15.10.2024.

            Sanāca tā, ka pirms kāda laika mūsu Pāāp (lasi – mans vīrs) iekš feisbuka bija uzgājis kādu amizantu kaķi, kurš regulāri piedāvāja iepazīties ar visādām “ļockainām situācijām”, kas viņu piemeklē ikdienā. Lai arī mums kaķa vairs nav (Mīcei bija 18 gadi, 9 mēneši un 15 dienas, kad viņa devās uz labākiem medību laukiem, un kopš tā brīža jau kāds laiks aizritējis...), tomēr esam palikuši kaķ-un-suņ-cilvēki, jo gluži kā leģendārā Pifa ģimenē – kur ir suns, tur jābūt arī kaķim, vai otrādi, - arī suns mums bija (Džina kopā ar mums rosījās 14 gadus un 14 dienas, turklāt visu šo laiku arī “kopā” ar kaķi...), un tas nozīmē, ka dažādi suņu un kaķu stāsti mūsmājās tiek uzņemti ar sajūsmu.

            Tad nu Semanuela gaitām sekojām visnotaļ regulāri, daži no izteikumiem ieviesās arī mūsu ikdienā, un tad nāca ziņa, ka viņa piedzīvojumi tapšot izdoti grāmatā. Kārtējo reizi tika uzmanīgi sekots “Zvaigzne ABC” mājaslapai visos iespējamos veidos un pēc tam plānots, kurā brīdī ieskriet pēc grāmatas (regulāri – pa ceļam uz teātri, un tikpat regulāri – teātrī kopā ar mēteli nodot arī grāmatķeseli...).

            Un tad ļockaina situācija sanāca man... Vai nu klases pārgājienā biju mazliet par daudz nokarsusi un pēc tam atdzisusi, vai aukstu vēju sarijusies, bērnus nemitīgi pa lielceļa malu kušinādama, vai kāds no aktīvi klepojošajiem “klientiem” tomēr bija “padalījies” ar mani (tā viņi dara – dalās ar skolotāju ne vien ar kārumiem, bet arī ar baciļiem...), bet – pavisam drīz pēc grāmatas iegādes (par kuru ļoti priecājās arī juniors!) “nolikos slīpi”. Un brīdī, kad vienīgais traucēklis vairs ir tikai nešķīsts klepus, jo temperatūra atgriezusies ierastajā stadijā, “ķepa” paslīdēja grāmatas virzienā (it kā nebūtu jāpabeidz iesāktā un jāveic kārtējais jaunais teātra mājasdarbs...), un gluži kā tāds augstvērtīgs konservs no kaķa šķīvīša vai pašceptas banānkūkas gabaliņš – no manējā, - grāmatas lappuses aizrautīgi šķirot, notika baudpilna satikšanās ar Semanuelu grāmatas lappusēs.

            Šis garais ievads – jaunākajam apgāda “Zvaigzne ABC” veltījumam kaķu mīļiem – Lienes Behmanes vēstījumam “Kaķa Semanuela piedzīvojumi” (Ilzes Isakas vāka dizains, foto no autores personiskā arhīva). Jau kuro reizi pārliecinos, ka ir vērtība arī tiem – interneta vidē iesāktajiem un par grāmatām pārtapušajiem pierakstiem, dienasgrāmatām, pavārgrāmatām un visam citam, jo – neba nu visi lasa internetā, ne vienmēr kārotais ir viegli atrodams īstajā mirklī, turklāt, kā zināms, interneta dzīlēm ir tieksme vilkt iekšā citādā veidā nekā grāmatas lappusēm – grāmatā lasi par Semanuelu un velti savu uzmanību tieši viņam, kā jau tas dižciltīgam kaķim pienākas, savukārt interneta vidē gluži kā Huligāni mājas pagalmā pa vidu spraucas dažādas citas ziņas, kas novērš uzmanību no galvenā stāstnieka – Moņas jeb Monīša, saukta arī par Skrulli un pat Pajoli (ak, Pāāp, laikam Tavas dusmas bijušas lielas, tak ko lai dara, kuram tad negadās...) vēstījuma. Tāpēc lappusēm pievērsos ar īstenu baudu, zinot, ka neviens mani netraucēs (mājinieki neskaitās, viņiem es varēju “uzņaudēt”, ka lasu par Semoleju... Kas ir Semolejs? Mūsu juniora dots mīļvārdiņš Semanuelam. Sanāca tā! Mums ļoti patīk Māām nopūta video stāstos: ”Pilnīgi ignorē mani...”, tā ir folklorizējusies. Un vienvakar Jurģis kaut ko stāsta un piemin Semoleju. Es prasu – kas tas tāds? “Nu tas, kurš pilnīgi ignorē tevi!” Nu skaidrs, kas tas par putnu! Tā kā zini, Semīt, mīļam bērnam daudz vārdu!).

