8.05.2022.

Interesanti, ka pēdējā laikā manā redzeslokā nonāk grāmatas, kas saistītas ar pusaudžu, skolēnu savstarpējām attiecībām. Nebūtu jau nekāds brīnums – tāds tādu atrod, kā nekā darba vajadzībām un arī personīgi tas allaž noder. Turklāt labi zināms, ka problēmas jau ļaudis piemeklē visās pasaules malās, visos vecumos, tikai katram mazliet citādas, bet lietas būtība no tā nemainās...

Tikko izsludināts arī jaunais “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas `2022” saraksts, tad nu ar to esmu iepazinusies un cēlusi priekšā savējiem, turklāt atzīmējusi tās grāmatas, kuras var “iespēlēt bibliotēkās” pie manis. Tāds ir arī norvēģu autores Sigri Agnētes Hansenas romāns “ Tu redzēji?”, ko izdevis apgāds “Liels un mazs”, no norvēģu valodas tulkojusi Jolanta Pētersone. Darbs pavisam “svaigs”, jo Norvēģijā izdots 2020.gadā, bet pie mums – 2021.gadā.

Grāmatas nosaukums un arī vāka noformējums (ilustrācijas autore – Rūta Briede) vedina uz zināmām aizdomām, kuras apstiprinās, grāmatu izlasot. Arī pēdējā vāka rindas “Pusaudžiem tiek daudz stāstīts par drošību internetā, bet ir tik viegli paklupt un sastrādāt grūti labojamas lietas. It sevišķi, ja tev ir 15 gadi, tevī plosās hormoni un tu esi iemīlējies” atgādina it kā visiem zināmo patiesību par mīlestības aklumu un rozā brillēm, jo sevišķi mūsdienu tehnoloģiju laikmetā, kad viens klikšķis var radīt neprognozējamas sekas, kuras ir arī grūti likvidēt. Šķiet, reizēm jāpievienojas teicienam “Kad mēs augām, tad tā negāja” vismaz no tā viedokļa, ka mums jau fotogrāfija bija sapnis, kas ne katru dienu iespējams, bet šodienas cilvēks var bildēt pa labi un kreisi, cik tik uziet, un vēl izvēlēties labāko no tapušajiem kadriem. Zināms, “saķeršanās” dažādos jautājumos bija aktuāla arī mūsu skolas gados, gan par izskatu, gan par simpātijām un antipātijām, piederību kādai konkrētai klases vai skolas grupai un ko tik vēl nē, arī nežēlības izpausmes bija visdažādākās, vien šķiet, ka tajos laikos par to runāja daudzkārt mazāk, savukārt tie, kas kādas “ziepes” bija sastrādājuši, pieredzēja visādus – pamatotus un nepamatotus – trakumus...

Vēl viena pēdējā laikā pamanīta tendence – grāmatas teksts sadalīts nodaļās “Agrāk” un “Tagad” (otrs variants – divi stāstītāji, katrs no sava skatupunkta). Šeit gan tas diezgan loģiski, lai izsekotu notikumu gaitai un sajūtām un izprastu, kāpēc Anna mainījusi skolu, kāpēc viņa jūtas tik nedroša, kas gan varbūt pusaudža vecumā, skolu mainot, nemaz nebūtu tik liels pārsteigums, jo iekļauties jau “gatavā” grupā nudien nav viegli, turklāt vēl ar tādiem notikumiem aiz muguras, par kuriem negribētos stāstīt nevienam.

Runājot Karlsona leksikā, Annai ir pavisam parasta ģimene – mamma, tētis un mazā māsa, viņi dzīvo pavisam parastā mājā un dara pavisam parastus darbus. Mazāk “parasti” šķiet tas, ka Annas īstenā draudzene ir viņa vecmāmiņa, kura gan atgādina meitenei, ka būtu labi, ja viņai būtu vēl kāds draugs... Un pavisam “parasta” ir arī skolas ikdiena – gan vecajā skolā, gan jaunajā, kurā Anna nokļūst pēc tiem nejaukajiem brīžiem, kuru iemesls – vēlēšanās patikt, iemīlēšanās klasesbiedrā, neapdomīga, nedaudz izprovocēta rīcība, tā teikt – daži klikšķi līdz nepatikšanām.

Mazliet “neparasta” ir situācijas risināšana, kurā aktīvi iesaistās vairāki pieaugušie – sākotnēji tā ir Annas ārste, kura arī visu to smagumu uzklausa un izstāsta viņas vecākiem, tad pašu vecāku rīcība, kad tētis atrod jaunu darbu citā pilsētā, kurā dzīvo arī Annas vecmāmiņa, protams, psihologa apmeklēšana, un – kas man bija pārsteigums – mediators, kas bija jāapmeklē abiem nelāgajā situācijā iesaistītajiem pusaudžiem, šķiet, pie mums tādus apmeklē tikai pieaugušie, kas ir attiecību šķiršanas procesā, bet varbūt es vienkārši kaut ko nezinu... Vērojot situācijas savā darba ikdienā, brīžiem šķiet, ka mūsu izglītības sistēmā tādu mediatoru vajadzētu ikvienā skolā gan pieaugušo, gan arī bērnu vidū, tātad vismaz divas štata vietas, un darba būtu atliku likām...

