27.03.2021. un vēl mazliet pavasarī un vasarā...

Ko dara teātra fani, kad otro gadu pēc kārtas netiek pie Teātra dienas koncerta? Skumst un kavējas atmiņās par iepriekšējiem gadiem...

Un tad – bams! – vienā vakarā, klīstot pa teātra mājaslapu un ieraugot divas bildītes ar “Īsto sālsmaizi”, rodas aizdomas, ka kaut kas top... Urrā, aizdomas apstiprinās, un, tiklīdz ir iespēja, arī ekrāna biļete ir kabatā, nē, e-pastā 😉 un vēl pasākums tiek izreklamēts tādiem pašiem dullajiem, kas bez skatuves mākslas “strazdiem būrītī” sajūtas drusku neriktīgi...

Nākamās aizdomas rodas mirklī, kad ieraugi mazo Līgas Zeļģes sveicienu saviem novadniekiem un ziņu, cik dienu vēl līdz koncertam atlicis, dodies pie kalendāra, pārskaiti dienas un koncerta dalībniekus, saproti, ka varētu būt, un nākamajā rītā – jā, ir, Gundars Grasbergs turpina intriģēt savus novadniekus un ne tikai, un tā mazais dienas prieks – gaidīšanas svētku kalendārs – atkal ir klāt, tikpat sirsnīgs kā šīs ziemas Adventes kalendārs.

Un pēdējais solis gaidīšanas procesā liek pievērsties kārtējam “mīlestības darbam”, kad saproti, ka gribi sūtīt savas sirds siltumu un kaut ko mīļu, lai arī mazu, tiem, kas sarūpējuši mums savu sveicienu, lai arī caur ekrānu lūkojamu. Punktu tam pieliek vienā no sociālajiem tīkliem lasāmais sūkstīgais komentārs: “Cik žēl, ka aktieri nesaņems to skatītāju mīlestību💕,ziedus un ...aplausus, ko tik ilgi jau gaida...klātienē ! Bet bravo!👏👏👏 Gan jau būs nedaudz labāki laiki kopā ar tik ļoti “ izslāpušiem” skatītājiem teātra telpās un gaisotnē!😊”, uz ko teātris atbild: “Drīkst sūtīt to visu pa pastu - ziedus un pārējās dāvanas. ;)” Nu skaidrs, ka drīkst, bet vislabāk – kā reiz mans skolas gadu draugs – nodot “tieši rokās” – piezvanot pie durvīm un ļaujot vēstulei nolaisties uz sliekšņa... 

Un tagad, Teātra dienas vakarā, kad ir gan nolūkota filmkoncerta pirmizrāde, gan piedzīvoti jauki interneta sarunu mirkļi, gan redzēts tik daudz foto un video “par to pašu”, ir tāda patiesa svētku sajūta, kāda sen nav bijusi – reizē atmiņas no rudens, kad bijām teātrī klāt, un reizē sajūta, ka “Īstie” patiesi ir mūsmājās, jo skatieni ekrānā ir tik īsti, burzīšanās gar kameru, lai tiktu “īstāk” kadrā, tik ticama, ka patiesi nešķiet, ka starp mums ir ekrāns un attālums. Protams, protams, būs, kas teiks, ka nav jau tas, ka tikai klātienē varam baudīt pa īstam, un tomēr – ja nav tādas iespējas, un ne jau mūsu visu vainas dēļ, tad šis koncerts IR PA ĪSTAM! Un, kā atvadoties teica Uldis Siliņš - nekas nav tāds, kā jūs to redzat, bet gan tāds, kā jūs to uztverat. Paldies Tev, Uldi, par šo atgādinājumu! 

Ja godīgi, protams, arī mēs mazliet “paspēlējamies”, jo sapucētā bilde top pa dienu, kamēr gan jaunākais skatītājs vēl gana možs, gan jaunieši vēl nav devušies savās gaitās, par kurām nevar zināt, vai būs atpakaļ tieši uz pulksten septiņiem, un tomēr – tāpat kā Īstie, pavisam bez montāžas nevaram... Kurš teica, ka teātrī vienā pusē tie, kas mānās, un otrā pusē tie, kas tic tai mānīšanai – tieši šajā nedēļā tādi vārdi izskanēja kādā TV raidījumā? Pareizi, tas bija Juris Hiršs, kad kopā ar Mārtiņu Brūveri viesojās “900 sekundēs” rīta agrumā un stāstīja par gaidāmo filmkoncertu... Ak, šī mānīšanās un ticēšana tai ir tik svētīga!

