22.02.2025.

            Pērn, nē, nu jau aizpērn, mēs ar draudzeni duetā bijām pie īpaša “trenera”, kas ļoti labi pārvalda smieklu pumpurmuskuļu (jo viņam pašam tādi ir...) trenēšanas metodes, ziniet, strādā fitnesa zālē “Pannas teātris” un pieņem ar segvārdu “Mačo”... Bijām pie viņa uz treniņu aizvedušas arī savus ar rokoko laikmeta “plūdlīnijām” apveltītos Opolonus, un tad uzzinājām, ka viņš dažkārt treniņos izmanto arī citādu – Stūrgalvja - ampluā. Tādēļ mūsu Ziemassvētku rūķis vienā no maisiņiem ielika trīs “abunimentus” uz tikšanos ar “Stūrgalvi” Ķekavas kultūras namā. Tiesa, ziemas baciļu laiks atļāvās mūsu trijotni paplucināt, kā rezultātā viena no trim šo treniņu izlaida, viņas vietā aizvedām pumpurmuskuļus pavingrināt citu labu cilvēku, un pēc tam sūtījām pozitīvo enerģiju lādiņmākoni slimnieces virzienā ar vēlējumu ātrāk atlabt.

            Tātad – vai tika skaidrs, par kuru izrādi būs šīs pārdomas? Nu ja, par “Pannas teātrī” Jura Rijnieka režijā tapušo Justīnes Kļavas dramaturģijas veikumu “Stūrgalvis” ar Ivara Novika scenogrāfiju, kas mājaslapā pieteikts kā dzīvesveida inventarizācija un emociju ventilācija. Un Stūrgalvīgais Mačo ir neviens cits kā pats Ainārs Ančevskis, vispirms koši sarkanā uzvalkā, zem kura redzams balts krekliņš ar glītu dinozauru virsū, bet pēc tam spoži zaļā ancukā, kuru papildina krekls, raibs kā dzeņa vēders (ak, kā man labpatiktu šāda duetbilde ar cienīto smieklu muskuļu treneri... bet lai nu paliek, jo pavisam nejauši esmu tikusi pie citas, neplānotas...kuššš!).

            Kā zināms, ne vienreiz vien gan es, gan milzums citu ļaužu ir brīnījušies par to, kā viens pats aktieris spēj turpat divas stundas izklaidēt publiku. Un droši vien atbilde slēpjas pašā izrādē paustajos vārdos – jo es daru to, kas man ļoti patīk (lai gan samaksu par to prasīt atļaujos “cik nav žēl”...). Jā gan, tāpat kā izrādes pieteikumā “Pannas teātra” mājaslapā lasāms, ka stāsts būs par dzīvošanu un izdzīvošanu mūsu skarbajā realitātē un cenšanos saprast, kur paliek nauda, tā arī izrādē par to tiek runāts no visdažādākajiem aspektiem. Un nevar nesajust gan to, cik ļoti aktierim patīk viņa darbs, un tieši tāpat kā daudziem no mums arī ar visu patikšanu gan jau reizēm piemeklē mirkļi, kad nu vairs nevar izturēt, jo “labi maksā tikai par to darbu, uz kuru riebjas iet...”  Un tās paralēles ar skolotāja darbu, jo, redz, aktieriem sezona sākas augusta beigās un beidzas dienu pirms Jāņiem (nu gandrīz tāpat kā mums...), un jāpieņem, ka mēdz būt dažāda auditorija gan izrādēs, gan klasēs (tie vārdi par Pēterīša dzimšanas dienas ballītes decibeliem un visu citu – nu kā naglai uz galvas, kurš nav piedzīvojis, iesaku pirms ballītes nodrošināties vai nu ar baldriāna pilieniem vai ausu aizbāžņiem...).

            Jāatzīstas, ka varbūt tāpēc, ka šobrīd vispār esmu tādā regulārā emociju ventilēšanas procesā (darbā ne diena nepaiet bez kādas sarunas, kurā viens pedagogs otram “dzēš” ugunsgrēku), bet varbūt tāpēc, ka pie vainas mana pārliekā iedziļināšanās, iejušanās, empātijas pārbagātība, taču izrādes gaitā smieklu šaltis man mijas arī ar pārdomu mirkļiem, jo patiesi – vai gan tāpēc, ka tev ir kāds pazīstams aktieris vai jebkuras citas profesijas speciālists, kura pakalpojumus tu vari izmantot, tu tāpēc vari atļauties maksāt viņam tikpat kā neko, jo viņš pakautrēsies prasīt precīzu līgumā nosakāmu samaksu? Vai cilvēka vērtību iespējams mērīt dzīvokļa vai mājas vērtībā? Kurpju un tām pieskaņoto kleitu skaitā? Vīna šķirņu pazīšanas prasmēs? Nu nē taču! Lai gan, protams, ir cilvēki, kas tā arī mēra... Protams, protams, katram no mums ir sava vērtību mēraukla, un kā nu tu draugam vai paziņam norādīsi, kā viņam dzīvot vai kā tev aizmaksāt par paveikto, taču būtu tikai normāli, ka otrs cilvēks nebūtu pagalam bezkaunīgs un pats prastos godu, un saprastu, ka arī aktierim un izklaidētājam, tāpat kā jebkuram citam ne dzīvokļa maksu kāds tāpēc atlaiž, ne arī ēst gribas mazāk, tādēļ arī bez maksāšanas neiztikt. Un skaidrs arī tas, ka bez gandarījuma, ko sniedz darbs, kas patīk, neiztiekam, un tas atsver visas pūles un sarežģījumus, kas piedzīvoti darba gaitā, un ļauj atkal celties un iet, jo vismaz emocionāli tu, cilvēk, esi uzlādēts.

            No sirds paldies visai izrādes komandai par asredzīgo dzīves vērošanu (vai es jau kādreiz teicu, ka Justīnes Kļavas diezgan nesaudzīgais redzējums un skatiens uz apkārt esošajām nebūšanām man ir diezgan tuvs, jo sevišķi pēc izrādes “Spēlēju, dancoju” laikiem?), mūsu smieklu muskuļu trenēšanu un sirdsdzīļu vēdināšanu, lai atkal būtu spēks jauniem dažāda viegluma un smaguma pilniem mirkļiem! Lai piepildītas stūrgalvīgās gaitas un pretī nāk atkal jauni piedzīvojumi, kurus savērpt nākamajā skatuves stāstā!