegādāties grāmatas ar atlaidēm, speciāli vizinājos uz pilsētu, jo piederu pie tiem grāmatu šķirstītājiem, kam ne vienmēr pietiek ar aprakstu/anotāciju internetā, vajag arī ielūkoties pašai. Un viena no grāmatām, kas toreiz mani “uzrunāja”, ir Ievas Samauskas un Ievas Jurjānes kopdarbs “Čarlīnes deguns” (izdota 2016.gadā, tātad – Jurģa “vienaudze”), šķiet, ka to noskatīju “pēdējo eksemplāru” groziņā tāpat kā “Lāča Bruņa medības” glītajos auduma vākos, ko sendienās Bērnu žūrijas ietvaros skolā tika lasījis lielais dēls... Ar Ievas Samauskas daiļradi esmu satikusies vispirms viņas grāmatā “Eņģelītis”, kuru savulaik izlasīju pati, tad liku klases Ziemassvētku dāvanu maisiņos un lasījām visi kopā, un pēc tam vēl saņēmu atsauksmes no vecākiem, kuri arī bija izlasījuši un līdzpārdzīvojuši stāstītajam. Tad nu tagad abi ar Jurģi pievērsāmies sava veida putnu grāmatai. Turklāt tai ir ļoti vērtīgs papildus izziņas materiāls – vesela burtnīca ar nosaukumu “Čarlīnes putnu burtnīca”, kurā ar mākslinieces Ievas Jurjānes veiklo roku iemūžināti 36 no grāmatā pieminētajiem putniem (ups, šo frāzi burtnīcā izlasot, ienāca prātā, ka lasīšanas gaitā nemaz nenofiksēju, cik tad īsti to putnu tai grāmatā nosaukts!...) Katram putnam rakstīts gan latviskais vārds, gan latīniskais nosaukums, tā nu mums sanāca laba un brīžiem amizanta izklaide, mammai vingrinoties latīņu valodas lasījumā (būs jāpavaicā lielajam dēlam par pareizrunu, jo studiju laikā viņam, mācoties cilvēka ķermeņa daļu nosaukumus, tika skaidroti arī latīņu valodas izrunas principi).

            Grāmatas stāsts no vienas puses gauži ikdienišķs, jo vēsta par it kā pavisam parastiem ļaudīm, kas iet uz darbu, veikalu, slauc kaziņu, taisa un pārdod  saldējumu, rosās dārzā un vēl visu citu, ko jau nu parasti ļaudis dara, pat izpalīdzības un radniecības dēļ iekuļas veselā krimināllietā, bet – tas būtu štrunts, tas nebūtu nekas (kā kādreiz teica Liepiņu Edžus), taču – kādā jaukā rītā gan grāmatas galvenā varone Čarlīne, gan visi viņas kaimiņi un paziņas pamostas ar ... dažādiem putniem savu degunu vietā, un te nu sākas visas “atrakcijas”! Kādam ticis visnotaļ miermīlīgs deguns, kā pašai Čarlīnei – strazds, vai citam zīlīte, svilpis vai lakstīgala (mācītājam, kura vietā svētdienas sprediķi baznīcā notreļļo tieši viņa...), kādam – ērglis, kā kaimiņu Mikucīšu tēvam, no kura jābēg gan sievai, gan dēliem, citādi viņu degunus var arī saplosīt. Kādam, kā policijas inspektoram Laimītem, deguns ir vista, un viņs patiesi izdēj olu, kādai no draudzenēm deguns ir zaglīga žagata, kura veikalā pie kases apzog pircējus, bet citas draudzenes papagaiļdeguns ik pa brīdim izrunājas visvisādos veidos, radīdams gan smieklus, gan dusmas un apkaunojumu. Un kur nu vēl neredzētie eksotiskie putni, kurus turklāt samērā grūti pabarot, jo viņi jau neēd vis kaut ko vienkāršu, bet – flamingi jābaro ar garnelēm, citiem vajadzīgs nektārs vai svaigi augļi, kādam – arī svaiga gaļa, ne jau tikai knišļi un sliekas... Šķiet, sava taisnība Čarlīnes pārdomām, ka šī pārmaiņa notikusi tāpēc, ka daba vēlas cilvēkiem kaut ko pateikt, aizrādīt, dot padomu, un vēl – katra deguns kaut kādā veidā šķiet saistīts ar nēsātāja raksturu vai profesijas specifiku, iespējams, ar attiecībām ar apkārtējiem. Par to katram lasītājam iespēja aizdomāties pašam.

            Ilustrācijas grāmatas lappusēs tādas vienkāršas “jaunsudrabiņiskas” – melnbaltas sadzīviskas ainiņas iz stāstītajām rindiņām, vien ļaudis ar putnu deguntiņiem, bet papildinājumā – putnu burtnīcā – putni krāsaini, smalki, dažādās pozās, tā vien aicinoši uzmeklēt vēl kādu foto vai video, lai iepatikušos lidoni varētu papētīt vairāk. Savukārt grāmatas iekšvākos māksliniece ļāvusi lasītājam ieraudzīt, kā tad varētu izskatīties cilvēks ar pelikānu, pupuķi vai flamingo deguna vietā, tur kolorīti gan paši tipāži, gan viņu putniņdeguni!

            Vērtīga lasām- un pārdomājam- viela, izziņas materiāls tieši pavasara laikam, kad putnu balsis skan visās malās un iespēja viņus novērot gan dabā, gan zoodārzā un, protams, ikdienā arī video, ir pavisam patīkama izklaide. Lai izdodas saskatīt un saklausīt putnu balsis un skaistumu sev apkārt, un skaidrs, ka sava taisnība arī par tiem “putniem”, kuri mīt mūs katra galvā, un ar kuriem jāsadzīvo, - lai izdodas arī tas!