Debesjums | pluumiitbeerns.com

13.01.2023.

Pirmizrāde... Valters Sīlis.... Īpašs datums, jo arī jubilejas, piemēram, Maestro Raimondam Paulam un pašam teātra direktoram Jānim Vimbam, arī mums jubileja mājās – 17 gadi, kopš pieslēgta elektrība, tātad jau 17.gadu mitināmies savā mājā... Un uz pirmizrādi šoreiz dodos tāpēc, ka savā abonementa dienā būšu “neuzticīga” Nacionālajam, jo iešu uz Daili pie Jūdas Iskariota kopā ar savām foršajām kolēģdraudzenēm...

Šajā reizē gatavošanās process sastāv no daudzu skaistu kostīmbilžu lūkošanas, minējumiem, kura ir kura aktrise (jo dažas tādos viltīgos rakursos, ka neatpazīt...), un domām par to, vai un cik šausmīgs būs izrādes stāsts (ieskatieties

https://teatris.lv/izrade/debesjums/,

tad būs skaidrs...). Pieteikta kā drāma, es gan finālā teicu, ka traģidrāma, lai gan tāda apzīmējuma, protams, nav, bet tās sajūtas bija tieši tādas... Mazie gabaliņi šoreiz nekādu lielāku bildi kopā nesaliek, tāpēc ļaujos ar domu, ka jebkurā gadījumā būs labi, lai arī varbūt bailīgi vai briesmīgi un nežēlīgi.

Šajā reizē mans cieņas pilnais reveranss pienākas visiem izrādes darināšanas procesā iesaistītajiem par tik daudz ko – gan režisoram Valteram Sīlim, gan kostīmu māksliniecei Kristīnei Pasternakai un scenogrāfei Ievai Kauliņai par tik reālo tā laikmeta sajūtu tiklab tērpos, kā skatuves grīdas dēļos, svecēs un mājsaimniecības piederumos, to autentiskumā, gan komponistam Edgaram Raginskim par niansētajām mūzikas skaņām, gan gaismu māksliniekam Oskaram Pauliņam par atvērtu un aizvērtu logu, spožāku un klusāku gaismas toni dažādos mirkļos, un visu to netveramo, ko var ieraudzīt, vien klātesot. Lūsijas Kirkvudas darbu "Debesjums" tulkojis Edvīns Raups, un, kā tikko šodien uzietajā Undīnes Adamaites sarunā ar pašu režisoru

https://www.diena.lv/raksts/kd/intervijas/pacelt-galvu-no-puraviem.-intervija-ar-rezisoru-valteru-sili-14292954

lasāms, “Kāpēc dramaturģe ir uzsvērusi, ka notiekošajam ir jāatgādina mūsdienas? Šis darbs neliek justies ērti nevienai politiskajai pārliecībai un konfrontē cilvēkus ar ļoti tradicionālām vērtībām. Paskatieties, vai tas nenāk no XVIII gadsimta sliktākajiem ieradumiem. Humānisms it kā ir vispārpieņemts, bet ne vienmēr mēs zinām pareizās atbildes. Mūsdienās katrs grib noturēties pie varas. Tas rada sajūtu, ka otrs ir briesmonis. Vajadzētu paskatīties, kāda ir mana kā cilvēka loma sabiedrībā, ko es varu pildīt un ko es varu uzticēt otram. Tā es lasīju šo lugu.”