Rādās, ka laikmetā, kad ar tehnoloģiju palīdzību varam būt vienlaikus tik tuvi un tāli viens otram, ir zudis tas, ko sauc par kaunu, spēju iejusties otra ādā, apzināties sekas ikvienai rīcībai, jo kā gan citādi varētu izskaidrot visdažādākos konfliktus, “uzprasīšanos” un rosināšanu uz visnotaļ neapdomīgu rīcību, turklāt daudz kas notiek uz vientulības un nesapratnes fona. Mēs it kā varam cits citam piezvanīt, pat videozvanā, redzēt cilvēkus, kas ir no mums milzīgi tālu, bet tai pašā laikā mums trūkst to cilvēciski silto sarunu, līdzās būšanas, un tāpēc tik daudzi – gan pusaudži, gan arī pieauguši ļaudis – savu ikdienu vada visdažādākajos “tīklos”, atrādot bildes no ikdienišķām situācijām. Grāmatā lasāmā Tīnas “biznesa ideja”, kurā viņa piedāvā “on-line” papusdienot ar kādu vientuļu cilvēku citā pasaules malā, pastāstot, ko tu ēd, kā to gatavo, un vienkārši patērzēt, man šķiet kā tāds īstens šībrīža vientulības pierādījums, kad cilvēkam nav neviena līdzās (tas taču var būt dažādu iemeslu dēļ...), viņš neprot pabūt viens, un tad nu ir gatavs sarunāties ar svešinieku nezin kur par nezin ko... Savukārt mirklis, kad meitenēm kopīgi veidotais “on-line” sagādā nepatīkamu pārsteigumu, viņas satuvina ātrāk un parāda, cik dažādi var būt pusaudžu prāti dažādās situācijās. Un patiešām – cik labi, ka Anna un Tīna satikās, sapratās, pat būdamas diezgan atšķirīgas!

Teikšu, ka šī ir viena no grāmatām, ko vajadzētu izlasīt ikvienam – gan vecākiem, gan bērniem, gan pedagogiem, jo mēs katrs varam nonākt kādā situācijā, kad cilvēces sasniegumi, konkrēti, foto, video un internets, var nodarīt gana daudz ļauna. Un, jā – arī šī varētu būt viena “uz skatuves liekama” grāmata, jo, iespējams, tā jauniešus uzrunātu vistiešāk, jo šķiet, ka teātra māksla ir mūsdienu jauniešu interešu lokā (tādas domas rodas, vērojot izrāžu apmeklētājus, kuru vidū nav tikai pusmūža kundzītes un pensionāru pāri...).

Citāts, kuru ierakstīšu šoreiz, manuprāt, izsaka visu romāna būtību:

“- Man vienkārši ir drausmīgi netīra sirdsapziņa, tēti. – Viņš noglāsta man vaigu, tas ir žests, kuru vecāki patiesībā pārstāj lietot ap bērna piecu gadu vecumu, pēc tam neviens vairs sava bērna vaigu tik maigi neglāsta, jo bērns sāk aizgriezties un izvairīties. Bet ne es, ne tagad. Tagad vienīgais, ko es vēlos – lai mana dzīve liktos tāda, it kā man patiesi būtu pieci gadi un vēl nebūtu ne jausmas par visu, kas var būt sarežģīts un grūts. Lai es domātu, ka briesmīgākais, kas var notikt, ir nokrist no divriteņa un sasisties. Kad cilvēkam ir pieci gadi, viņš vēl nezina, ka tas, kas notiek ķermeņa iekšienē, var nodarīt daudz lielākas sāpes nekā lietas ārpus ķermeņa. Ja tu sasities, nokrītot no riteņa, tas pāriet. Pietiek uzlīmēt plāksteri, papaijāt, papūst, dzirdēt kādu pieaugušo sakām, ka pāries, un nākamajā rītā viss atkal ir pilnīgā kārtībā. Bet, ja salaid visu kārtīgā grīstē, kā to izdarīju es, ir daudz trakāt. Tur nekādi plāksteri nepalīdz. Neviens pieaugušais nepienāk un nepapūš sasisto vietu pusaudzim, kurš nav jēdzis rīkoties apdomīgi. Pasaulē nepietiek pārsēju, lai vērstu par labu to, kas notika ar mani. Arī tad, ja visas pasaules slimnīcas sarīkotu ziedošanas akciju un apzvanītu cita citu, lai savāktu plāksterus no visām slimnīcām vienā kaudzē, ar tiem nepietiktu. Es stāvētu blakus šai kaudzei, ap kuru būtu sapulcējušies priecīgie un apmierinātie ziedotāji no slimnīcām visā pasaulē, es redzētu viņu acīs prieku par to, ka viņi paveikuši kaut ko tik apjomīgu, tad papurinātu galvu un skumjā balsī teiktu: - Es pati redzu. Ar tiem nepietiek. Brūce ir pārāk liela.”

Ak, kaut mums, lielajiem, pietiktu plāksteru, ko līmēt uz savu bērnu brūcēm, kuras rodas sirsniņās, viņiem ejot to grūto pieaugšanas ceļu!... Bet varbūt visvienkāršākais plāksteris ir saruna? Tikai tas ir grūti sadabūjams šai laikmetā, kad viss tik viegli – ar pāris klikšķiem – sasniedzams, bet reizē arī – atgrūžams...

Un pilnīgi negaidīts pārsteigums sagaida romāna izskaņā, kad vispirms Anna izlemj piezvanīt Lāšam, ar kura “palīdzību” visa šī ķeza ievārīta, un izrādās, ka tur arī slēpjas kāda pavisam savāda, citiem neiedomājama sāpe, kuru pārvarēt puisis iedomājies, izdarot tā, lai sāp kādam citam... Un mirklis, kad Anna un Tīna dodas uz vecmāmiņas dzīvokli aplaistīt puķes, kamēr viņa ceļojumā – ko gan viņas atrod grāmatplauktā? Tas jāizlasa pašiem, teikšu vien to, ka bija prieks par šādu atrisinājumu! 👍