            Kā lasāms uz grāmatas aizmugurējā vāka, autore un Māām vienā personā Liene Behmane ir bibliotēku informācijas speciāliste, kas literārās gaitas uzsākusi jau 8 gadu vecumā ar dzejoļiem, kas publicēti vietējā Tukuma avīzē, taču nopietnāk raksta kopš 2021.gada. “Kaķa Semanuela piedzīvojumi” ir viņas pirmā grāmata. Varu tikai cieņā paklanīties par raito valodas ritējumu, interesanto piedzīvojumu atlasi un izklāstu un daudzveidīgo epitetu bagātību šajā grāmatā. Turklāt ne jau velti saka, ka kaķis un saimnieks mēdzot būt līdzīgi. Kā gan citādi skaidrot to, cik ļoti saprotama ir šī grāmata, manuprāt, to varētu lasīt arī kaķim priekšā, un viņš piekrītoši mātu ar ūsām un asti, jo valoda un stāstījums vienkārši apbur, Māām un Semanuels ir kā viens vesels (domāju gan, ja jau reiz arī 18 gadi “uz astes”!), tik izjusti tie ir!

            Šī ir grāmata, kuru necitēt, bet gan saglabāt sirdī, uzšķirt pa reizei, palasīt priekšā apkārtējiem, iepazīstināt ar to savus mājas mīluļus un pavērot viņu dzīvi no Semanuela skatu punkta, jo “viena asins tev un man”, kā bija teikts Džungļu grāmatā. Šis noteikti ir svarīgs padomu krājums visiem tiem, kas vēlas saistīt savas gaitas ar kaķi mājās, jo cilvēks patiešām kaķim ir apkalpojošais personāls, kurš dzīvo pie kaķa – šeit ļoti saprotami izskaidroti kaķa viedokļi par norisēm mājās, par viņa balss izpausmēm un to, kam primāri jāpievērš uzmanība, kā arī to, no kā jāuzmanās un jāizvairās. Patiesībā jau arī cilvēkam nenāktu par ļaunu gan pašam izvērtēt un nepārprotami norādīt apkārtējiem svarīgākos komunikācijas noteikumus, tāpat kā ievērot tos, būtu mazāk nesaprašanos gan ar kaķiem, gan cilvēku pašu starpā. Izlasiet, tad sapratīsiet, par ko runāju, izsmeļošs informatīvs materiāls attiecīgā “tonalitātē”!

            Grāmatas pēdējā nodaļa un veltījums sevišķi aizkustināja, laimīgā kārtā apkārt neviena nebija, varēju ļauties sentimentam un kabatas lakatiņam, ko, iespējams, sapratīs vien “kaķinieki” un “suņinieki”, bet varbūt ikviens, kam “sirds īstajā vietā”...

            Pa brīdim lasītāju vidē un arī citur uzvirmo diskusijas par t.s. obligātās literatūras atpakaļieviešanu skolās, par to, ka jaunatne nelasa u.t.t. Jā, arī es esmu no tiem, kas saka, ka jālasa ir “obligāti”, nevis “ieteicami”, taču ļoti labi saprotu arī pretestību, kas rodas pie vārda “obligāti” skaņas – gandrīz kā Semanuelam. Un tomēr – tā kā piederu pie sava veida brīvdomātājiem pedagogiem, kas uzskata, ka gramatiku var mācīt ar jebkura laba literāra teksta palīdzību, bet sirdsmācībām – ētikai, savstarpējām attiecībām u.tml. – atliek vien piemeklēt to, kas uzrunā tevi pašu, dalīties ar to un aicināt arī skolēnus dalīties sajūtās, tad – reku, viena pavisam jauna un brīnišķīga grāmata gan gramatikas kategoriju apguvei (tēlainības ziņā tikpat bagāta kā Māras Cielēnas pasakas vai Noras Ikstenas “Suņa dzīve”), gan nepārspējams vismaz sākumskolēnu “top” tēmas – sarunas par dzīvniekiem – paraugs.

            Tad nu palieku, ārstējot savu “ļockaino situāciju”, pabeidzot lasīt junioram “Sālsvārnas salu” (teātra mājasdarbs), lai drīz vien kopā ar viņu jau otro reizi ļautos Semanuela zīdaino loku un veiklās mēles, šoreiz stāstnieka lomā, valdzinājumam. Paldies, Liene, par  Semanuela gaitu uzticēšanu grāmatai!