Teikšu, kā šorīt ierakstīju teātra mājaslapas atsauksmju sadaļā, un saku visiem, kas vaicā par vakardien redzēto – nav svarīgi, vai mugurā 18.gadsimta kruzuļainās kleitas un aubītes vai mūsdienu drānas, vai sētā un istabā malkas plīts un sviesta ķērne vai veļasmašīna un ledusskapis, bet likumu kalambūri un izpratne par tiem, par to, kas ir taisnīgi, kas nē, ir tie, kas mūs sapin, pazudina vai glābj, bet droši par to nevaram būt nevienos laikos. Turklāt arī tas, ka visos laikos sievietēm pāri gan tiešā, gan pārnestā nozīmē varējuši iet vīrieši, un lielākoties palikt nesodīti, turklāt daudzviet tā ir norma vēl šobaltdien, ir nemainīgi. Izrāde bija pilna līdz malām un pāri mutuļojoša ar šīm sajūtām par to, kas tad ir un kas nav godīgi attiecībā vienam pret otru, emocijas mutuļoja un virpuļoja, uzplaukstot visdažādākajos viļņos pret ikvienu no tēliem. Atzīšos gan, ka manas simpātijas jau no sākuma piederēja gan Maijas Doveikas Elizabetai un Elizabetes Skrastiņas Sallijai Popijai, gan Indras Burkovskas Sārai Smitai un Daces Bonātes Judītei Brūverei, un vēl arī Agneses Budovskas Mērijai Midltonei (ak, šis puravu lauks, kas gaida novācams!...) Attiecībā uz pārējām varonēm tās mainījās, ik pa brīdim atplaukstot un nodziestot aiz domām – nu ko tu te ņemies, ko sprēgā, vai pati esi tik svēta un tīra, tik labestīga, devīga un darbīga, nekad neesi ne dusmojusies, ne lamājusies?... Savukārt Kaspars Aniņš un Romāns Bargais savos tēlos gan ar stāju, ieturētību un visām izpausmēm no sirds manī gan raisīja pārdomas par to, cik ļoti liela vara pasaulē ir vīriešiem, gan par to, ka viņi, tādi “smalki, knapi” pret sievām kruzuļainajās kleitās, tomēr valda pār visu notikumu – kā teiks, tā būs... Mirklī, kad Romāns Bargais ir tapis par ārstu un pārliecinās par tiesājamās stāvokli, pēc tam skaidro klātesošajām dāmām ne vien "diagnozi", bet arī to, ko hormoni dara ar cilvēku, viņa tēls ir tik cilvēcīgs un pāri laikmetam stāvošs – gluži tādam vajadzētu būt ārstam, kas cīnās par veselību un dzīvību, par attīstību un cilvēcību. Savukārt tiesneša ainā – tāds īstens birokrāts, bet pašā izrādes sākumā – brutālais, vardarbīgais vīrs, par kuru nebrīnos, ka sieva meklēja izeju, lai dotos prom, - viena aktiera vairāku tēlu daudzveidīgās izpausmes. Turpretī Kaspara Aniņa izpausmes, aicinot Elizabetu par divpadsmito zvērināto, tik daudz pavēsta par viņu abu attiecībām, bet tiesas namā, veicot pienākumus, pāri paliek vien sauss ierēdnis, burta kalps, kurš tomēr gribētu iejaukties, piedalīties, taču nedrīkst, jo gan tiesnesis tā vēlējis, gan sievas norāda, ka te spriež viņas, turklāt vēl izsmej šo vienīgo vīrieti šajā “vārnu barā, čūsku midzenī”. Un, izrādes izskaņai tuvojoties, tajā īpaši sāpīgajā ainā, kad es, jāatzīstas, biju tuvu ģībonim (man tā mēdz gadīties vardarbīgos skatos...), šķiet, “izlika” visu piedzīvoto apsmieklu, sāpi, nicinājumu, ko bija saņēmis no sievieškārtas pārstāvēm, būdams cieši līdzās, bet nespēdams neko ietekmēt.

Ārkārtīgi interesanti bija sarunu mirkļi, kad divpadsmit dāmas spriež par gaidībām, dzemdībām, visām fizioloģiskajām norisēm, kas saistītas ar sievietes veselību un auglību, - vai gan mūsdienās māmiņu skolās un interneta forumos nenotiek tāda pati viedokļu apmaiņa? Skarbuma un pieredzes gana, bet katrai mums šis jāpiedzīvo pašai (ja lemts...) Protams, gana daudz precīzu apzīmējumu, par ko daļa publikas varētu raukt degunus, bet – tolaik tā runāja, tagad jau tie “kulturālie” vārdi radīti... Padomi pārmaiņu laika karstuma viļņu mocītajai kundzei un metodes, kā noteikt grūtniecību, - viss gan ar labu, gan ne tik labu nodomu vēstīts... Arī bērnu zaudēšanas mirkļi visdažādākajos laikos... Tomēr šķiet, ka izrādes aprakstā vajadzētu pierakstīt “grūtniecēm skatīties nav ieteicams”, jo emocionālais fons sievietēm šai laikā ir gana viļņojošs, turklāt stāsta smagums var izrādīties nepanesams. Iespējams, arī jaunām meitenēm, kam vēl nav ne grūtniecības, ne dzemdību pieredzes, šis varētu būt pasmags mirklis. Bet – tās manas subjektīvās sajūtas...