Jāatzīst, ka teātris šķiet mazliet citāds nekā ierastajās klātienes reizēs, jo droši vien neesam baudījuši tik daudz dažādu gaismas spēļu vienkop, ne arī lūkojušies uz lielo lustru no augšas, bet gan tikai sēdējuši tai tieši apakšā vai citās vietās, un balkonus tik gaišus arī nez kāpēc neatminamies redzējuši, ka tā vien šķiet brīnumaina pārvērtība. Vai varbūt tas tāpēc, ka sen neredzētas vietas iegūst īpašu burvību, kad varam tās atkal aplūkot? Un tās zvaigžņotās debesis vienā mirklī lielās zāles griestos – nu tas bija debešķīgi!!! Un dažbrīd tie mirkļi no augšas tā kā sendienās Dziesmu un deju svētkos, kad redzi laukuma rakstus no augšas un zini, ka pats esi tajā iekšā - šeit atceries savas klātbūšanas reizes "Sālsmaizē" rudenī un sajūtas uzvirmo to reižu karstumā... Un arī "Li - li - li - li - li - li - li - li - li - li - li - lioms" atkal vari izdziedāt tieši tāpat kā pirmajā klausīšanās reizē, kad jau trešajā rindiņā skudriņas pārskrien pār muguru no saprašanas, par kuru melodiju šai mirklī jādomā...

Protams, tieši tāpat kā klātienē, neiztiekam bez garšīgiem smiekliem un sajūsmas par dažiem jaunumiem, kas taču darināti speciāli ierakstam, arī bez kamola kaklā un sadotām rokām pie Līgas Zeļģes dziedātās dziesmas, un kur nu vēl kājas, kas pašas cilājas ritmā līdzi, un plaukstas – gan lielas, gan mazas... Arī manā atmiņu krātuvē ir gauži līdzīgs stāsts par suni, kas mani nobiedēja gluži tāpat kā Līgu, un mammas sagatavotu cukurūdeni, lai nomierinātos – cik tuvu gan mēs viens otram esam caur atmiņām...

Un vēl šai reizei īpašais ir mazā bērna pilnas uzmanības ekrānam pievērstais skatiens, ko pa brīdim papildina komentāri – re, kur Tuta, re, kur Dita un Ditas Mārtiņš, re, kur Raimis un re, kur Madariņa! Bet uz galda kāpt nedrīkst!!!.. Tad nu saku, ka aktieri teātrī, ja vien vajag, tad drīkst gan kāpt uz galda, gan sēdēt un klarneti, saksofonu vai trombonu spēlēt, gan vēl visādus brīnumus darīt (nez, ko teiktu mūzikas skolā? Lai gan reiz nosmējām, ka mums arī ir trīs šo pašu instrumentu skolotāji, un būtu liels prieks viņus šādā izpausmē redzēt – ir bijuši gadījumi, jo mūsu Ķekavas mūzikas skolā ir tapuši visdažādākie koncerti ar visādu amizieri... un gan jau reiz taps atkal, tāpat kā teātrī) Pēc šī vakara ir skaidrs, ka uz “Sālsmaizi” pa īstam noteikti iesim visi kopā, kā jau to bijām solījušies, un sēdēsim uz skatuves pirmajā rindā, kā grasījāmies decembrī, tikai līdz tam jāiemāca junioram bez komentāriem skatīties, lai aktieriem nav jāapsmejas un mammai jākaunas...

Milzīgs, sirsnīgs, mīļš un vēl visādi citādi ... PALDIES gan “Īstajiem” un visiem, kas palīdzēja tapt šim koncertam, gan tiem, kas to dalīja tālāk, bija līdzās, visdažādākās bildes, video un ziņas rakstot, dalot un apkopojot! Ir vienkārši ļoti labi, ka jūs visi mīļajā Nacionālajā, un protams, arī visos citos teātros, esat pasaulē! Kamēr gaidīsim tikšanos īstajos samta krēslos, tikmēr kavēsimies atmiņās un sajūtās!

