20.10.2024.

            Rudens brīvdienas – vārdadiena – teātra iešanas dienas? Viss vienā, jo atkal kaut kā sagadās tā, ka pasākumu datumi seko cits citam. Tā arī pirmā no šī trijnieka izrādēm – viss vienā jeb “Viņa – Viņš – Viņa?” iekš mūzikas un drāmas telpas “Oratorio” Rēzijas Kalniņas režijā pēc A.R.Gērnija lugas “Silvija” motīviem (tulkojuši Uģis Segliņš un Skaidrīte Rubene) roku rokā ar horeogrāfi un režisores asistenti Lindu Kalniņu. Aktieru sastāvs, kā jau tas “Oratorio” telpai raksturīgi – mainīgs, ar iespējām pārbaudīt savas zināšanas kombinatorikā (ir tāda matemātikas nozare...), mūs šopēcpusdien priecēja un aizkustināja Zane Jančevska, Laura Erdlāne, Juris Kalniņš un Andris Morkāns. Citvakar iespējams satikt arī Esmeraldu Ermali, Aneti Krasovsku un Jāni Skani (kas taču nozīmē, ka arī šāda kombinācija būs jādodas lūkoties!).

            Pa ceļam izbaudīts rudens lapu un saules zelts, dūmakainas gaismas mirdzums, un tad jau abi ar vīru ļaujamies stāstam. Jāatzīst, ka, gluži tāpat kā grāmatas, kuras mēdz “ielikties rokās” īstajā, vajadzīgajā, brīdī un citas norises, par kurām domājam, arī šī izrāde sniedz sajūtu par pareizo satikšanās laiku ar tās stāstu. Jā, gandrīz tāpat kā Keita un Gregs, mēs arī esam pāris ar krietni ilgu kopābūšanas pieredzi, kurā nenoliedzami mēdz iezagties tie ikdienas rutīnas putekļi un pazust attiecību spriganums, bet drīzāk likties, ka nu tas otrs nu gan... neko vairs neredz, nejūt, nesaprot, kaut gan tā jau nemaz nav. Tiesa gan, suns mūs nav “uzmeklējis”, vienkārši lielie bērni to ieviesuši savā dzīvē ar visām no tā izrietošajām sekām, kad vecākiem tas reizēm jāpaauklē un jāpieskata, un tad drīzāk greizsirdīgi varētu justies mazie brāļi, sevišķi jaunākais, kuram suns gan mazliet līdzinās spēļmantiņai (jo mūsu suni viņš tā īsti neatminas, abi kopā pavadīja vien nepilnus trīs gadus...), bet tai pašā laikā tas tiek no mammas un tēta visnotaļ mīļi apčubināts... Jā, un arī suns, tāpat kā kaķis, jau tāds pats “cilvēks vien ir”, jo saprot, bet nerunā, tai pašā laikā cilvēku bieži vien izprovocējot vai nu uz vienkārši stāstīšanu, jo ir uzticams klausītājs, kurš neizsaka savu viedokli un nepamāca, vai arī uz atklātību, pārdomām par dzīvi, aizdomāšanos par dažādām tēmām, jo savā ziņā burvestīgā veidā vairo cilvēkos empātiju jeb spēju iejusties otra ādā.

            Kā lasāms izrādes aprakstā, “Mēs. Mēs ejam kopā. Un... nez kāpēc šķiet - katrs savā virzienā. Mēs skatāmies. Neredzam. Mēs klausāmies. Nedzirdam. Mēs gaidām, pieprasām viens no otra, bet vai spējam patiesi sajust?... Esam aizmirsuši, kā tas ir - sarunāties. Runāt par būtisko. Bet kas ir patiesi Būtisks?...

Būtisks ir tas brīdis, tas pagrieziena punkts, kad beidzot ieraugām, sadzirdam viens otru, bet galvenais - paši sevi. Kad klēpī ielec Atklāsme- nebaidies būt tu pats/-i! Atveries beznosacījumu mīlestībai, nebaidies no instinktiem un ļauj sev būt! Būt tādam, kāds/-a tu Patiesi esi.

Mēs iemācāmies sarunāties bez vārdiem. Just viens otru. Būt sev. Viens otram.

Vai spējam cieņpilni pamosties patiesai Dzīvei?...”

un te arī krietna viela pārdomām jau pirms pašas izrādes. Šķiet, savā ziņā tas ir mūsdienu steidzīgais laiks un dzīvesveids, kas liek mums skriet vienotram garām, īpaši neiedziļinoties blakus esošo cilvēku sajūtās un vajadzībās, vai arī domāt tikai par fiziskajām sajūtām, bet aizmirst to, ka ikviens no mums alkst arī tā apskāviena un glāsta, pat pavisam bez erotiska “piesitiena”. Un, protams, pārim novecojot un bērniem izaugot, mainās piesaistes punkti, mainās intereses un vērtības, ja arī ne ļoti kardināli, bet tomēr... Jā, un es arī cita starpā esmu angļu valodas skolotāja, kura labprāt vēlētos, lai viņas skolēni lasīšanu mīlētu tikpat ļoti kā viņa pati, un mēs abi savukārt esam noguruši no darba, kurā mēdz rasties arvien vairāk birokrātisku nejēdzību un zust gandarījums par paveikto... Ak, tās dzīves un teātra kopīgās peripetijas!...