Tie brīži, kad telpā tiek atvērts logs, jo pusmūža kundzi piemeklē kārtējais karstuma vilnis, bet ārpusē pie tiesas nama pulcējas aurojošais un asinis alkstošais pūlis, - cik nežēlīgi ir bijuši vēstures mirkļi, kad sodu izpildes cilvēkiem bijušas kā sava veida izklaides, uz kurām līdzi vesti pat bērni... Jā, protams, mūsdienās viņi to visu var lūkot filmās un pat nesaprast, par ko ir runa, bet simboliski, ka akmens, kas pa atvērto logu tiek iemests attaisnotajai, nācis no bērna rokas, jo – lai pirmais met akmeni tas, kurš nav grēkojis, bet, uzklausot “zvērestus”, pirms dāmas sāka spriest, izrādās, ka ikvienai no viņām ir kāds melnumiņš, un tāpat tiem, kas ārā...

Sirsnīgi un reizē jautri tie mirkļi, kad sievietes spriež par to, cik nepadarīto darbu palicis ārpusē (trīs asis augsts gludināmās veļas kalns – Tēzaurs saka, ka ass ir 2,13357 metri (vecajā krievu mērvienību sistēmā); senāk — atstatums starp pirkstgaliem pilnā roku atvēzienā (6-7 pēdas); tātad ap sešiem metriem...) Kura no mums nav šķendējusies par to, ka jāpaveic kādi steidzami un reizē muļķīgi, nevajadzīgi darbi, kas ir obligāti, bet kuriem jēgu neredzam?

Amizanti zvērināto ierašanās brīži, kad ar labo roku uz Bībeles (kādai – kreiso, kādai – ar mutautiņu, pie tam vēl grāmatu noslaukot...) un zvērestu sakot, patiesībā viņas iepazīstina ar sevi – cik gadu, cik bērnu, cik vīru, kādi grēciņi vai intereses... Te zāli pāršalc smieklu viļņi, un šķiet, ka nekas ļauns nav gaidāms. Savukārt brīdī, kad dāmas tomēr, pretēji aizliegumam, iekūrušas krāsni (kuru varasiestādes nav likušas iztīrīt, droši vien līdzekļu trūkuma dēļ...) un telpā ieveļas milzīgs sodrēju mākonis, caur prātu izskrien doma, ka labi tas nebeigsies, jo visam līdzi ir arī melna vārna vai krauklis...

Un, protams, “prāta trenažiera” rosinājums šķetināt līdzi un izprast, kāda tad ir tēlu savstarpējā saistība, piedzīvot dažu šokējošu atklājumu, un kārtējo reizi pieķert sevi pie domas, ka mēs neviens neesam pasargāts ne no neizprotamām un sāpīgām izvēlēm, ne no to sekām, jo katra izvēle nes sev līdzi nākamās, bet paredzamas nav nevienas. Tāpat arī atziņa par to, cik ļoti apkārtējā vide un tajā piedzīvotais ietekmē katru no mums, radot labestību vai ļaunumu mūsu dvēselēs, un neziņa par to, vai un kurā brīdī tas izlauzīsies uz āru. Savukārt mirklis, kad dāmas ir neizpratnē par to, kas viņām būs jādara, un ka viņas taču to nav mācījušās, tāpēc nevarēs spriest (cik gan sieviešu vispār tajos laikos bija mācījušās, ja ar to saprotam akadēmisku izglītošanos?) tik pazīstams, jo – cik bieži mums nākas iesaistīties procesos, par ko tiešām neesam pilnībā informētas? Bet vajag, jo būt par zvērināto ir tavs sabiedriskais pienākums, tāpat kā pienākums ir iet uz baznīcu. Toties Elizabetas paustā doma par to, ka Dievs ir katrā no mums, šķiet gana ķecerīga tiem laikiem, taču – vai gan vecmāte un zāļu sieva vienā personā jau pēc definīcijas nav kaut kas ķecerīgs? Pārdomas pārdomu galā...