P. S. Skatoties otro reizi, kā zibens spēriens atnāca atjausma par to, cik domas ļoti mēdz lidot pa gaisu, jo aktieri ik pa brīdim pieminēja prieku, un arī man, meklējot sveiciena vārdus, atradās tieši vārdi par prieku, kas taču mums visiem šobrīd ļoti vajadzīgs, un ko spējam dot viens otram. 😉 Un tad vēl  bilžuks no teātra mājaslapas opcijas "Pirkt biļeti" ar komentāru "Nez vai šiten kādreiz varētu būt IZPĀRDOTS?" Es teiktu, ka būtu interesanta statistika, cik reižu vienas biļetes iegādātājs noskatījies koncertu, un cik ļaužu kopā ar viņu mājsaimniecībā to izdarījuši. Būšu godīga - noskatījos arī "darbsaimniecībā" ar kolēģēm, katra savā ne - samta datorkrēslā sēžot, bet kopīgus "tarakānus dresējot"... Ko tu trakiem padarīsi? Bet kurš ta` var aizliegt? ❤

P.P.S. Kā tur bija par to noziedznieku, kas atgriežas nozieguma vietā? Raimond, Tu to par sevi vai par visiem teātra ķertajiem, kas atkal un atkal vēlas atnākt? Viltnieks! Šitik patīkama atgriešanās ir vienkārši bauda, pēc kuras ... jau ilgojos... Un brīnums - ziņkārības pēc "ielecot" teātra mājaslapā pie atsauksmēm, izrādās, ka mana rudenī "aizmaldījusies" atsauksme šodien ir parādījusies kā tāds pavasarīgs pārsteigums... Īsi sakot, pasākums, pēc kura izbaudīšanas mīļums plūst pāri malām un gribas apskaut ikvienu, kas gadās pa rokai (domāju, ka satiekot šīs sajūtas "vaininiekus", samīļošu arī viņus, ja drīkstēs!)!!!

Mazais turpinājums - "sālsmaiznieki" taisni "uzprasās", atgādinot par sevi nedēļu pirms dzimenītes, un, protams, es, kas pēdējā laikā sev esmu dāvinājusi teātra izrādes, taču šo tradīciju nevaru atcelt, tāpēc 21.aprīļa vakarā mums ir kārtējā "Sālsmaizes" ballīte ar kūku un griķu maizi, dejām un bučām, un... (par to vēsture klusē 😉 💔). Paldies mīļajiem visapkārt! ❤

Savukārt vasaras sākums atnāk ar pārsteigumu - "Īstā sālsmaize" iekš TV 3, kas nozīmē, ka ballīte būs vēlreiz! Vēl mazliet blēņu un joku, vēl mazliet amiziera (ko lai dara, ja tik ļoti gribas?...), un sestdienas vakars pie televizora kopā ar draugiem, kas atbraukuši izbaudīt sportiskas aktivitātes svaigā gaisā (12,6 km ar nūjām un velo pa mežu, plus peldsezonas atklāšana) un manis ceptos našķus piedevām - rabarberu kūkas un banānu kūkas pazūd no šķīvjiem kā tāds kūstošs saldējums, un atkal ir satikšanās prieks! Vienīgā skāde - kā jau pa TV pieņemts, bez reklāmām nu nekādi, par to šoreiz īpaši sarūgtināts jaunākais skatītājs, jo nav radis vairākkārt redzētajā koncertā piedzīvot "pārrāvumus". Tad nu mierinām viņu, ka mammai ir "kabatā" vēl viena ekrāna biļete, ko, iespējams, skatīsim kādā citā svētku reizē, un cerēsim uz to laimīgo brīdi, kad tomēr būs iespēja šo baudīt klātienē! Bučas visiem "sālsmaizniekiem"! 💋

#ĪstāSālsmaize

#Filmkoncerts

#NācUzSālsmaizi

#VisiKamNavSlinkums

Comments

Ļoti interesanti palasīt un paklausīties, gan to kas ekrānā, gan to kas uzrakstīts.