12.12.2022. 

          Skaists datums, kad tapt jaunam ierakstam, turklāt pat veseliem diviem, jo tā nu ir saskrējies – grāmata un izrāde cieši blakus. Tiesa gan, tās abas tik atšķirīgas, un tomēr ir kas kopīgs – iedvesmojoši, pazīstami ļaudis, ar kuriem piedzīvotas gan sirsnīgas sarunas, gan brīnišķīgas klātienes tikšanās. Turklāt esmu bijusi klāt grāmatas atvēršanas svētkos, tai pašā vakarā metusies pie lasīšanas, un pabeigusi pēc dažām dienām, vakarā atgriezusies no izrādes, par kuru redzēto notikumu lapā...

        Ir rakstnieki, kuru veikums uzrunā īpaši un kļūst par gaidītu tas brīdis, kad zini, ka atkal kas jauns padomā. Tā man kopš iepazīšanās ar Gunitas Lagzdiņas romānu “Lāde vaļā” tapa sirsnīga draudzība vispirms virtuāli, un, kad uzzināju par jaunā romāna “Pareizs laiks” tapšanu, bija skaidrs, ka nu ir pienācis pareizais laiks iepazīties klātienē. Un nu tas ir noticis – grāmata tapusi, atvērta un izlasīta, un varu tikai pievienoties vienam no Gunitas teicieniem – satiekas, kam jāsatiekas...

Kā atvēršanas svētkos stāstīja gan pati autore, gan viņas “labās fejas” no apgāda “Zvaigzne ABC”, šis darbs tapis triecientempā gan no rakstīšanas, gan no izdošanas viedokļa, un ir patiesi brīnumaini, ka to jau iespējams ielikt Ziemassvētku vecīša dāvanu maisā, gluži kā Gunita to vēlējusies.

         Uz grāmatas vāka tirkīzzilā krāsā izzīmējas it kā taurenis (Natālijas Kugajevskas dizains), it kā zibinās pulksteņa gaismiņas, tās ātri uzskatot vai telefonā nomirgojot, un uzdots uzvedinošs jautājums – vai ar aizlauztiem spārniem iespējams lidot? Ja zinām Gunitas moto “Sapņot. Mīlēt. Lidot”, tad jātic, ka ir gan iespējams, un šī grāmata to pilnā mērā apstiprina.

Kā lasāms apgāda “Zvaigzne ABC” mājaslapā

https://www.zvaigzne.lv/lv/jaunumi/aktualitates/318235-romans_dzivespriekam_pareizs_laiks.html

“vaicāta, par ko ir jaunais romāns, Gunita atbild: “Par attiecībām. Par draudzību, mīlestību un nodevību. Par morāli un ētiku. Par laimes meklējumiem un sapņiem. Par izvēlēm, ar kurām saskaramies teju katrs.” 

Savukārt grāmatas redaktore Bārbala Simsone saka: “Laikā, kad ziņu virsrakstos lasāms tik daudz satraucošas un drūmas informācijas, literatūra, kas spēj sniegt gaišāku skatu uz dzīvi, ir nepieciešama kā svaiga gaisa malks. Gunitas Lagzdiņas “Pareizs laiks” ir romāns, kas ar vieglumu un humoru vēsta par mūžam aktuālo attiecību tēmu, vienlaikus izklaidējot un liekot padomāt arī par būtiskiem jautājumiem. Gunitas dzirkstošā, asprātīgā valoda ļauj šo stāstu izbaudīt kā vēsa šampanieša glāzi.”

          Mirklī, kad izlasīju grāmatu, manas emocijas sita augstu vilni – no vienas puses tikko redzētā izrāde, no otras puses – romāna pēdējās desmit lappuses, ko ļoti vēlējos izbaudīt tieši svētdienas vakarā pie tējas krūzes, un abi notikumi tik ļoti savijās kopā ar mīlestības sajūtu, ka asaras izsprāga pašas no sevis ar domu, cik labi, ka arī man ir, ko mīlēt, un es esmu mīlēta. Iespējams, citos apstākļos tā reakcija nebūtu tik vētraina, tas tikai tāds sakritību komplekts, un tomēr, tomēr... Pateicoties tieši sižeta savijumiem, visiem galvenās varones un viņas līdzgaitnieku dzīves pavērsieniem, un autores tiešām bagātīgajai valodai, šis romāns ir tik dzirksteļojošs, ka vietām liek aizrauties elpai aiz domas – vai tiešām tā dzīvē notiek?, bet citviet saraudina pilnīgi slapjiem vaigiem, savukārt vēl citās vietās liek smiet no sirds skaļā balsī pat tad, ja mājinieki guļ (tad jāklukst piedurknē, kā reizēm nākas darīt teātrī, kad apkārtējie nesmejas nemaz vai tikai mazliet...).