Tā kā bijām kopā ar kolēģi, kura gan atšķirībā no manis sēdēja parterā (līdzās sabiedrībā zināmiem ļaudīm), tad uzzināju, ka pēc pirmā cēliena samērā daudzi vīrieši devušies projām. Manā otrajā balkonā tādas pārmaiņas nemanīju, visi bija uz vietas. Iespējams, tas liecina par nespēju izprast uz skatuves notiekošo, varbūt par kaunpilnu apziņu, ka paši bijuši kādas nelāgas situācijas ierosinātāji, varbūt vienkārši apnika tā “sieviešu pasaule” – kas to lai zina. Un tomēr – tie, kas noskatījās līdz galam, domāju, bija ieguvēji, lai arī sāpīgu pārdomu mērs nebija pavisam mazais.

Un vēl viens īpašais šajā izrādē – grozīgā skatuve, uz kuras aktieri atrodas praktiski visu izrādes laiku, un mirkļi, kad kā tādas senlaiku lelles sastingst, kamēr kāds no tēliem stāsta savu stāstu, kustēdamies gar skatuves malu vai kā citādi, - visu cieņu gan fiziskajai varēšanai, gan izpausmēm, kas lasāmas sejās un pozās!

Skatos, ka šoreiz mana biežāk lietotā pieturzīme ir daudzpunkte, tādas ir manas sajūtas, jo jautājumu gana daudz, neizskaidrotā un sevī neizprotamā arī... un tomēr – svarīgi, kas iekrīt acīs un sirdī, lai pēc tam raisītos tālāk...

Tā, nu šķiet, ka emociju vilnis norakstīts nost. Brīdī, kad izdotos satikt režisoru “uz aci”, viņam teiktu ne vien sirsnīgu paldies un to, ka brīžiem sirds stājās, bet labprāt parunātos arī par to, kas viņam īpaši iekritis sirdī, un kā ir lūkoties pirmizrādes norisē no balkona, droši vien pilnu uzmanību veltot skatuvei, bet ar matu galiem sajūtot arī publikas izpausmes. Atzīšos, ka man šī šķita otra smagākā izrāde, ko esmu lūkojusi, līdzās “Svina garšai” (kas arī, protams, pieder Valtera Sīļa darbiem). Tā kā pastāstīju par redzēto un sajusto vairākiem interesentiem tad pretī saņēmu arī vairākus viedokļus – no “meklēšu biļetes” līdz “nezinu, vai būs spēka doties, jau no tava stāstītā biju bez elpas”. Taču šī nav vieglā izrāde, izklaide, bet gan kārtīgs domājammaratons trīsarpus stundu garumā (tiesa, hronometrāža ietver arī starpbrīdi). Domājiet un lūkojiet paši, vai doties, bet – viennozīmīgi – paldies!

P.S. gandrīz mēnesi pēc pirmizrādes noskatīšanās - pa šo laiku esmu izlasījusi divas recenzijas par izrādi

https://www.kroders.lv/recenzijas/1878

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/piens-asinis-un-sviedri-nacionala-teatra-izrades-debesjums-recenzija.a493649/

Interesanti, ka manas vienā elpas vilcienā uzrakstītās pārdomas ar raksturīgo pieturzīmi - daudzpunkti - it cieši sasaucas ar www.kroders.lv publicēto Valdas Čakares recenziju. Pirms dažām dienām, gatavojoties jau iepriekš šur tur pieminētajai grāmatai un izrādei "Mājoklis. Komentāri", skatījos režisores un rakstnieces sarunu, un arī tad man piešķīlās tā mazliet savādā, bet tai pašā laikā tik patīkamā apziņa, ka esmu uz viena viļņa ar šiem cilvēkiem, jo esam nolasījušas izrādes vai grāmatas materiālu diezgan līdzīgi. Recenziju lasīšana atšķetināja arī vienu otru neskaidrību, kas manā prātā bija pēc izrādes noskatīšanās, aicinot vērīgāk lasīt informāciju... Protams, ik pa brīdim paskatos arī teātra mājaslapā publicētās "skatītāju parasto" atsauksmes, kuras, kā allaž, variē plašā toņu gammā no sajūsmas līdz neizpratnei. Skarbi, skaisti, patiesi - no patiesības jau nekur neaizbēgsi.