            Tā kā sunim dots itin sievišķīgs vārds – Silvija, tad pilnīgi iespējams, ka kāds skatītājs to uztvers tieši tāpat kā vienā izrādes mirklī izskan frāze – kas tas par suņa vārdu, tas taču cilvēka vārds! Jā, to varētu uzskatīt arī par trešā cilvēka, šajā gadījumā – mīļākās – parādīšanos jau esošajās pāra attiecībās. Taču ne jau velti mēdz sacīt, ka arī tādi notikumi reizēm “atver acis” uz patieso situāciju – vai esam viens otram vajadzīgi, nozīmīgi, vai mūsu ilgā kopābūšana ir patiesās jūtās balstīta, vai arī bijis tikai sava veida pienākums un pieradums, kad kopīgi bērni jāizaudzina un kopīgi kredīti jānomaksā. Un var tikai apbrīnot aktieru spēju iejusties tēlos, šai reizē sevišķi Lauras Erdlānes iedzīvošanos suņa Silvijas “ādā”, reizē saglabājot arī cieņpilnu un labvēlīgu spēju saprasties ar cilvēku viņam izprotamā veidā. Vai varbūt tā ir dzīvnieku īpašā “superspēja” – darīt cilvēku labāku, redzīgāku un dzirdīgāku, aicinot ieklausīties, iejusties, pārdomāt?

            Tie viegli šiverīgie “suņa mirkļi”, kas tik pazīstami ikvienam “suņiniekam”, gan sastopoties, gan pievēršot sev uzmanību, gan interesējoties par apkārt notiekošo un mēģinot saprasties ari ar cilvēku, kas galīgi nav sajūsmā par dzīvnieku (“Viņa ir skolotāja, un viņai nepatīk, ka klase ir trokšņaina”..., “Šokolāde suņiem pret riešanu”...), tā graciozā izturēšanās pēc vizītes suņu skaistumsalonā, tā reakcija uz kaķi un tas sāpju pilnais mirklis pēc operācijas ar visu “tūtu” galvā, tāpat kā tā drosmīgā atvadu pieņemšana, lai cik sakostiem zobiem tas būtu jāizdara, - domāju, ka tāpat kā interneta vidē rodamie dzīvnieku videomirkļi, arī suņa izpausmju atveidojums uz skatuves izpelnījās vislielāko skatītāju piekrišanu. Savukārt tās sirdssāpes un “matu plēšana” par darba apnikumu, par savstarpējo attiecību izbālējumu no Grega puses – tik cilvēcīgi un sāpīgi reizē, tā vēlme pēc atbalsta, ko neizdodas gūt ģimenē, bet pēkšņi negaidot sniedzis viens noklīdis (bet varbūt ar nolūku “noklīdināts”...)  suņabērns – cik gan maz mums reizēm vajag, un cik daudz tas prasa no otra cilvēka – vienkārši gribēt to otru saprast un sajust... Tā staltā “skolmeistariene” gan vēlas dot saviem audzēkņiem, gan arī pati gūt gandarījumu par paveikto kā ikviens darba darītājs, gan labprāt papildinātu zināšanas, bet tai pašā laikā negrib nekārtību mājās, kuru varētu radīt suns (nu ja, bērni tikko izauguši, varētu cerēt, ka māja tagad būs kārtībā, jo kurš gan nezina, cik apnicīgi un nepamanīti, nenovērtēti ir mūžam nepadarāmie mājas kārtošanas darbi... Un tad ir “suņu cilvēks”, kas arī izvedis pastaigā savu mīluli, kas kaut ko zina par suņiem un ne tikai, lai varētu ar to iepazīstināt arī “jauniņo” suņu pasaulē, kas iedveš gan mazliet mistikas sajūtās, gan atgādina par sava veida “suņinieku brālību”, gan pasaka tos visai skarbos, bet droši vien patiesos vārdus par instinktiem, kuriem seko dzīvnieki, un gēniem, kas mūsos kopš tiem laikiem, kad vēl dzīvojām alās... Savukārt mirklī, kad viņš pārtapis par psihoterapeitu, un ieinteresēti piefiksē abu klientu stāstīto, reizē nāk smiekli un uzmācas grūtsirdība, jo zināms, ka savureiz tā palīdzība no malas ir gan vajadzīga, bet cik ir to pāru, kuri saņemas, un cik ir to pāru, kas vai nu nesaņemas, vai negūst tur cerēto un gaidīto atbalstu? Un simboliski, manuprāt, ka “suņinieku” un psihoterapeitu spēlē viens un tas pats aktieris, tā atgādinot, ka arī dzīvnieks, viņa klātbūtne, parādīšanās mūsu mājās, reizēm izgaismo situāciju, palīdz atrast risinājumu vai vienkārši satuvina ar kopīgām rūpēm. Un cik labi, ka beigas ir labas, reizē “uzraujot” asaru par sava suņa gaitām un kopā piedzīvoto laiku, kad miklums sariešas, šķiet, vai ikviena skatītāja acīs, un tad vēl tā bildīte, ko dod skatītājiem pa rindām aplūkot...

            Paldies visai izrādes radošajai komandai par šī sirsnīgā brīnuma notveršanu, radīšanu un rādīšanu, par atkal mazliet citādu “dušu dvēselei” rudens silti zeltainajā gaismā! Mums visiem vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kam uzticēties un reizēm sajust, ka tev līdzās ir kāds, ko saukt par Dievu, kaut arī tas būtu tikai suņa un cilvēka starpā, bet varbūt – arī cilvēku starpā, jo arī mīlestība taču ir dievišķs spēks...