          “Pareizs laiks” šķiet viens riktīgi patiess dzīves notikums, jo, kā zināms, vislielākais scenāriju meistars ir pati dzīve, tur neviens seriāls nestāv līdzās! Var tikai apbrīnot autores iedvesmas pavedienus, kuri savijas šajā kamolā, ļaujot mums baudīt ticamus un neticamus notikumus, likteņa pavērsienus un sakritības. Protams, katram rakstniekam jau savi iedvesmas avoti, un mūzas lidinās visdažādākajās vietās, pēc tam piegādājot saviem aizbilstamajiem radošo garu, bet ticu, ka ikviens notikums, kas lasāms šai grāmatā, ir iespējams arī reālajā dzīvē. Vai gan mums mazums nostāstu par darba gaitām ārzemēs un labām un sliktām pieredzēm? Vai  nezinām, cik daudz sieviešu piedzīvo vilinošos un aicinošos ārzemnieku sirds piedāvājumus, kas dažkārt ved uz labu, bet citreiz – atšķirīgo kultūru un temperamentu dēļ – pavisam uz neticamiem piedzīvojumiem? Vai  neticam, ka pulkstenis nozīmē kaut ko īpašu, ka ir kāda konkrēta ciparu kombinācija, piemēram, 21:21 un tamlīdzīgi, par ko stāstot numeroloģija (būs jāieguglē, kā tur īsti ir...)? Vai  neesam piedzīvojušas to sajūtu, kad šķiet, ka pirmoreiz satiktu cilvēku pazīstam jau gadiem, un sarunas risinās tik viegli? Vai  pamanām to, ko mums vajadzētu pamanīt, ieskaitot neticamos prāta slazdus, kad izshēmojam visdažādākos scenārijus, kas varētu būt noticis, ja kāds aizkavējies vai nav mums ko pateicis līdz galam? Vai nav gadījies piedzīvot simpātijas, par kurām skaidri zināms, ka tas ir aizliegtais auglis, “Stop! Punkts! Točka!” galvenās varones Terēzes vārdiem runājot? Nu ir taču, atzīsimies godīgi! Un, ja reiz ir, tad par ko lai grāmatā lasāmie notikumi nebūtu īsti, jo sevišķi tāpēc, ka beigas labas, viss labs, bet pa vidu tik daudz pārsteigumu, nebūšanu, pārpratumu, ka tik turies! Vecāki un bērni, māsas, vīri un sievas, mīļākie un mīļākās, darba kolēģi un vienkārši kaimiņi un paziņas – visi viens par otru tuvāki, labāki un nepārspējamāki, īstens raksturu un notikumu kokteilis! J

          Vēl viena lieta, kas man šajā romānā ļoti patika, ir autores superīgie salīdzinājumi, epiteti, kas ir tik dzirkstoši, asprātīgi un piemēroti, ka gan izraisa smieklu lēkmes, gan liek sarauties, saviebties un satrūkties, gan dažviet pameklēt kāda izteiciena vai vārda nozīmi, piemēram, apvidvārdu vārdnīcā. Jo – vai zināt, ko nozīmē vārds “ķenkles”? Man bija aptuvena nojausma no konteksta (tāda lasītājas intuīcija man ir kopš sendienām...). Vēl man derētu iemācīties būt “mierīgai kā mamuta fosilijai”, tad krietns žūksnis nervu aiztaupītos... Vai būt “pavestai un pamestai kā vienreizlietojamai cigaretei” taču ir neizsakāmi sāpīgi... Vai atkal tāda steiga, kad “notesos lejā pa trepēm kā sāli pakaļa dabūjusi ragana, kurai slota salūzusi, bet pussprāgušo liftu gaidīt nav laika” – ir bijuši gadījumi... Un vēl, un vēl, un vēl, bet necitēšu, jālasa pašiem...

          Kas ir aizlauztie spārni, par kuriem vaicā grāmatas vāks? Tā ir galvenās varones Terēzes un vairāku citu tēlu dzīve, jo spārnus mums aizlauž vai pat aplauž, ai, cik bieži, reizēm pat negribot, neapzinoties, nepamanot... Un tad ir jautājums, vai mēs ceļamies, gluži kā taurenis, kas mēģina sapurināties un sakārtoties pēc ziemas miega, pēc nakts lietus un rasas, pēc tam, kad izsprucis kādam no knābja vai ķepām, vai paliekam tai pašā vietā, kur tikām saburzīti, un tālāk nemaz necīnāmies, necenšamies? Un cik daudz spēka vajag, lai spētu atkal vismaz piecelties, ja ne lidot? Skaidrs ir tikai viens, ka to spēj līdzēt mīlestība un tikai tad viss pārējais, jo mīlestība spēj pacelt spārnos, lai tur vai kas.

            Šīs grāmatas īpašais citāts man ir šāds: “Reizēm atmiņas sāp vairāk nekā tad, ja to nemaz nav. Jo tas, kas nav noticis, vēl var notikt, bet tas, kas ir noticis, jau ir pagātne.” Palieku pie domas, ka acīmredzot jāļauj lietām notikt, piedzīvot to, ko mums piedāvā, un pārāk neskumt par to, kā nu tur kuro reizi sanāk, jo vienmēr jau nesanāk (kā iecerēts, kā gribēts...)

          Brīdinu, ka šajā romānā ir arī gana daudz viegli pikantu ainiņu, kas aprakstītas tik spilgti un rosinoši... Gluži kā citā romānā, kur arī galvenā varone ir Terēze – “Mājoklis” -, vai tas kāds īpašs cilvēka vārds, ka runā par “to pašu”... J Un vēl jābrīdina, ka var sanākt kā man – nevarēs un negribēsies grāmatu nolikt nost, kaut arī darbi gaida (es šitā “paliku parādā” teātra mājasdarbu, labi, ka biju veikusi vismaz lielāko daļu, bet vēl bija palicis... Tagad “jāpiedzen”...).

          Simtiem paldiesu Gunitai Lagzdiņai par romānu “Pareizs laiks” (un par loterijas dāvanu  ar`!). Jāsaka tā – lai top (jo esot jau sākts darināt...)! Gaidīšu ar nepacietību!

Double-click here to add your own text.